Raksts

Veselīga mediju telpa


Datums:
19. jūnijs, 2013


Autori

Dmitrijs Petrenko


Foto: TschiAe

Tas ir nozīmīgs solis, ja politikas plānošanas dokumentos atzīts - arī krievu valodai ir jāskan sabiedriskajā medijā. Taču, vai ar to pietiek?

Vienot, stiprināt, nodrošināt. Šādi vārdi dominē uzdevumos, kas noformulēti dažādos politikas plānošanas dokumentos attiecībā uz medijiem un sabiedrības integrāciju.Šajā rakstā ar vien dažiem piemēriem, vēlos turpināt diskusiju par šo mērķu un uzdevumu lietderīgumu.

Sabiedriskais medijs kā instruments

Viens no diskutablākiem piedāvājumiem mediju sfērā integrācijas jomā ir idejas par sabiedriskā medija līdzdalību integrācijas procesos. Cik noprotams, pārsvarā akcents tiek likts uz LTV7. Tiek piedāvāts izmantot LTV7 kā nozīmīgu spēlētāju vienotās informācijas telpas veidošanā. No vienas puses, šis ir jau zināms progress. Jo līdz šim, vairāk vai mazāk visas diskusijas par sabiedriskās televīzijas lomu etniskajā integrācijā ir bijušas par tēmu – kāpēc vispār par valsts naudu kaut kas ir jāveido ne valsts valodā? Atceros arī visai asas diskusijas ar latviešu raidījumu veidotājiem, kad piedāvāju kanālā LTV7 šos nopietnos, analītiskos raidījumus tulkot (vai vismaz titrēt) krieviski. Atbilde pārsvarā bija – lai mācās valsts valodu un neizpratne, kāpēc tam jātērē nauda. Patiesībā, dzirdēju šādas reakcijas arī pēc tam, kad LTV7 tulkoja priekšvēlēšanu debates.

Kāpēc par valsts naudu kaut kas ir jāveido ne valsts valodā?

Te, nu ir viena no atslēgas problēmām, kas skar sabiedrisko mediju un sabiedrības integrāciju. Vai mēs vēlamies dzīvot “iztēlotajā/vēlamajā” sabiedrībā, un pievērsim acis uz to, ka cilvēki ir tikai cilvēki un “skatīties televizoru” viņi grib dzimtajā valodā, neatkarīgi no tā, cik labi viņi pārvalda latviešu valodu? Vai tomēr vēlamies, lai sabiedriskais medijs ir pievilcīgs, interesants savai auditorijai ar visu savu sabiedriskā medija misijas apziņu, un tikai pēc tam – paraugtelevīzija, kas “atspoguļo” izdomāto paraugsabiedrību.

Krievi un LTV

Kā jau minēju, šis tomēr ir nozīmīgs solis, ja politikas plānošanas dokumentos tiek atzīts, ka arī krievu valodai ir jāskan sabiedriskajā medijā. Taču, vai ar to pietiek?
Te mēs nonākam pie otras nopietnas problēmas: kā šo plānu īstenot dzīvē? Pašlaik LTV7 ir tikai divi raidījumi krievu valodā, kas pieder žanram “ziņas un analītika”: salīdzinoši jauns raidījums “Aktuāls jautājums” (kas, kā arī teikts politikas plānošanas dokumentos ir “žurnālistu un attiecīgas jomas pārstāvju iknedēļas diskusija par nedēļas aktualitāti”) un ziņas krievu valodā. Šos raidījumus veido redakcija, kur strādā profesionāli žurnālisti, taču paša sabiedriskā medija vadībai ilgāku laiku nav bijusi interese par šo cilvēku profesionalitāti un pienesumu medijam. Redakcijai ilgstoši nav bijis galvenais redaktors vai producents. Tas nozīmē, ka redakcijas darbs bija palaists pašplūsmā, bez konkrētas attīstības vīzijas, iespējas apjēgt savu lomu Latvijas mediju telpā, nemaz nerunājot par tik svarīgu lietu kā raidījuma mārketings. Neviens ilgstoši nav pieskatījis šo redakciju un nav palīdzējis tai attīstīties. Tā nav kļuvusi par nopietnu spēlētāju gan integrācijas procesā, gan mediju telpā kopumā.

Krievu ziņu redakcijas darbs bija palaists pašplūsmā, bez konkrētas attīstības vīzijas, iespējas apjēgt savu lomu Latvijas mediju telpā.

Tikai pirms pāris mēnešiem, pēc konkursa izsludināšanas, krievu redakcijai LTV parādījās savs “kapteinis”. Nenoliedzami, tas ir liels un nopietns solis: raidījums jau tagad ir kļuvis interesantāks, dinamiskāks, atbilstošāks mūsdienu medija formātam. Katrā ziņā, cilvēks, kas katru dienu, veidojot ziņas, uzdod sev jautājumu – vai tas ir vai nav sabiedrības interesēs – ir liels ieguvums redakcijai. Taču būtisks ir arī jautājums – vai līdz ar to mainīsies arī krievu ziņu “statuss” pašā LTV vērtību struktūrā? Kā zināms, LTV7 prioritāte joprojām ir sports. Tas praktiski nozīmē arī, ka jebkurš, otršķirīgs sporta pasākums, ko translē LTV7, būs svarīgāks par regulāro ziņu raidījumu. “Mētāšana pa laikiem” ēterā ziņu raidījumam ir viens no elementiem, kas nogalina auditorijas uzticību. Šis ir tikai viens no piemēriem. Kopumā ir svarīgi saprast, ka kvalitatīvs un radošs ziņu raidījums krievu valodā ir ne tikai mazākumtautību, bet visas sabiedrības interesēs.

Vienotā informācijas telpa

Daudzi no priekšlikumiem un plāniem attiecībā uz medijiem un integrāciju tā vai šā neslēpj mērķi – izveidot “vienoto informācijas telpu” Latvijā. Vai vismaz tiekties uz to.

Esmu no cilvēkiem, kas ne tikai neatbalsta šādu mērķi, bet saknē netic šādai iespējamībai. Tam ir vairāki iemesli: pirmkārt, tā ir terminoloģijas problēma. Ko katrs saprot ar vārdiem “vienotā informācijas telpa”? Ja paskatīsimies uz politiskās elites attieksmi, tad viedokļi izskan dažādi, tomēr vairāk vai mazāk koncentrējas uz latviešu un krievu mediju dažādību, ka “šķiet, dzīvojām divās valstīs”. Te, nu uzreiz ir jāsaka, ka šāds apgalvojums prasa nopietnu pētījumu. Tikpat labi varu izvirzīt hipotēzi, ka nemaz tik liela atšķirība nav. Slinkums, laika trūkums, dažreiz arī profesionalitātes trūkums ļoti bieži liek žurnālistiem kļūt par upuriem nevis sabiedrības, bet gan politiskās elites dienaskārtībai un apkalpot tieši šo dienaskārtību. Šajā gadījumā pieļauju – lielas atšķirības starp latviešu un krievu medijiem mēs neatradīsim.

Politikas kritika, sociālā orientācija – ir jautājumi, kas medijos īpaši neatšķiras. Cita lieta – mainās akcenti, kad runa ir par atbalstu konkrētajiem politiskajiem spēkiem. Komercmedijiem var pārmest vien slēpto reklāmu, nevis savas pozīcijas esamību. Vēl var daudzkārt norādīt, ka kāds no medijiem ir “Maskavas roka”, vai arī “Ušakova pirksts”. Te mēs atkal nonākam pie iemesla, kāpēc visas Latvijas sabiedrības interesēs ir attīstīt raidījumus krievu valodā tieši sabiedriskajā medijā. Taču arī šāda medija mērķis nav veidot vienoto informācijas telpu. Jebkura, sevi cienoša redakcija vēlas būt neatkarīga un, tāpēc es nedomāju, ka redaktoram (piemēram) vispirms būtu jādomā – cik ļoti viņa veidotais saturs atbilst “vienotai informācijas telpai”. Tāds medijs vispirms domās, cik lielā mērā tas konkrētajā brīdī strādā sabiedrības interesēs.

Otrs iemesls – dažādām auditorijām vienmēr būs gan līdzīgas, gan kaut kādā brīdī ļoti atšķirīgas dienaskārtības. Tas ir dabiski un normāli. Runājot konkrēti par etniskajām atšķirībām, mēģinājumi “labot” mediju saturu ir tikai un vienīgi mēģinājums cīnīties ar sekām, nevis iemesliem. Varam pieļaut, ka ir iespējama “mediju politika”, tomēr tā nevar dzīvot savu, no realitātes atrautu dzīvi. Kamēr etnopolitiskie jautājumi nav atrisināti, mediju politika būs vien tāds neveikls dekoratīvs “plāniņš”. Atrisināt šo jautājumu nozīmē pašos pamatos piedāvāt sabiedrībai drošu vidi, kur dominē uzticēšanās un brīvība. Tad arī mediju telpa būs veselīgāka.

________________________________________
Raksts tapis Sorosa fonds-Latvija projektā “Integrācijas starmetis”

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!