Raksts

Vēlreiz par krievu izcelsmes latviešiem…


Datums:
11. marts, 2003


Autori

Deniss Hanovs


Foto: N. Mežiņš © AFI

Ja krieva identitāte nav tikai aizbildinājums latviešu valodas nezināšanai, bet gan pārliecība par etniskās kultūras nozīmi paralēli Latvijas pilsoņa identitātei, tad “krievu izcelsmes latvietis” loģiski atspoguļo šo identitāšu savienojumu.

Eiropā ir kultūras, kuras visur jūtās kā mājās. Man ir pazīstamas divas – ebreju un krievu kultūras, kuras vēsturisku apstākļu dēļ ir izmētātas pa visu pasauli un visur spēj iedzīvoties, atrast un cienīt jaunās mājas. Šķirstot 19. un 20. gs. izcilu cilvēku biogrāfijas, sevišķi vācu valodā, bieži lasāms “ebreju izcelsmes vācu, austriešu” rakstnieks, mākslinieks, politiķis. Šis papildinājums nav vajadzīgs angļu, franču vai latviešu intelektuāļiem, bet dīvainā kārtā pavada ebreju un krievu izcelsmes autoru dzīvesstāstus.

Eiropā ir kultūras, kuras nepazīst nacionālās robežas un pretojas tām, nesot sevī savas mājas, savu zaudēto, iekaroto vai brīvprātīgi atstāto dzimteni. Tomēr krievi dzīvo dažādās pasaulēs, kuras praksē viena otrai ir svešas. Latvijā krievu kultūra masu uztverē tiek asociēta ar PSRS okupāciju un izsūtījumiem, no kuriem tik daudzi nekad neatgriezās. Latviešu draugu un pazīstamo cilvēku dzīvesstāstos, ko labprāt kolekcionēju, dominējošais temats ir latviešu tautai 20. gadsimtā nodarītās sāpes, sabrukušie sapņi, prieks un bezrūpīga vienas etniskās kultūras un valodas ikdienas dzīve. Cik bieži emocionālais faktors, minētā trauma, kļuva par Latvijas etnopolitikas galveno motivāciju 90. gados un cik daudz iespēju veidot starpetnisko dialogu tika zaudētas …

Emocijas piemīt arī Latvijas t.s. krievvalodīgajiem iedzīvotājiem. Neskatoties uz to, ka šis jēdziens ir neprecīzs un paviršs vispārinājums, aiz kura slēpjas bagātas un interesantas poļu, ebreju, lietuviešu, ukraiņu un baltkrievu kultūras, ikdienā visi ir krievi un viņiem pretī, barjeru otrā pusē, stāv aizvainotie latvieši.

Savā dramatismā tas ir “lielisks” atskaites punkts Latvijas sabiedrības integrācijai, kura jāveido uz pagātnes konfliktu un ļoti ērtu aizspriedumu atliekām. “Jūs okupējot nodarījāt mums pāri”, bet “Jūs mums iedevāt pasi, kurā rakstīts, ka esam ārzemnieki savā dzimtenē, kuras valodu zinām – nevis latvieši, nevis Latvijas iedzīvotāji, bet aliens”.

Rezultātā nākotnes programmas – sabiedrības integrācijas – veidošanā tiek stūrgalvīgi izmantotas pagātnes sāpju un PSRS etnopolitikas tradīcijas, ko absolūtisma tradīcijās uztur valsts un elite, nedzirdot nevalstisko organizāciju balsis. Šāda pagātnes argumentācija nav lietderīga Latvijas sabiedrības modernizācijai. Dažādu Latvijā dzīvojošo etnisko kultūru kapitālu, ekonomiskās un sabiedriskās aktivitātes, etniskās atšķirības ir nepieciešams integrēt kvalitatīvi jaunā nacionālā kopienā – Latvijas nācijā jeb tautā, par formulējumu varēsim strīdēties tad, kad citus saredzēsim sev līdzvērtīgus. Krievvalodīgā sabiedrība Latvijā atrodas ļoti neizdevīgā situācijā, jo trūkst cilvēku, kuri spētu saglabāt krievu kultūru mūsu valstī. Lielākoties priekšstats par krievu kultūras stāvokli Latvijā tiek veidots pēc audio-vizuāli dominējošā kriminālā slenga un grāvējfilmām, par ko tik bieži ar sajūsmu balsī ziņo LNT diktors. Vai tiešam neatkarība joprojām ir tikai vārdos un ceremonijās 18. novembrī? Varbūt neatkarību apziņā un rīcībā varētu sasniegt, aicinot savā kultūrā vietu ieņemt arī citām? Lielāka atvērtība pret citām kultūrām dod skaidrāku un stabilāku priekšstatu par savējo, kas pasaules daudzveidīgumā nekad nebūs tīri latviska, tāpat kā autentiska krievu kultūra ir politiķu mīts. Vai Rainis un Tolstojs nav uzņēmuši sevī citas pasaules, tā kļūstot par latviešu un krievu kultūru centrāliem tēliem?

Nedefinēta latviešu kultūra nespēj iesaistīt dialogā citas kultūras, kuras atrodas tālu no savu etnisko kultūru centriem un avotiem. Tāpēc pilsētās pa ielām staigā divas paralēlas pasaules, savienojoties vienā tikai pie lielveikala ALFA patērētāju paradīzes spilgtajiem skatlogiem un kasēm.

Ko darīt? Jāiemācās ne tikai labi atcerēties pagātnes sāpes, bet, kā reiz ieteica lielais ironijas meistars Nīče, jāmācās tikpat labi aizmirst. Jāatrod tādas sabiedrībai aktuālas tēmas, kuras vieno visus – cilvēktiesības, bērnu, veco ļaužu tiesības nevar būt tikai vienas etniskās grupas privilēģija. Nevar viena grupa veidot sevi kā upuri un citu kā apspiedēju. Latvijas etnopolitika līdz šim nav bijusi produktīva, bet vērsta uz segregāciju. Vai cilvēks Latvijā vispirms eksistē kā krievs vai latvietis? Nevaru tam piekrist, jo svarīgi ir veidot pilsonisko, t.i. pilsoņu sabiedrību, kurā etniskā identitāte ir pakārtota pilsoniskai.

Latvijas sabiedrība ir dihotomiska, tā ir garlaicīga un vienveidīga, jo eksistē tikai ‘mēs’ un, protams, ‘viņi’. Bilingvālās izglītības ideja un valdības izstrādātie pārejas mehānismi nefunkcionēs, ja sabiedrībā dominēs etniski, nevis pilsoniski argumenti, ja pastāvēs etnosu pārstāvju, nevis indivīdu diskusija.

Etniskā identitāte ir svarīga, bieži uzreiz un vienkārši atšifrējama, bet nav vienīgā un var nebūt dominējoša globalizētā pasaulē. Kā apgalvo dedzīgs globalizācijas kritiķis Ulrihs Beks, pasaulē var satikt ebreju izcelsmes arābu, kas dzīvo Vācijā un strādā ASV[1].

Latvijā krievi ir dažādi – tie ir ne tikai tirgotāji centrāltirgū vai t.s. “biezie”. Varbūt krievu kultūru spēj pārstāvēt arī tie, kuri labprāt dzīvo starp divām kultūrām, no abām smeļoties spilgtāko un interesantāko, taču bieži savai gatavībai ieiet citā kultūrā pretī saņem aizvērtas durvis? Kāpēc nav dzirdamas to krievu balsis, kas nespēj un negrib identificēties ar krievvalodīgo mediju zemo kvalitāti Latvijā, kas izvēlas citas valodas un kultūras, jo brīva izvēle ir demokrātijas pamatprincips? Kāpēc nevar izvelēties arī nacionālo identitāti? Patstāvīga izvēle ir grūts, ne visiem nepieciešams darbs, bet ceļot un atgriezties mājās – vai tā nav laba koncepcija arī Latvijas sabiedrības integrācijai? Kāpēc nevar ieviest jaunu apzīmējumu, kurā savienota etniskā un pilsoniskā identitāte – krievu izcelsmes latvietis? Šokējoši? Bet tas noņem identitāšu konfliktu, paver etnopolitiska konsensa iespējas. Tāda identitāte atņem 2004. gada izglītības reformas pretiniekiem stiprāko argumentu – krievu kultūras un identitātes zudumu. Ja etniskā identitāte nav tikai aizbildinājums pasivitātei un latviešu valodas nezināšanai, bet pārliecība par etniskās kultūras nozīmi paralēli Latvijas pilsoņa identitātei, tad krievu izcelsmes latvietis loģiski atspoguļo dažādu identitāšu savienojumu.

Latvijas sabiedrības integrācijai jākļūst par lielu garīgu nodarbi tiem, kas izvēlas integrēties: jādefinē kultūra, kurā tiek piedāvāts integrēties, jāveido vietējās krievu kultūras augstāka kvalitāte un tas tikai daļēji ir valdības uzdevums, jo krievu sabiedrība Latvijā arī 19. gs. bija ļoti pasīva. Ilgi studējot šo periodu arhīvos, varu droši apgalvot, ka šejienes krievu kopiena nav ieinteresēta savas kultūras attīstībā, bet veido upura tēlu. Tagad krievu sabiedrības vairums ir iesaistīts biznesā un tai ir finansiāls potenciāls atbalstīt vietējo kultūru, taču vairums krievu sabiedrības ir vai nu PSRS laikā iebraukušo strādnieku pēcteči vai arī t.s. finansiālā elite, kurai nepiemīt kultūras domāšana un vēl mazāk mecenātisma tradīcijas. Veidojot ienaidnieku tēlus no latviešu politiskās elites, valsts administrācijas, Valsts valodas komisijas, būtu ieteicams izmantot krievu kultūrai tik raksturīgo un bieži slavināto pašrefleksiju, un padomāt – vai neesam paši vainīgi, stimulējot asimilatīvas tendences, no kurām iegūst tikai politiskais ekstrēmisms.

[1] Beck U. Was ist Globalisierung? Suhrkamp, 1997

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!