Foto: A. Jansons © AFI
Recenzija Jūlijas Alašejevas pētījumam „Latvijas rūpniecības uzņēmumu internacionalizācija: politikas un ārvalstu investīciju ietekme”
Pētījums – „Latvijas rūpniecības uzņēmumu internacionalizācija: politikas un ārvalstu investīciju ietekme”
Recenzējamais Jūlijas Alašejevas pētījums veltīts vienai no aktuālākajām Latvijas ekonomiskās attīstības problēmām – rūpniecības ilgtermiņa attīstībai. Pētījuma aktualitāte ir saistīta ar Latvijas pievienošanos Eiropas Savienībai 2004. gada 1.maijā un līdz ar to sagaidāmajam konkurences pastiprināšanās procesam iekšējā tirgū.
No metodiskā viedokļa recenzējamais darbs būtu klasificējams kā analītiski informatīvs pētījums. Tajā izmantots plašs vairāku pēdējo gadu, galvenokārt citu valstu ekspertu pētījumu klāsts, kas skar dažādu valstu rūpniecības politikas praksi un pieredzi.
J.Alašejevas pētījums sākas ar īsu rūpniecības vietas un lomas raksturojumu Latvijas tautsaimniecībā un rūpniecību ietekmējošās politikas apskatu. Kā viens no galvenajiem aspektiem šādā kontekstā pilnīgi pamatoti pētījumā tiek atzīmēta rūpniecības produkcijas ietekme uz tirdzniecības bilanci. Proti, jo lielāka vērtības izteiksmē ir rūpniecības produkcijas izlaide, jo lielāks sagaidāms eksporta apjoms un, līdz ar to, mazāks tirdzniecības deficīts. Šeit gan jāizsaka daži papildinājumi. Pirmkārt, lai gan pētījums veltīts rūpniecībai, būtu korekti pieminēt, ka negatīvo Latvijas tirdzniecības bilanci vismaz daļēji (par apmēram 1/3) kompensē pozitīva pakalpojumu bilance. Tādēļ maksājumu bilances kontekstā būtu vēlams apskatīt tekošo kontu, tātad gan tirdzniecības, gan arī pakalpojumu bilanci.
Otrkārt, nav pamata nepiekrist J.Alašejevas secinājumam, ka „Latvijas uzdevums ir palielināt rūpniecības produkcijas apjomu…” (13.lpp). Taču vēl svarīgāk būtu paaugstināt jau pašlaik ražojamās produkcijas apstrādes un kvalitātes līmeni, tādējādi palielinot tās pievienoto vērtību un līdz ar to arī rūpniecības produkcijas izlaides un eksporta apjomu, nemaz nerunājot par uzņēmumu konkurētspējas pieaugumu tā rezultātā.
Viens no ceļiem kā veicināt rūpniecības attīstību ir ārvalstu tiešās investīcijas (ĀTI). Arī pētījuma autore šim aspektam pievērsusi pienācīgu uzmanību. Savukārt ĀTI, kā to atzīmē autore, ir arī viens no rūpniecības uzņēmumu internacionalizācijas aspektiem. Šeit gan varētu piebilst, ka būtu bijis vietā lietot arī globalizācijas jēdzienu, kas, aptver nedaudz plašāku jautājumu loku, nekā internacionalizācija. ĀTI tālākas veicināšanas nepieciešamību J.Alašejeva skaidro arī ar to, ka šie uzņēmumi parasti ir efektīvāki par vietējiem, jo tiem bieži ir profesionālāka vadība. Ārvalstu uzņēmumi veicina arī aktīvāku konkurenci vietējā tirgū, spiež vietējos uzņēmumus plašāk pārņemt jaunas tehnoloģijas un uzņēmumu vadības pieredzi. Lai gan šīm atziņām kopumā var piekrist, būtu vēlams, ja autore šīs atziņas būtu papildinājusi arī ar konkrētākiem, Latvijas situāciju raksturojošiem skaitļiem vai vismaz piemēriem.
Tiesa, J.Alašejeva daudz uzmanības veltījusi ĀTI lomai Latvijas rūpniecībā un tautsaimniecībā kopumā, salīdzinot to ar situāciju Centrālajā Eiropā, Austrumeiropā, Īrijā un citās valstīs. Tā rezultātā pētījumā varam lasīt daudz noderīgu ĀTI politikas piemēru, gan pozitīvu, gan negatīvu, taču pamācošu.
J.Alašejeva nozīmīgu sava pētījuma daļu veltījusi līdzšinējai Latvijas rūpniecības politikas analīzei. No viņas darba var secināt, ka daudzi no autores izmantotajiem pētījumiem, kā arī tajos atrodamās atziņas, Latvijā nav tikuši ņemti vērā izstrādājot nacionālos politikas dokumentus, vai arī nav bijuši zināmi šo dokumentu izstrādātājiem. Tā, autore vērš uzmanību uz virkni neatbilstību ar Latvijas ekonomisko politiku saistītajos stratēģiskajos dokumentos un to īstenošanas praksē no vienas puses, un ES pastāvošajās ekonomiskās politikas nostādnēs, no otras. Piemēram, autore kritizē pārāk lielo uzmanību, kāda Latvijā tiek veltīta to vai citu prioritāru tautsaimniecības nozaru noteikšanā, pamatoti atzīmējot, ka valsts institūcijas nekad un nekur pasaulē šajā jomā nav izcēlušās ar īpašu tālredzību: „Koncentrēšanās uz konkrētām nozarēm un tādas ieceres veicināšana, kas paredz atsevišķo nozaru atlasi un tirgus dalībnieku motivēšanu izdarīt investīcijas šajās nozarēs… valstij nepiemīt pārāk lielas spējas pareģot ekonomiskās attīstības gaitu” (5.lpp).
Arī šī iemeslu dēļ recenzējamais darbs pelna ievērību, it īpaši ekonomiskās politikas veidotājiem. Turklāt autore, virkni Latvijā izplatītu ekonomiskās politikas stereotipu veiksmīgi salīdzinājusi ar ES politiku, kā atskaites punktu pieņemot Lisabonas stratēģijas vadlīnijas un citus attiecīgus ES politikas dokumentus. Tas J.Alašejevai devis iespēju izteikt visai kritiskus secinājumus arī attiecībā uz Tautsaimniecības vienoto stratēģiju, kuras saturs, neskatoties uz to, ka attiecīgais dokuments joprojām ir projekta stadijā, atspoguļo pašreizējo domāšanas modeli. Tā, autore atzīmē, ka „Viens no šā dokumenta trūkumiem ir tas, ka politikas mērķi tajā nošķirti no dokumentā aprakstītās politikas un konkrētajām programmām šīs politikas īstenošanai”.
Pilnībā piekrītot šim secinājumam, jāpiebilst tikai, ka šis ir daudzu starptautiska līmeņa ekspertu „klupšanas akmens” un to ieteikumus, kādas nozares Latvijai vajadzētu atbalstīt kā prioritāras jau kopš deviņdesmito gadu sākuma varam skaitīt jau vairumā dažādu pētījumu.
Pētījumā liela uzmanība veltīta arī mazajiem un vidējiem uzņēmumiem (MVU), kas gan nenozīmē, ka apskatāmo jautājumu loks tādējādi tiktu būtiski sašaurināts, jo tieši MVU veido lielāko daļu uzņēmumu, kuri darbojas Latvijas rūpniecībā. Tiesa, MVU veltītā pētījuma daļa pārsvarā ir informatīva, vairāk uzmanības veltīts dažādu citu pētījumu (Cowling & Mitchell u.c.), citu valstu pieredzes (Apvienotā Karaliste) vai starptautisku institūciju prakses (Eiropas Investīciju fonds) apskatam. Tas gan nav autorei traucējis izdarīt dažus Latvijas MVU politikai adresētus noderīgus secinājumus. Viens no tiem ir, ka „valstij nevajadzētu mēģināt aizstāt tirgus mehānismus – tā nevar piespiest cilvēkus dibināt jaunus uzņēmumus vai strādāt produktīvi”. Cita lieta ir papildināt tirgu tur, kur tas nedarbojas pietiekami efektīvi. Piemēram, viena no MVU attīstības problēmām Latvijā ir kapitāla nepietiekamība. Līdz ar to nelieliem uzņēmumiem ir grūtības saņemt banku kredītus, jo tiem nav ilgstošas kredītvēstures, nedz arī nodrošinājuma. Šinī situācijā visnotaļ ir atbalstāma valsts galvojumu piešķiršanas shēma MVU, kas no banku viedokļa samazina kredītu risku un bankas gatavas piešķirt kredītus vadoties no normālām tirgus likmēm un nemēģina paaugstināto risku kompensēt ar augstākiem kredītu procentiem. Savukārt kredītu procentu tieša subsidēšana nav atbalstāma, jo tādējādi tiek izkropļots kredītu tirgus. Tāpat grūtāk ir objektīvi novērtēt arī tā vai cita šādas subsīdijas saņēmuša uzņēmuma darbības efektivitāti.
Runājot par J.Alašejevas pētījumu kopumā jāsecina, ka tas var sniegt virkni jaunu, noderīgu atziņu ne tikai ekonomiskās politikas veidotājiem, valsts institūciju vadītājiem un ierēdņiem, bet arī pašiem uzņēmējiem, kā arī plašam praktizējošu ekonomistu lokam. Īpaši varētu šo pētījumu ieteikt augstskolu sociālo zinātņu studentiem un ne tikai tiem, kas specializējas ekonomikas vai uzņēmumu vadības zinībās. Ne mazums noderīga pēc apjoma nelielajā, bet plašu jautājumu loku aptverošajā pētījumā atradīs arī juristi, politologi, mārketinga speciālisti un daudzi citi interesenti.