"Latvijas Vēstnesis", 13.08.2003.Pielikums "Jurista vārds"

Savu viedokli par goda un cieņas aizsardzības krimināltiesisko regulējumu jau esmu izteikusi “Jurista Vārdā” (“JV” Nr.3, 21.01.2003.) ievietotajā rakstā “Vai Krimināllikums apdraud vārda brīvību”, kur arī esmu centusies teorētiski pamatot Krimināllikumā (KL) ietvertās atbildības diferenciāciju par goda un cieņas aizskaršanu. Tāpēc šoreiz, neatkārtojot jau iepriekš teikto, ar ko katrs interesents var iepazīties pats, pakavēšos tikai pie atsevišķiem problēmas aspektiem, kuri skarti “Jurista Vārdā” (“JV” Nr.25/26, 8.07.2003.) publicētajā LU Cilvēktiesību institūta pētnieka A.Kuča rakstā “Valsts amatpersonu goda un cieņas krimināltiesiskais regulējums un vārda brīvība” un kuri lielā mērā sasaucas ar jau iepriekš diskusijā pausto.

Tāpat kā visās diskusijās, kas vērstas pret KL 271.pantu, kurā paredzēta atbildība par varas pārstāvja un citas valsts amatpersonas goda un cieņas aizskaršanu sakarā ar šīm personām uzlikto pienākumu pildīšanu, arī šajā reizē šādas normas esamībā tiek saskatīts drauds vārda brīvībai, tas tiek saistīts ar vārda brīvības ierobežošanu, pie kā tad arī pakavēšos vispirms.

Sākšu ar citātu no A.Kuča raksta, kuru arī izmantošu kā argumentu tam, ka nav nekāda pamata pretnostatīt Krimināllikumu un vārda brīvību. Proti, A.Kučs raksta: “(..) nereti tiek argumentēts, ka attiecīgais KL pants (domāts 271.pants par varas pārstāvja vai citas valsts amatpersonas goda un cieņas aizskaršanu – V.L.) neaizliedz kritizēt amatpersonas, bet paredz atbildību tikai par apzināti nepatiesu ziņu un izdomājumu sniegšanu. Taču šis arguments diez vai ir pamatots, ņemot vērā to, cik grūti tiesām dažkārt ir novilkt robežu starp ziņu un viedokli.”

Taču ne jau kāda spēja vai nespēja novilkt robežu starp ziņu un viedokli var kalpot par argumenta, kas šajā gadījumā pēc būtības nemaz nav arguments, bet gan likuma teksta pārstāsts, pamatojumu vai tā noliegumu.

Tāpēc, lai pierādītu pretējo, t.i., ka šī tēze tomēr ir pamatota, nepieciešams nedaudz pakavēties pie neslavas celšanas izpratnes vispār un tās sastāva atbilstoši KL 157.pantam, kaut par to jau runāts arī iepriekš.

Krimināltiesībās ar neslavas celšanu saprot apzināti nepatiesu, otru personu apkaunojošu izdomājumu tīšu izplatīšanu iespiestā vai citādā veidā pavairotā sacerējumā, kā arī mutvārdos, ja tas izdarīts publiski.

No šīs definīcijas izriet, ka par neslavas celšanu Krimināllikuma izpratnē var runāt tikai tad, ja:

1) tiek izplatīti apzināti nepatiesi izdomājumi, t.i., informācija par kādu tagadnes vai pagātnes apstākli vai faktu, kas neatbilst īstenībai;

2) šiem izdomājumiem ir jābūt tādiem, kas apkauno otru personu, – to katrā konkrētā gadījumā izlemj tiesa;

3) apzināti nepatiesi, otru personu apkaunojoši izdomājumi tiek izplatīti tīši, proti, persona apzinās, ka par otru personu izplatāmās ziņas neatbilst īstenībai un apkauno viņu, un vēlas ar savu rīcību, iepazīstinot citas personas ar šādu informāciju, celt tai neslavu;

4) šādi izdomājumi tiek izplatīti pavairotā sacerējumā vai mutvārdos publiski.

Šīs četras pazīmes veido neslavas celšanas delikta sastāvu, tas ir, to objektīvo un subjektīvo pazīmju sistēmu jeb kopumu, kas ir nepieciešams un pietiekams, lai konkrētu nodarījumu atzītu par noziedzīgu un vainīgo personu sauktu pie kriminālatbildības. Ja kāda no minētajām pazīmēm netiek konstatēta, nav noziedzīgā nodarījuma sastāva un pamata personas saukšanai pie kriminālatbildības, jo KL 1.panta pirmajā daļā, reglamentējot kriminālatbildības pamatu, noteikts, ka “pie kriminālatbildības saucama un sodāma tikai tāda persona, kura ir vainīga noziedzīga nodarījuma izdarīšanā, tas ir, kura ar nodomu (tīši) vai aiz neuzmanības izdarījusi šajā likumā paredzētu nodarījumu, kam ir visas noziedzīga nodarījuma sastāva pazīmes”. Šīs krimināltiesību teorijas ābeces, kuru topošajam juristam jāapgūst jau otrajā kursā, apzināta ignorēšana izskatās pēc lētas spekulācijas.

Par vārda brīvību starptautiskajos un nacionālajos tiesību aktos un tās interpretējumu

Neviens no diskusijā iesaistītajiem nekad nav apšaubījis to, ka ikvienam ir tiesības uz pārliecības un izteiksmes brīvību, tiesības bez iejaukšanās palikt pie saviem uzskatiem, meklēt, saņemt un izplatīt informāciju un idejas ar jebkuriem informācijas līdzekļiem, paust savus uzskatus. Mazāk ir to, kuri akcentējuši ne tikai ikviena tiesības uz vārda brīvību, bet arī pienākumu, izmantojot savu vārda brīvību, neaizskart cita cilvēka godu un reputāciju.

Tātad, runājot par izplatāmo informāciju, neatkarīgi no tā, kāds ir tās personas statuss, par kuru šī informācija tiek izplatīta, jāievēro galvenā likumdevēja prasība – tai ir jābūt patiesai, jāatbilst īstenībai. Ja šis nosacījums tiek ievērots, izplatāmā informācija neveido neslavas celšanas priekšmetu ne tad, ja tā ir apvainojoša, šokējoša vai traucējoša, ne arī tad, ja pret valsts amatpersonu vērstā kritika ir plašāka un bargāka, bet pamatota ar patiesiem faktiem.

Taču likumdevējs zināmas prasības izvirza arī patiesas informācijas izplatītājam un viedokļa paudējam, lai viņa rīcība būtu tiesiska – lietotā izteiksmes forma nedrīkst būt otras personas godu un cieņu aizskaroša.

Diskusijā par goda un cieņas aizsardzības krimināltiesisko regulējumu tiek citēti vairāki Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumi, kuros akcentēts iepriekšminētais gan attiecībā uz plašākajām politiķu un varas pārstāvju kritikas robežām, gan arī par to, ka izplatāmā informācija pēc sava rakstura var būt tāda, kas apvaino, šokē vai traucē. Bet vai tad kādā no minētajiem ECT spriedumiem būtu arī ierakstīts, ka izplatāmā informācija var būt apzināti nepatiesa vai ka patiesas informācijas un viedokļa paušana var transformēties par goda un cieņas aizskaršanu?

Tāda apgalvojuma ECT spriedumos nav un nevar būt, jo šīs tiesas piemērojamie starptautiskie tiesību akti paredz zināmus vārda brīvības ierobežojumus, kuri ir nepieciešami citu personu tiesību un reputācijas respektēšanai. Ja, izmantojot savas tiesības uz vārda brīvību, persona pārkāpj otras personas tiesības uz goda un cieņas aizsardzību un viņas nodarījumam ir prettiesisks raksturs, likumdevēja pienākums ir ierobežot šādas personas tiesības uz vārda brīvību un paredzēt par to atbildību neatkarīgi no tā, kas ir noziedzīgā nodarījuma subjekts, ja vien šī persona ir pieskaitāma un sasniegusi kriminālatbildībai nepieciešamo četrpadsmit gadu vecumu. Par to, ka KL ierobežo vārda brīvību, var runāt tikai šādā aspektā, bet runas par to, ka KL apdraud vārda brīvību, ir vienkārši juridiski nekorektas.

Lai arī nevienā KL pantā, kur paredzēta atbildība par neslavas celšanu un goda aizskaršanu (izņemot 339.pantu “Karavīra goda aizskaršana”, kura nepieciešamību neviens nez kāpēc līdz šim nav apstrīdējis, kaut arī varētu teikt, ka arī tas ir diskriminējošs), nav ietverta norāde uz speciālā subjekta pazīmēm, vislielākais satraukums, tostarp arī juristu rakstos, tiek saistīts ar iespējamo plašsaziņas līdzekļu pārstāvju vārda brīvības apdraudējumu. Tas ir saprotams, jo viņi galvenokārt ir tie, kas pievērš sabiedrības uzmanību dažādām negācijām un nereti arī iekustina tās vai citas problēmas risinājumu. Taču likumdevējs attiecībā uz vārda brīvības izmantošanu nepiešķir žurnālistam kādas privilēģijas, nedz arī izvirza papildu prasības salīdzinājumā ar citiem sabiedrības locekļiem, kā tikai jau minēto pienākumu sniegt patiesu informāciju un aizliegumu publicēt informāciju, kura aizskar fizisko un juridisko personu godu un ceļ tām neslavu. Ja šīs likuma prasības tiek ievērotas, ne par kādiem izteikumiem kriminālsods nav paredzēts un prese var netraucēti turpināt pildīt savu sabiedrības “sargsuņa” lomu. Soda iespējamība likuma pārkāpšanas gadījumā liek būt piesardzīgam, lai atturētos no likuma pārkāpuma, bet nekādā ziņā nevar atbaidīt no iesaistīšanās politiskajā diskusijā, ja tā tiek veidota atbilstoši likuma priekšrakstiem.

Kā diferencēt atbildību par goda un cieņas aizskaršanu saistībā ar Krimināllikuma 271.pantu

Šīs Krimināllikuma normas teorētisko pamatojumu visai plaši esmu izklāstījusi savā iepriekšminētajā rakstā, un pie tā varētu vispār neatgriezties, ja vien mani nebūtu citējis A.Kučs, pie tam piedēvējot man šīs normas aizstāvja lomu. Te gan gribētos iebilst, ka runa jau nav par aizstāvību, bet gan par konkrētajā krimināltiesību normā ieliktā satura izpratni, kura mums ar godājamo oponentu tiešām ir atšķirīga. Šajā sakarā pakavēšos pie dažām tēzēm.

Pirmkārt, tiek norādīts, ka KL 271.pantā ietvertais valsts pārvaldības kārtības un valsts pārvaldes institūciju normālas darbības aizsardzības mērķis nav tieši minēts ne Satversmes 116.pantā, ne arī Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 10. panta otrajā daļā kā pamats vārda brīvības ierobežojumam. Atgādināšu lasītājam, kas tad ir rakstīts šajos tiesību aktos.

Latvijas Republikas Satversmes 116.pantā noteikts, ka personas tiesības uz vārda brīvību, kas noteiktas Satversmes 100. pantā, var ierobežot likumā paredzētajos gadījumos, lai aizsargātu citu cilvēku tiesības, demokrātisko valsts iekārtu, sabiedrības drošību, labklājību un tikumību. Savukārt Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 10.panta otrajā daļā ierakstīts, ka “tā kā šo brīvību (panta pirmajā daļā minētās tiesības paust savus uzskatus – V.L.) īstenošana ir saistīta ar pienākumiem un atbildību, tā var tikt pakļauta tādām prasībām, nosacījumiem, ierobežojumiem vai sodiem, kas paredzēti likumā un nepieciešami demokrātiskā sabiedrībā, lai aizsargātu valsts drošības, teritoriālās vienotības vai sabiedrības drošības intereses, nepieļautu nekārtības vai noziegumus (V.L. izcēlums), aizsargātu veselību vai morāli, aizsargātu citu cilvēku cieņu vai tiesības, nepieļautu konfidenciālas informācijas izpaušanu vai lai nodrošinātu tiesas varu un objektivitāti”.

Kā redzams, abi citētie tiesību akti cita starpā pieļauj vārda brīvības ierobežojumus, lai aizsargātu citu cilvēku tiesības, bet konvencija – arī lai nepieļautu noziegumus. Krimināllikums par noziedzīgu atzīst gan XV nodaļā ietverto neslavas celšanu un goda aizskaršanu, gan tā XXII nodaļā paredzētos pārvaldības kārtības apdraudējumus, kas var izpausties arī kā varas pārstāvja vai citas valsts amatpersonas goda un cieņas aizskārums. Un domājams, ka te neko nevar tulkot ne paplašināti, ne sašaurināti, bet jālasa tā, kā tas tiesību aktos ir ierakstīts.

Otrkārt, ne jau pirmo reizi tiek izteikts apgalvojums, ka KL 271.pants ir diskriminējošs un nostāda valsts amatpersonas privileģētā stāvoklī. Tiesa gan, tāda apgalvojuma pamatojumam netiek izvirzīts nekas cits kā vien kārtējo reizi atsauce uz Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumiem par to, ka “politiķiem un varas pārstāvjiem ir jāpieņem lielāka kritika nekā vidusmēra iedzīvotājam”. Lai man piedod lasītājs par banalitāti tik nopietnā izdevumā, bet nudien jāsaka – viens runā par meitu, otrs par kleitu. Lai nesāktu visu atkal no gala, tikai vēlreiz atkārtošu, ka kriminālatbildība taču ir paredzēta nevis par pamatotu kritiku, lai arī cik plašās robežās, bet gan par apzināti nepatiesu, otru personu apkaunojošu izdomājumu izplatīšanu.

Kas attiecas uz KL 271.panta diskriminējošo raksturu un valsts amatpersonas privileģēto stāvokli, tad nevienā publikācijā tādi argumenti, kas būtu atspēkošanas vērti, faktiski nemaz nav minēti.

Lai neapvainojas mans jaunais kolēģis A.Kučs, ka visbiežāk piesaucu viņa rakstīto, vienkārši viņa publikācija šajā diskusiju sērijā pagaidām ir viena no pēdējām un tajā pirmoreiz mēģināts analizēt arī dažādus viedokļus, kas pats par sevi jau ir apsveicami.

Tā, minētais autors, un ne tikai viņš vienīgais, norāda, ka “lai arī kāds būtu šīs normas (KL 271.panta – V.L.) mērķis, rezultātā noteiktas personu grupas – valsts amatpersonu – gods un cieņa, kaut vai tikai saistībā ar to pienākumu pildīšanu, tiek nostādīts citādākā stāvoklī nekā citu sabiedrības locekļu goda un cieņas aizsardzība”, kam seko labs jautājums, vai atbildību par valsts amatpersonas goda un cieņas aizsardzību kādā noteiktā aspektā būtu pamats izdalīt atsevišķi.

Pat ja mēs uz mirkli abstrahējamies no visām teorētiskajām atziņām par interesēm, kas tiek aizsargātas ar krimināltiesību normām, un šo normu klasifikāciju atkarībā no tajās ietverto interešu satura un apjoma, argumentāciju šāda pamata noliegšanai saskatīt grūti.

Krimināltiesībās vienu un to pašu noziedzīgu nodarījumu nereti raksturo atšķirīga kaitīguma pakāpe, kura ir atkarīga no tā izdarīšanas veida, apstākļiem, motivācijas. Tā, piemēram, KL 116.pantā ietvertā slepkavība, kura galvenokārt tiek izdarīta uz personisku attiecību pamata, atšķiras no 118.panta pirmajā punktā paredzētās slepkavības, kura tiek izdarīta sakarā ar to, ka cietušais vai viņa tuvinieks izpildījis savus dienesta, tostarp arī valsts amatpersonas, vai profesionālos (ārstniecības personas, žurnālista, jurista) pienākumus, piedalījies noziedzīga vai citāda prettiesiska nodarījuma novēršanā vai pārtraukšanā vai devis liecību tiesā vai pirmstiesas izmeklēšanā. Šāda noziedzīgā nodarījuma kvalificējošā pazīme ietverta arī KL 125. un 126.pantā, nosakot pastiprinātu atbildību tīša smaga vai vidēja smaguma miesas bojājuma nodarīšanas gadījumā. Tad jau, sekojot loģikai, arī šīs krimināltiesību normas jāatzīst par diskriminējošām, ja savos uzskatos gribam būt konsekventi, un jāatzīst, ka šīs personas tāpat tiek nostādītas privileģētā stāvoklī, jo viņu dzīvība un veselība tiek aizsargāta savādāk nekā citu personu tādas pašas intereses. Ja jau tādu priekšlikumu neviens nav izteicis, tad laikam saprotot, ka slepkavība vai miesas bojājumu nodarīšana nolūkā atriebties kādam par aizvilināto sievu vai vīru un kaitējums dzīvībai vai veselībai, kas nodarīts, lai atriebtos policistam vai žurnālistam par izdarītā nozieguma atklāšanu, ir noziedzīgi nodarījumi ar dažādu kaitīguma pakāpi, un to nosaka vainīgās personas motivācija, kāpēc viņš atņēmis otrai personai dzīvību vai nodarījis kaitējumu tās veselībai, bet nevis dzīvības vai veselības kā tādas atšķirīgs vērtējums. Tad kādēļ gan vienāda kaitīguma pakāpe būtu piešķirama dažādos apstākļos un dažādas motivācijas dēļ paveiktam neslavas celšanas un goda aizskaršanas deliktam?

Kā problēmu risina citur

Diskutējot par goda un cieņas aizsardzības krimināltiesisko regulējumu, publikāciju autori pēta arī problēmas reglamentāciju ārvalstu krimināllikumos. Pilnīgi likumsakarīgi, ka tā nav un tā arī nevar būt vienāda, ko nosaka daudzi un dažādi apstākļi, bet par to šoreiz ne. Taču to, ka daudzās ārvalstīs kriminālatbildība par goda un cieņas aizskaršanu ir diferencēta tieši atkarībā no tā, vai aizskārums ir vērsts pret privātpersonu vai arī pret valsts amatpersonu, kā nu kurā vietā tā tiek apzīmēta, sakarā ar to, ka šī persona pilda savu dienesta pienākumu, apstrīdēt nav iespējams. Un te nav būtiski, vai tas paredzēts kā kvalificētais sastāvs vienā pantā vai arī izveidota speciāla norma, bet gan tas, ka likumdevējs saskata šādas diferencēšanas nepieciešamību.

Publikācijās var atrast arī norādi uz to, ka vairākās valstīs, kā, piemēram, Francijā, Dānijā, Nīderlandē, Portugālē, Norvēģijā, kur šādas normas ir saglabātas, tās praksē tiek piemērotas reti vai vispār netiek piemērotas, vismaz attiecībā uz presi (kā avots minēts Walden R. Insult Laws: An Insult to Press Freedom. World Press Freedom Commitee, 2000). Skaidrojums – kāpēc tā, gan netiek sniegts, un godīgi jāatzīstas, ka minēto avotu netiku izpētījusi. Taču domājams, ka te varētu būt divi varianti – vai nu attiecīgās institūcijas nepilda savas valsts likumus, ko gribētos apšaubīt, vai arī plašsaziņas līdzekļi, izmantojot savas tiesības uz vārda brīvību, ievēro likuma priekšrakstus un tādas normas piemērošanai vienkārši nav pamata. Turklāt gaužām interesants liekas A.Kuča izdarītais salīdzinājums, “(..) fakts, ka šīs normas gadiem ilgi nav tikušas piemērotas attiecībā pret presi, rada žurnālistiem tiesisko paļāvību un neierobežo viņu darbību, kad tie sniedz sabiedrībai būtisku informāciju. Savukārt Latvijā valsts amatpersonu mēģinājumi ar šo pantu palīdzību risināt strīdus ar presi vai citiem plašsaziņas līdzekļiem nav retums”. Un tāpēc labāk tādu krimināltiesību normu likvidēt?

Domājams, katra krimināltiesību norma, pat tāda, kuru ilgstoši vai vispār nepiemēro, ierobežo personas rīcību tādā ziņā, ka uzliek tai pienākumu darboties likuma robežās, ievērot likuma prasības. Taču, ja personas vēršas pēc palīdzības pie likuma normas, lai aizsargātu kaut vai savu interešu iedomāto aizskārumu, tas vienīgi norāda uz to, ka šāds tiesiskais regulējums nepieciešams kaut vai tāpēc, lai konstatētu pretējo. Un šī mērķa dēļ darbojas attiecīgās institūcijas, kuru kompetencē ietilpst jautājuma izšķiršana. Ja informācijas paudējs, lai kas viņš arī būtu, likuma priekšrakstus pārkāpis nav, krimināllikums viņu neapdraud. Jau savā iepriekšējā publikācijā kā piemēru tam esmu minējusi Cēsu rajona tiesas spriedumu, ar kuru attaisnoti divi laikraksta “Druva” žurnālisti, jo tiesa konstatēja, ka viņi nav tīši aizskāruši citas personas godu un cēluši tai neslavu masu informācijas līdzeklī, ir savā rakstā norādījuši informācijas avotu un informāciju pirms publikācijas pārbaudījuši.

Ko nozīmē vēršanās pret Krimināllikuma 271. pantu

Šā raksta tapšanas brīdī, t.i., 2003.gada 14.jūlijā, laikraksts “Diena” ir publicējis manas katedras kolēģes Diānas Hamkovas rakstu “Vai Krimināllikums ir diskriminējošs”, kurā viņa, apskatot vairākas ar KL 271.pantu saistītās peripētijas, raksta: “Uzdodot jautājumu, par ko tad īsti cīnās preses pārstāvji, gribēdami atbrīvoties no tik ļoti traucējošām Krimināllikuma normām, atbildi ir grūti atrast.” Jā, arī rakstā, kas Jums tagad tiek piedāvāts, esmu jau atkārtoti centusies parādīt un pierādīt, ka apskatāmais Krimināllikuma pants nu nekādi neapdraud neviena vārda brīvību, bet ir tikai vērsts pret tādu šo tiesību izmantošanu, kas apdraud otras personas tiesības.

Un būtu naivi domāt, ka to nesaprot konstitucionālās sūdzības iesniedzēji Satversmes tiesā par KL 91. un 271.panta neatbilstību Latvijas Republikas Satversmei vai juristi, kas to sastādījuši, tāpat kā visi tie, kas ar savām publikācijām cenšas veidot attiecīgo “fonu”. Un tā nebūt nav vienkārši “matu skaldīšana”, kā pirmajā mirklī varēja likties, bet gan ļoti nopietns tā sauktās ceturtās varas mēģinājums ietekmēt likumdevējvaru un veidot sev labvēlīgu normatīvo bāzi, kas, autoresprāt, ir visai satraucošs simptoms. Un tāpēc pārsteidz ne tik daudz plašsaziņas līdzekļu pārstāvju rakstītais, bet gan juristu publikāciju saturs, kuru pienākums būtu apskatīt problēmu vispusīgi un objektīvi, bet nevis tikai kā ieinteresētās puses pārstāvim vai atbalstītājam.

Šajā rakstā neskāru nu jau bijušo KL 91.pantu, kuru Saeima pēc ilgas svārstīšanās tikai tās deputātiem zināmu apsvērumu dēļ šā gada 21.jūnijā izslēdza no Krimināllikuma. Galu galā tā ir likumdevēja brīva griba, kā vērtēt vēršanos pret tautas priekšstāvju kandidātiem, par kādiem daudzi Saeimas deputāti periodiski kļūst pirms kārtējām vēlēšanām, un viņu goda un cieņas aizskaršanu. Tikpat veiksmīgi var izslēgt arī KL 271.pantu, tikai ieguvējs no tā būs vienīgi potenciālais likumpārkāpējs, kura nodarījums gadījumā, ja viņš (vienalga – preses pārstāvis vai kāds cits) aizskars deputāta kandidāta vai valsts amatpersonas godu vai cieņu, iegūs nepareizu juridisku novērtējumu.

Kas ir amatpersona

Un visbeidzot vēl par vienu A.Kuča rakstā izteikto secinājumu attiecībā uz KL 316.panta pirmajā daļā doto valsts amatpersonas jēdzienu. Atsaucoties uz Eiropas Cilvēktiesību tiesas praksi un norādi, ka jebkuri ierobežojumi vārda brīvībai jāformulē sašaurināti, autors norāda, ka valsts amatpersonas jēdziens, kas attiecināms arī uz KL 271.pantu, Latvijā pilnīgā pretstatā esot formulēts maksimāli plaši, kas neesot raksturīgs nevienas citas valsts krimināllikumam.

Krimināllikumā dots viens un vienots valsts amatpersonas jēdziens, kas piemērojams visos likumā paredzētajos gadījumos, un diez vai pareizi būtu to noteikt atbilstoši katram Krimināllikuma pantam, kur vien valsts amatpersona ir minēta. Protams, var un, iespējams, vajadzēs diskutēt arī par KL 316.panta pirmās daļas saturu, jo Latvijas Republikas Veselības ministrija šā gada maijā lūgusi kompetentas institūcijas apsvērt iespēju paplašināt valsts amatpersonas jēdzienu, lai apkarotu ar neatļautu labumu pieņemšanu saistītus gadījumus.