Foto: Christopher Buchanan
Ik reizi, kad skolotājs ziņo par neparastu bērna uzvedību, ir jāpieļauj, ka ir notikusi vardarbība pret bērnu. Skolām ir vajadzīgi speciālisti, kas spēj atpazīt vardarbības pazīmes, tāpat kā bērniem ir vajadzīgi sociālie dienesti, kas viņus rūpīgi novēro, un policija, kas vardarbību pret bērnu uztver nopietni.
Tā ir vispārzināma patiesība bērnu drošības profesionāļu aprindās — daudzi vardarbības gadījumi pret bērnu paliek nereģistrēti. Vienlaikus sabiedrībā un sociālo dienestu darbinieku vidū valda uzskats, ka lielākajā daļā gadījumu bērnam labāk ir atrasties ģimenē vai ar radiniekiem, nevis būt no ģimenes šķirtam. Tieši šajā zonā — kaut kur pa vidu starp šīm divām patiesībām — notiek visšaušalīgākie nodarījumi pret bērniem, kad bērni cieš smagus ievainojumus vai tiek nogalināti.
Zinot, ka par daudziem vardarbības gadījumiem neziņo[1], šķistu loģiski, ka pirmais uzdevums pēc vardarbības aizdomu rašanās ir nodrošināt, lai iespējamais varmāka nevar piekļūt bērnam. No otras puses, mēs visi baudām tiesības uz nevainības prezumpciju un ir ļoti grūti noticēt tam, ka radinieks, atzīts profesionālis vai ģimenes draugs dara kaut ko tādu, ko vairākums uzskatītu par atbaidošu.
Nesenais gadījums ar Baby P[2] — pusotru gadu vecu puisīti, kurš mira no smagām mātes, viņas drauga un viņu īrnieka radītām traumām, ir šeit, Lielbritānijā, kārtējo reizi izvirzījis vardarbības tēmu priekšplānā un licis visiem, kas ir atbildīgi par bērnu aprūpi un izglītību, no jauna pārskatīt stratēģijas (dažas no tām ir izklāstītas zemāk), kuras ir izstrādātas, lai nodrošinātu to, ka mums uzticētie bērni ir drošībā.
Jāpieņem: tas var notikt
Mācībās par bērnu drošību, uz kurām mani nosūtīja tagadējā skola Londonā, man bija jānoklausās intervijas ieraksts ar skolotāju, kurš bija seksuāli izmantojis viņam uzticētos bērnus. Viņš paskaidroja, kā pats bērnībā bijis izmantots, pastāstīja, kā veidojis attiecības ar skolēniem un kā vēlāk izmantojis šīs attiecības, lai izvēlētajam upurim liktu justies izredzētam un panāktu to, ka viņš ir gatavs attiecības paturēt noslēpumā. Visu intervijas laiku skolotājs bija mierīgs, viņa runas maniere bija raita un patīkama. Man bija viegli iedomāties sevi situācija, kad es šādu cilvēku intervēju skolotāja vakancei. Viņš turklāt bija savā galvā radījis tādu notiekošā ainu, kurā pats nebija varmāka, bet upuris nebija upuris. Viņam šķita, ka viņš palīdz bērnam un bērns palīdz viņam, ļaujot viņam pārvarēt iekšējos kavēkļus un sasniegt nākamo vardarbības līmeni.
Apziņa, ka vardarbība pret bērnu ir realitāte, ka tā var notikt jebkurā sabiedrības slānī un ka varmākas nereti atrod attaisnojumu savām darbībām, ir pirmais solis uz to, lai cilvēki, kuru darbs ir saistīts ar bērniem, saskatītu notiekošā svarīgumu.
Aizdomas jāuztver nopietni
Bērni nerunā par vardarbību dažādu iemeslu dēļ. Nereti — un īpaši fiziskas vai seksuālas vardarbības gadījumos — viņi baidās no varmākas, bet tam var būt arī citi iemesli. Bērni bieži domā, ka viņiem neticēs vai arī negrib, lai par notiekošo uzzinātu citi cilvēki, ieskaitot vecākus, draugus un tiesībsargājošo iestāžu pārstāvjus. Emocionālās vardarbības vai nolaidības gadījumā bērni var domāt, ka ģimenes iekšējās norises nav citu darīšana. Var gadīties arī, ka bērni, īpaši mazi, nesaprot, ka notiekošais nav normāla parādība. Lai palīdzētu pārvarēt šos šķēršļus, ir svarīgi, lai bērnus, kuri ziņo par vardarbību, uztvertu nopietni un lai būtu kāds, kas ir gatavs viņus uzklausīt (piemēri — Latvijas uzticības tālrunis 80009000 vai par bērnu drošību atbildīga persona skolā), un lai aizdomām sekotu tālākas darbības.
Jāuzticas profesionālajiem instinktiem
Vardarbības pazīmju atpazīšanā ir divi klupšanas akmeņi. Pirmais, kā jau minēju, ir tas, ka varmākas, kuri spēj apslāpēt sirdsapziņu un atrast attaisnojumu savai uzvedībai, var lietā iesaistīto ārstu, medmāsu, skolotāju un sociālo darbinieku acīs neizskatīties pēc varmākām. Otrais klupšanas akmens ir tas, ka lielākā daļa cilvēku klusībā nealkst sist, mocīt, seksuāli izmantot viņiem uzticētos bērnus vai atstāt viņus novārtā, un tāpēc viņiem ir grūti noticēt, ka citi tā varētu rīkoties. Nesen mācībās par bērnu drošību kāda sociālā darbiniece man deva padomu: ”Ja jūs kā pieredzējis skolotājs jūtat, ka kaut kas nav īsti kārtībā, tad, visticamāk, tas tā arī ir, un jums vajadzētu sākt savus novērojumus pierakstīt.” Pirms desmit gadiem gandrīz tādus pašus vārdus teica manas toreizējās skolas direktors. Tad es aprunājos ar aizdomas izraisījušā bērna tēvu, viņa atbildes mani apmierināja, un tālāk es nedarīju neko. Ceru, ka, piedzīvojot līdzīgu situāciju šodien, es vismaz turpinātu rūpīgi vērot bērnu un pierakstīt vērojumus. Mediķiem, sociālajiem darbiniekiem un skolotājiem iespējamas vardarbības gadījumā ir morāls pienākums rīkoties, pamatojoties uz savām aizdomām. Par spīti iebildumiem[3] tādai būtu jābūt arī likuma prasībai — likumam jāatzīst minēto profesionāļu eksperta loma bērnu attīstības jautājumos un jāatgādina viņiem par viņu pienākumiem bērnu aizsardzībā.
Piezīmes un komunikācija
Bērni paši par vardarbību ziņo reti, tāpēc lietā iesaistīto profesionāļu novērojumi nereti ir vienīgā liecība, ka noziegums ir noticis. Pat tad, ja bērns pats ir ziņojis, fiziskus pierādījumus atrast ir grūti un bērna vārdi var tikt uzskatīti par mazāk uzticamu liecību, nekā viņa laipnā un izsmalcinātā pāridarītāja teiktais. Ja nav bērna ziņojuma, tad reti kad tikai viens uzvedības elements rada bažas pa bērna labklājību. Parasti par to, ka bērns varētu ciest no nepieņemamas izturēšanās, liecina vairāku nelielu pazīmju kopums. Kad bērns ir identificēts kā apdraudēts, ir ļoti svarīgi vērojumus konsekventi un rūpīgi pierakstīt, lai, piemēram, skolotāja novērojums, ka bērns atnācis uz skolu neadekvāti saģērbies, vai arī sociālā darbinieka pieraksti par ģimenes draudzenes pausto satraukumu par bērna drošību nepazustu, kādam no profesionāļiem mainot darbavietu. Tikpat svarīgi ir tas, lai dažādie ar lietu saistītie cilvēki uzreiz pēc riska konstatēšanas sāktu savstarpēji komunicēt.
Lai panāktu notiesājošu spriedumu vardarbībā pret bērnu, ir jāsadarbojas divām institūcijām, kuru intereses būtiski atšķiras. Sociālo dienestu pienākums ir sargāt bērnu, bet policijai ir jāsavāc pierādījumi, ko iesniegt prokuratūrai.
Pieeja bērnam
Kad bērni cieš no vardarbības ģimenē, jautājums par pieeju, tas ir, par noziegumā aizdomās turētā iespējām būt kopā ar upuri atduras pret dabisko nevēlēšanos izņemt bērnu no ģimenes. Svaru kausi nosveras par labu te vienam, te otram. Statistika rāda, ka nedēļās pēc Baby P lietas nākšanas gaismā un daudzajām preses publikācijām ir pieaudzis to apdraudēto bērnu skaits, kas tiek izņemti no ģimenes. Bet ilgs uzticības periods valsti ieviestajām bērna aizsardzības sistēmām neizbēgami noved pie pretēja rezultāta — bērnu paturēšanas ģimenē.
Ārpus mājām par bērna drošību rūpēties ir vieglāk. Latvijā, tāpat kā daudzās citās Eiropas valstīs, likumā noteiktas procedūras, kuru uzdevums ir nodrošināt, lai cilvēki, kas var radīt draudus bērniem, nevarētu strādāt skolās[4]. Tas ir labs sākums, bet ar to vien nepietiek. Darba devējiem vienmēr jārunā ar potenciālajiem darba ņēmējiem aci pret aci un jāuzdod jautājumi, lai noskaidrotu kandidāta motivāciju, piesakoties darbam, un vienmēr jāpārbauda atsauksmes par kandidātu.
Vajadzīgi speciālisti un gudra policija
Pārlasot iepriekš teikto, būtu viegli apgalvot, ka tas viss ir balstīts greizā priekšstatā par cilvēka dabu un mums ir jāpieņem, ka lielākajai daļai cilvēku nenāktu ne prātā darīt pāri bērniem. Rodoties šādam vilinājumam, es atsaucu atmiņā savu studenta prakses laiku, kad strādāju skolā, kuras darbā ļoti intensīvi piedalījās vietējais mācītājs. Viņš bija entuziasma pilns, ieinteresēts bērnos un izglītībā — tieši tāds cilvēks, par kura iesaistīšanos skolas darbā jebkura izglītības iestāde varētu tikai sapņot. Taču tad nāca gaismā vairāki seksuālās vardarbības gadījumi pret skolēniem (par tiem policijai paziņoja mācītāja sieva), un vēlāk mācītājs izdarīja pašnāvību. Tikai tad es iedomājos par kādu zēnu, kura uzvedība man bija šķitusi dīvaina. Es biju nospriedis, ka viņš ir niķīgs un viņu ir grūti mācīt, bet vai tad man nevajadzēja nojaust, kas par lietu? Un vai šodien līdzīgā gadījumā man būtu radušās aizdomas? Lai cik nepatīkami arī būtu pieļaut, ka pret bērnu notikusi vardarbība ikreiz, kad skolotājs ziņo par neparastu bērna uzvedību, esmu pārliecināts — skolām ir vajadzīgi speciālisti, kas to spēj atpazīt, tāpat kā bērniem ir vajadzīgi sociālie dienesti, kas viņus rūpīgi novēro, un viņi ir pelnījuši, lai policija vardarbību pret bērnu uztvertu nopietni.
_____________________
[1] Saskaņā ar 1998.gada The British Crime Survey aplēsēm tikai 2% seksuālās vardarbības gadījumu ģimenē un 6% gadījumu, kad varmāka nav ģimenes loceklis, tiek paziņoti.
[2] vairāk skat. ‘A short life of misery and pain’, http://news.bbc.co.uk/1/hi/uk/7708398.stm
[3] Bērnu un ģimenes lietu ministrija bija izstrādājusi grozījumus Ārstniecības likumā, kas paredzēja — ja ārstniecības iestādē, kura ir nodrošinājusi dzemdību palīdzību, rodas aizdomas, ka jaundzimušajam netiks nodrošināta pilnvērtīga aprūpe ģimenē, tā nekavējoties informē par bērna dzimšanu mātes norādītās dzīvesvietas bāriņtiesu. Šo likumprojektu 2007..gada pavasarī atbalstīja valdība, taču Saeimas Sociālo un darba lietu komisija uzskatīja, ka likumprojekts nav atbalstāms un nav virzāms izskatīšanai Saeimā pirmajā lasījumā. Viens no argumentiem bija tas, ka ārstiem šada prasība radītu “papildu slodzi”.
[4] Piemēram, Izglītības likuma 50.pants nosaka, ka par pedagogu nedrīkst strādāt “persona, kas sodīta par tīšu noziegumu un nav reabilitēta”; http://www.isec.gov.lv/normdok/izglik.htm
A short life of misery and pain John Murphy
After 17 months of unimaginable cruelty, Baby P finally succumbed The Times