Raksts

Vēstures diplomātijas laiks


Datums:
22. februāris, 2010


Autori

Viktors Makarovs


Foto: ~EvidencE~

Zatlers varētu nākt klajā ar priekšlikumu Krievijas un Baltijas valstu vēsturniekiem kopā publicēt grāmatu par Otro pasaules karu Baltijā, iekļaujot tajā dažādus skatpunktus.

Prezidenta Zatlera lēmums braukt uz 9. maija svinībām Krievijā nepārsteidza. Pārsteidza gaisotne, kurā šis lēmums tika pieņemts. Ar vizīti saistīto diskusiju centrā bija jautājums par tās formu, tas ir, vai tiek izrādīta pienācīga diplomātiska cieņa Latvijas pārstāvim. Taču vairums ekspertu un, šķiet, arī lielākā daļa sabiedrības, piekrita, ka uz Maskavu Zatleram būtu jābrauc. Atšķirība no līdzīgās situācijas 2005. gadā, kad lēmums bija jāpieņem Vairai Vīķei-Freibergai, ir diezgan būtiska. Taču vai ir mainījusies Latvijā (vai Krievijā) izpratne par Otrā pasaules kara vēsturi? Diez vai.

Saspīlējuma mazināšanās ir iespējama

Izpratne par Otro pasaules karu ir kļuvusi reālistiskāka un pragmatiskāka Latvijas ārpolitiskajā domāšanā. Tajā ir mainījies priekšstats par vēstures jautājumu lomu Latvijas interešu nodrošināšanā. Zatlera vizīte nemainīs Krievijas iedzīvotāju vēstures izpratni, bet palīdzēs mainīt viņu priekšstatu par Latviju, kas Krievijas medijos bieži vien tiek attēlota kā fašisma simpatizētāju un atdzimstoša neonacisma zeme. Tas palīdzēs veidot normālas politiskās un ekonomiskās attiecības, kas atbilst Latvijas nacionālajām interesēm. Bet tas palīdzēs arī turpināt dialogu par 20. gadsimta vēstures jautājumiem — lai cik ļoti to negribētu abu valstu ārpolitiskās elites, izvairīties no tiem nav iespējams. Prezidenta piedalīšanās 9. maija svinībās Krievijā nenozīmē “piekāpšanos” strīdīgajos jautājumos, bet signalizē par vēlmi rast saskarsmes punktus un veidot gaisotni normālam dialogam.

Par nelaimi Latvijas vēsturiskās rūpes saskaras ar Krievijas vēsturisko apziņu tās sāpīgākajā punktā — Staļina režīmā. Postpadomju un postimpēriskā nacionālā valsts Krievija joprojām vēl meklē savu vēsturisko identitāti. Nevēlēšanās skatīties acīs “nepatīkamajai” vēsturei un padomju mītu utilizācija ir saprotamas adaptācijas stratēģijas šajā procesā. Vecie mīti remdina “identitātes sāpes”, bet ir pārāk sakompromitēti, lai skaidrotu pagātni. Tāpēc Krievijas sabiedrības izpratne par 20. gs. vēsturi šodien ir eklektiska gan parastajiem iedzīvotājiem, gan politiskajai elitei. Tas izskaidro, kāpēc Putins var piedalīties Staļina represiju upuru piemiņas pasākumā, kamēr kāds no viņa apakšniekiem pasludina Staļinu par “efektīvu menedžeri”. Maskavas metro atjauno Staļinu slavinošu citātu, taču vēlāk prezidents Medvedevs brīdina, ka nesen dibinātajai komisijai “cīņai ar vēstures falsifikācijām” par falsifikācijām jāuzskata arī represiju un to autoru attaisnošana. TV kanālu programmās netrūkst filmu un raidījumu gan ar visai primitīvu skatu uz Otro pasaules karu, gan tādu, kur Staļina un viņa režīma loma tiek vērtēta visai kritiski. Ar lielu skandālu tiek publicēta Danilkina un Filippova vēstures grāmata skolotājiem[1], kas piedāvā “saprotošu” skatu uz Staļina politiku, kamēr daudz nopietnāka Zubkova grāmata, kas komunistisko režīmu un tā ārpolitiku vērtē krasi negatīvi, ažiotāžu neizraisa, visticamāk tāpēc, ka atspoguļo vairākuma profesionālo krievu vēsturnieku viedokli[2]. Sabiedriskā doma ir tikpat sadrumstalotā. 35% krievu uzskata, ka par Staļina lomu Lielajā Tēvijas karā viņam jāatlaiž visi grēki, un tikpat daudzi viņu uzskata par necilvēcīgu tirānu, uz kura sirdsapziņas ir miljoniem upuru[3].

Šī raibā un pretrunīgā aina nozīmē, ka Latvijas un Krievijas sabiedrības priekšstati vēl ilgus gadus paliks būtiski atšķirīgi, bet tajā pašā laikā ne vienmēr šie priekšstati ir tikpat nesavienojami, kā pieņemts domāt. Vēsturiskā saspīlējumā mazināšanās (history detente) ir iespējama.

Ko teikt Zatleram

Ir vairāki reālistiski mērķi, kurus Latvija varētu nospraust divpusējās attiecībās ar Krieviju. Piemēram, būtu jāizveido Latvijas un Krievijas vēsturnieku komisija strīdīgu jautājumu izskatīšanai. Krievija varētu piekrist abpusējai oficiālai deklarācijai par 1940. gada notikumiem Latvijā apmaiņā pret okupācijas zaudējumu aprēķināšanas komisijas darba izbeigšanu. Krievijas bailes publiski nosodīt PSRS rīcību ir tikpat nepamatotas kā Latvijas cerības uz zaudējumu kompensāciju. Ir virkne jautājumu, kas ir saistīti ar pieeju arhīviem — to atrisināšana ir atkarīga no Krievijas puses politiskās gribas. Lai gan Krievija vairās no šo jautājumu apspriešanas, pēdējā laikā no tās līderiem izskanējušie izteikumi liek domāt, ka tas nav neiespējams. Ir vajadzīga politiska griba un atbilstoša gaisotne. Zatlera vēstures diplomātija palīdzēs šādu gaisotni veidot.

9. maijs Maskavā nebūs tā īstā diena un vieta, kad Zatleram būtu jāmēģina skaidrot latviešu vēstures redzējums. Taču pāris lietas svētku sakarā Valdis Zatlers savam krievu kolēģim pie izdevības varētu pateikt. Viņš varētu pozitīvi pārsteigt prezidentu Medvedevu, pasakot, ka arī Latvija atzīmē nacisma sagrāvi un piemin Otrā pasaules kara upurus, un dara to pavisam oficiāli, kaut arī 8., nevis 9., maijā. Un vēl Zatlers varētu nākt klajā ar priekšlikumu Krievijas un Baltijas valstu vēsturniekiem kopā publicēt grāmatu par Otro pasaules karu Baltijā, iekļaujot tajā dažādus (ne tikai “oficiālos”) skatpunktus un metodoloģijas. Jo Zatlers varētu teikt — kaut arī mēs nevaram uz vēsturi skatīties vienādi, mums jācenšas dzīvot ar reālajām domstarpībām un izvairīties no šķietamajām.

Gan Krievijas, gan Latvijas sabiedrībai vēl ir jātiek galā ar “savu” 20. gadsimtu un vēsture jāatstāj pagātnē. Kamēr tas nav noticis, konflikti un domstarpības ir neizbēgami. Šajā situācijā vēstures diplomātija ir labāks instruments, nekā vēstures kari — gan pašcieņas saglabāšanai, gan nacionālo interešu aizstāvēšanai.

______________________

[1] http://prosv.ru/ebooks/Danilov_Istoria_1900-1945/0.html

[2] http://www.urokiistorii.ru/learning/method/2009/09/istoriya-rossii-xx-vek

[3] Sk. http://wciom.ru/novosti/press-vypuski/press-vypusk/single/12922.html


Manufacturing Enemy Images. Russian Media Portrayal of Latvia


Saturs, kurš šajā mājaslapā publicēts 2014.gadā un agrāk, bija daļa no sabiedriskās politikas portāla politika.lv. Šajā portālā tika publicēti dažādi pētijumi, analīzes, viedokļraksti un blogi, kuru saturs ne vienmēr sakrīt ar politika.lv redakcionālās komandas vai Providus pozīciju.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!