Foto: Latvian Foreign Ministry

Publiska iestāde sponsorē ziņas: vēlreiz par to, kādēļ tā ir problēma

[Ieraksta autore: Iveta Kažoka]

Gada sākumā savā blogā jau apskatīju jautājumu par to, vai un cik lielā mērā pieļaujams sponsorēt ziņu raidījumus raidorganizācijās. Šoreiz vēlos apspriest vienu konkrētu gadījumu, kas iemieso teju visas blogā tikai teorētiski apskatītās problēmas – Eiropas Savienības notikumiem veltītu ziņu izlaidumu reizi nedēļā vienā no televīzijām.

Tas ir Eiropas Savienības institūcijas sponsorēts ziņu izlaidums, kas arī godīgi norādīts raidījuma beigās. Visu cieņu par šo norādi (dažkārt, skatoties kā mediji atspoguļo dažu pašvaldību darbu, šķiet, ka arī par šiem sižetiem pašvaldības maksā, vienīgi tas auditorijai netiek norādīts) – taču godīgums pats par sevi vēl nenozīmē, ka šādiem raidījumiem nav citu problēmu. Tas ir aplūkojams šeit.

Tātad, informatīvās programmas ietvaros (kopumā ~40 minūtes) reizi nedēļā parādās īpaši ES veltīta sadaļa “Mēs Eiropa”, kur 7-8 minūtes īsos sižetos tiek stāstīts par notikumiem ES. Šāds apjoms, protams, neļauj veidot īpaši analītiskus sižetus, – tās ir īsziņas, kur ik pa laikam no Latvijas tiek paķerts klāt kāda ministra, Eiropas Parlamenta deputāta vai citas atbildīgās amatpersonas viedoklis.

Kādēļ mani mulsina šāds sponsorēšanas modelis?

Divi iemesli: 1) šaubos par tā likumību; 2) pat ja tas būtu likumīgi – manuprāt, nav pareizi, ja ziņas tiek sponsorētas, it sevišķi par ĪPAŠI ŠIM mērķim atvēlētiem publisko iestāžu līdzekļiem.

Likumība

Līdzīgi kā reklāma, arī sponsorēšana Latvijā un visā Eiropas Savienībā ir atļauts mediju finansēšanas veids. Ar ko tās savstarpēji atšķiras? Citējot pati savu veco bloga ierakstu: “Sponsorēšana no reklāmas atšķiras ar to, ka medijs pats, pēc saviem redakcionālajiem principiem nosaka attiecīgā materiāla saturu, sponsors tikai maksā par tā izveidi vai parādīšanos. Attiecīgais medijs var izvēlēties sponsorēšanas piedāvājumu arī nepieņemt, ja uzskata, ka tam ir citas redakcionālās prioritātes.” Tātad, sponsoram vajadzētu būt ļoti ierobežotai ietekmei par raidījuma saturu (reklāmā reklāmdevējs pats nosaka saturu). Skatoties “Mēs Eiropa”, man kā skatītājai gan nav veida, kā noskaidrot, kas ir tas, kurš izvēlas, par ko būs sižeti un kā tie tiks veidoti: vai to dara televīzijas radošā komanda vai sponsors.

Bet tā ir tikai viena no problēmām. Atkal atgriežoties pie sava bloga ieraksta: “Tādēļ direktīvā noteikts strikts aizliegums sponsorēt ziņu un aktuālo notikumu raidījumus (skaidri pateikts – „nesponsorē”!). Ieviešot šo direktīvu, Latvija gan šo konkrēto prasību ir, manuprāt, pārmērīgi sašaurinājusi, nosakot, ka sponsorēt tomēr drīkst „laika prognozi, sporta apskatus un citas šauri tematiskas ziņas”. Lai kas arī būtu domāts ar „šauri tematiskām ziņām”, es ceru, ka šis izņēmums netiek attiecināts uz teiksim, ekonomikas ziņām, tehnoloģiskiem jaunumiem, kādas pašvaldības ziņu norisēm! Vai man ir pārliecība, ka patiešām arī netiek attiecināts? Nē nav. Bet tas būtu pretēji direktīvas jēgai un mērķim.“

Manuprāt, notikumi, kur iesaistītas Eiropas Savienības institūcijas, noteikti nav “šauri tematiskas ziņas”, kas būtu pielīdzināmas laika prognozei! Līdzīgi kā ziņas par jautājumiem, kur iesaistīta Rīgas, Jūrmalas, Jelgavas vai Ventspils dome, nav šauri tematiskas (vienalga: vai sponsors būtu pašas šīs pašvaldības vai jebkurš cits, kas kaut kāda iemesla dēļ vēlētos par to maksāt!) Sponsorēšana kā finansējuma forma attiecībā uz ziņām vienkārši neder.

Medijiem tas būtu jāsaprot un gadījumā, ja pie viņiem ar šādiem ziņu sponsorēšanas piedāvājumiem vēršas publisko institūciju pārstāvji – jāatsaka. Arī uz ES institūcijām un arī Eiropas Parlamenta deputātiem attiecas konkrētās dalībvalsts likumi, arī viņi var darboties tikai likumu ietvaros – ja, piemēram, dalībvalstī kādā laika periodā ir aizliegta politiskā reklāma, tad aizliegums attiecas arī uz EP deputātu apmaksāto “izglītojošo komunikāciju”. Tas ir normāli. Var atrast arī citus veidus, kā TIESISKI izmantot komunikācijai iedalīto naudu.

Princips

Iedomājieties, kas notiktu, ja raidorganizācijās katrai valsts institūcijai tiktu atļauts apmaksāt ziņas par notikumiem! Rīgai – pa Rīgu, Jūrmalai – par Jūrmalu! Manuprāt, šis iztēles vingrinājums jau pietiekami labi raksturo, kur ir problēmas šādos “ziņu apskatos”. Visai maza ticība tam, ka: a) medijs tiešām neļaus sponsoram ietekmēt ziņu saturu; b) medijs būs līdzsvarots un iekļaus arī attiecīgās iestādes kritiku (nebaidoties zaudēt nākamo sponsorējuma “porcija”); c) medijs šajos un citos ziņu izlaidumos kaut vai ar ziņu fokusu (uz konkrētu jautājumu grupu) vien neradīs priekšrocības pie varas esošajām amatpersonām.

Atzīšos, ka ir visai neparasti tieši PBK skatīties šādā stilā ieturētas ziņas par Eiropas Savienības notikumiem. Pozitīvi/optimistiska/dinamiska noskaņa – ik pa laikam notiekošo komentē kāds no Latvijas ministriem vai “labējiem” (pagaidām neesmu manījusi ne Rubiku, ne Ždanoku, ne Mirski) EP deputātiem! Kaut kas pa vidu starp leģitīmām ziņām un reklāmas (propagandas) klipiņiem. Es nezinu, cik lielā mērā šāds raidījuma formats ir redakcijas izvēle un cik lielā mērā – sponsora noteikts, bet, tuvojoties EP vēlēšanām, tas kļūs aizvien problemātiskāks.

Jā, piekrītu, ka PBK auditorijai būtu jāuzzin par to, kas notiek Eiropā. Vienlaikus ne visas metodes der šī mērķa sasniegšanai. ES institūciju apmaksātas ziņas: vienkārši neder. Bez citiem iemesliem arī tādēļ, ka tas laupa argumentāciju ko līdzīgu nepieļaut arī attiecībā uz nacionālā līmeņa vai pašvaldību institūcijām.