Labrīt, lasītāji!Grūti droši vien ir tiem cilvēkiem, kuri žurnālistikas pasaulē ir spiesti darboties ne pavisam ļoti brīvā vidē. Ir arī tādi kolēģi, piemēram, kuri darbojas tādā laikrakstā, kurā nereti ir nepieciešams melnu pasniegt par baltu vai, pareizāk sakot, mazpilsētas žuļiku prezentēt kā vistīrāko, jaukāko, skaistāko, gudrāko un visādā citādā ziņā ...ākāko politikāni visā Latvijā, par kuru ir neiespējami iedomāties, ka kaut viena no pret viņu vērstajām izmeklēšanām, kratīšanām un tiesāšanām būtu citādi uztverama, kā politisks pasūtījums, kuru ir vienpersoniski ir organizējis Džordžs Soross. Vai arī varbūt ļaunā feja no rietumiem.

Viens šāds censonis ir kolēģis Juris Paiders, kura radošā pieeja dzīvei nereti laikraksta lappusēs ir redzama koši, jo koši. Tā, piemēram, pirms pāris dienām viņš izkalkulēja, ka Viestura Dūles režisētie oligarhu “kapu svētki” bija “sātanisma rituāls.” Taču tas ir tikai viens komentāriņš, cilvēks ir paradis arī grāmatas sacerēt. Jau pasen kādreizējais Dienas Biznesa galvenais redaktors izdeva grāmatu, kurā viņš centās pierādīt, ka Latvijai nevajadzētu iestāties Eiropas Savienībā. Varam visi būt laimīgi, ka šis viedoklis 2003. gadā neguva priekšroku, un referendumā sabiedrība bija krietni gudrāka, jo ir nudien bail domāt, kas mūsu valsts būtu, ja tā vienīgā no Baltijas valstīm būtu ārpus ES. Tas, kas notiek ar kādreizējām padumjās savienības republikām, kuras nav iestājušās rietumu apvienībās, ir ļoti skaidri redzams, piemēram, Baltkrievijā, kuras “tautsaimniecība” ir tik ļoti uz sabrukuma robežas, ka valsts diktators ir nolēmis, ka to baltkrievu tautības ļaužu, kuri ir aizmukuši uz citām valstīm, ģimenes turpmāk Baltkrievijā nedabūs nekādus valsts vai pašvaldības pabalstus. Vai arī Gruzijā, kuras teritorijas vienu daļu joprojām okupē Krievijas karaspēks tieši tāpat, kā kādreiz padumjās savienības karaspēks okupēja mūsu valsti.

Un te nu mēs nonākam pie jaunākā Jura Paidera sacerējuma, šoreiz tas ir bijis kopā ar “Saskaņas” centra latvisko seju Urbanoviču, kā arī ar personu vārdā Igors Jurgens, kurš tad, kad nenodarbojas ar grāmatu rakstīšanu, ir padomdevējs Krievijas prezidentam Dmitrijam Medvedevam. Grāmata saucas “Nākotnes melnraksti: 1934.-1941.” Kāda ir tās centrālā doma? Citēsim kolēģi: “Attiecībā uz šo periodu termins ‘okupācija’, manuprāt, nav vēsturiski pareizs. Notikušo varētu skaidrot kā ‘labprātīgu piekrišanu aneksijai’.” Vismaz tā cilvēka pārdomas ir nocitējis krievu laikraksts Čas.

Te nu ir tā vieta, kur (tāpat, kā ar domu, ka Latvijai nevajadzēja iestāties Eiropas Savienībā) jādomā par veselā saprāta auditēšanu vai, visdrīzāk, pilnīgu aizmiršanu. Teikt, ka Latvija “labprātīgi piekrita” tam, kas notika pagājušā gadsimta 40. gados, ir apmēram tas pats, kas teikt, ka cilvēks, kuram ir uzbrukusi bruņota banda ar stroķiem, ir “labprātīgi piekritis” aplaupīšanai. Vai arī, ka jauna sieviete, kurai ir uzmeties rupjš tēvainis, ir “labprātīgi piekritusi” izvarošanai. Minētā krievu laikraksta pirmajā lappusē aizvakar bija bilde, kurā redzami ļaudis ar transparentu: “Mēs prasām Latvijas pievienošanu Padomju savienībai.” Kas visvairāk par šo attēlu krīt acīs ir tas, ka attēlā nav redzams absolūti neviens smaids, neviena sajūsmas izpausme. Jo, raugi, toreizējā Latvijas politiskā elite (lasi — viens pats Kārlis Ulmanis) “labprātīgi piekrita” procesam, kura kontekstā tomēr pavisam skaidri tika pateikts lūk, kas: No Jūsu piekrišanas vai nepiekrišanas te tomēr nekas nav atkarīgs. Nepiekritīsit, mēs vienalga savus bruņotos spēkus vedīsim Jūsu valstī iekšā, un viss.” Tas tomēr ir pavisam skaidri zināms un dokumentos pamatots. It īpaši tajā dienā, kuras 70. gadskārtu Latvija vakar atzīmēja ar sēru lentēm, pilnīgi nekādas izvēles, vai labprātīgas vai citādas, Ulmaņa valdībai nebija. Jā, varam diskutēt par to, ka bēdīgi slavenā frāze par palikšanu savā vietā, turpmāk ļāva Kremlim radīt mītu, ka tas viss notika jauki un skaisti un laimīgi, bet mēs visi zinām, kas patiesībā sākās 1940. gada 17. jūnijā. Sākās Baigais gads ar visu no tā izrietošo.

Var jau saprast, kāpēc šo faktu cenšas revidēt “Saskaņas” centrs, jo tā elektorāts ir veidots no tiem ļaudīm, kuri katru gadu 9. maijā pulcējas pie tā dēvētā “Uzvaras” pieminekļa, lai pasērotu par aizgājušo godību. Bet ko šajā korī meklē, cik man zināms, latviešu tautības cilvēks, kuram ar “Saskaņas” centru nekādu sakaru nav? To, ka Latvija bija okupēta, ir atzinušas starptautiskas organizācijas, par to tomēr nekādu šaubu nav. Un teikt, ka tā bija “labprātīga piekrišana aneksijai”? Tas ir pliķis sejā visiem tiem, kuri gandrīz precīzi vienu gadu pēc 1940. gada 17. jūnija, tika salādēti lopu vagonos un nosūtīti uz Sibīriju. Pliķis sejā visiem tiem, kuriem nācās “paviesoties” tā dēvētajā Stūra mājā ar tās šaušalīgajiem pagrabiem. Pliķis sejā visiem tiem, kuri daudzu gadu garumā dzīvoja slēgtā valstī, kurā par to, ka Latvija kādreiz bija neatkarīga valsts, pat iepīkstēties nedrīkstēja līdz brīdim, kad aizliegto vārdu “okupācija” Rakstnieku savienības plēnumā pirmo reizi minēja Mavriks Vulfsons. Patiesībā tā pat nav veselā saprāta auditēšana. Tā ir veselā saprāta rupja samīdīšana zem kājām.

Jauku visiem dienu!