Raksts

Vēlreiz par demogrāfiju


Datums:
02. oktobris, 2012


Autori

Iveta Kažoka


Foto: magic robots

Atkal par demogrāfiju - pieejas, NA ultimāts un iejaukšanās cilvēku privātajās izvēlēs

Kad pirms pusotra gada savā blogā ierakstīju savas pārdomas par demogrāfiju, tās izsauca, šķiet, pašu lielāko diskusiju Latvijas tvitertelpā, kādu vispār jebkad atceros. Tobrīd biju pārliecināta, ka esmu pateikusi visu, ko šajā sakarā varēju pateikt un vairs nekas piebilstams man nav.

Bet, nē, pusotrs gads ir pagājis, un demogrāfija kā tēma ne tikai (pēc ilgāka klusuma brīža pagājušā gada vasarā un rudenī) ir tik pat dzīvelīga kā tad, bet arī šobrīd ir kļuvusi par reālu draudu šīs valdības turpmākai pastāvēšanai.

Tādēļ, piedodiet, bet man vēl šis tas ir sakāms. Precīzāk – četras lietas. Divas tieši demogrāfijas kontekstā, divas – vairāk par Latvijas politikas ikdienas nejaucībām.

1. Divas pieejas demogrāfijai.

Nacionālā apvienība ir pieteikusi “ultimātu” saviem koalīcijas partneriem, atsakoties balsot par valsts budžetu (kas automātiski nozīmē valdības krišanu) tad, ja netiks piešķirti vairāki desmiti miljoni latu demogrāfijas jomai. Pie šī ultimāta politiskajiem aspektiem nedaudz vēlāk pakavēšos sīkāk, bet šobrīd piedāvāju padomāt, ko nozīmē “demogrāfijas joma” un kāda ir tās prioritāte starp citām sabiedrības vajadzībām.

Manuprāt, par demogrāfiju var domāt, divos līmeņos:
1) reproduktīvajā – tā, lai dzimtu pēc iespējas daudz bērnu;
2) sistēmiskajā – tā, lai valstī kopumā nemazinātos cilvēku skaits (vai tas samazinātos lēnāk).

Latvijas politikas lielā nelaime: politiķiem ir izdevies sabiedrībai uztiept ļoti šauro (es pat to nosauktu par primitīvo) pirmo skatījumu, gandrīz vispār nedomājot par otro līmeni.

Kur ir šīs pieejas problēma?

Tā rada kārdinājumu meklēt vienkāršus risinājumus kompleksām problēmām, kas, savukārt, rada risku, ka pat ar ļoti dārgiem paņēmieniem netiks sasniegts vajadzīgais mērķis, un, iespējams, ka šo nepārdomāto paņēmienu sekas būs vēl graujošākas nekā tad, ja netiktu darīts nekas.

Domu eksperiments. Iedomājamies, ka Latvijā tiek izveidots bērnu radīšanai un primārajai apkopei vislabākie apstākļi pasaulē, un šim nolūkam tiek tērēti, teiksim, 1/4 daļa no budžeta. Un pieņemam, ka tas tiešām “nostrādā”, un Latvijā dzimstības un mirstības rādītāji līdzsvarojas (par ko šaubos, bet par to sīkāk otrajā punktā). Vai tas nozīmē, ka Latvijā nemazināsies iedzīvotāju skaits?

Atkarīgs no citiem faktoriem. Piemēram – vai bērna vecākiem būs viegli/sarežģīti atrast Latvijā labi apmaksātu darbu? Vai viņiem vajadzēs/nevajadzēs doties peļņā uz ārzemēm, tādēļ, ka viņu vecāki nespēj izdzīvot no valsts maksātajām pensijām? Cik dzīvošanai pievilcīga vide Latvijā vispār ir – cik kvalitatīva izglītības sistēma? Cik plašs un drošs ir sociālais tīkls gadījumā, ja kāds paliek bez darba vai pasliktinās veselība? Vai Latvijā ir saglabāta skaista daba, kultūrvide, vai var paļauties uz taisnīgiem strīdu izšķiršanas mehānismiem, vai Latvija, vienkārši izsakoties, ir labi pārvaldīta valsts?

Teorētiski var uzmodelēt situāciju, ka Latvijā dzimst milzums bērnu, bet neviens no viņiem nepaliek Latvijā, jo viņu vecāki nevēlas šeit dzīvot. Rezultāts: bezjēdzīgs. Par spīti visām milzīgajām izmaksām. To taču neviens nevēlas, vai ne?

Bet gandrīz visi pasākumi, kas vajadzīgi, lai Latviju padarītu dzīvošanai pievilcīgāku, maksā naudu. Valsts budžeta naudu. Atņem kādu no šiem pasākumiem, kas ir īpaši būtisks, un jaunie vecāki būs prom ar visu jaundzimušo mazuli! Tieši šis, emigrācijas jautājums, un nevis zemie dzimstības rādītāji, manuprāt, šobrīd ir galvenā Latvijas demogrāfijas problēma. Jānim Iesalniekam ir viegli teikt, ka desmitus miljonus “demogrāfijai” varētu paņemt no iecerētajiem pārcelšanās pabalstiem tiem, kas darba meklējumos no nomalēm dodas uz Rīgu. Bet tad viņam un viņa partijai arī būs jāatbild, ja ar visām demogrāfiskajām garantijām jaunie vai potenciālie vecāki no Latgales pārcelsies nevis uz Rīgu, bet uz citu valsti, vienkārši tādēļ, ka Latvijā viņiem nebūs darba.

Kas ir iemesls, kādēļ man tik bezatbildīgi vienkāršota pieeja kaitina? Tādēļ, ka šādu “ultimātu” pamatā ir jābūt ļoti skaidrai izpratnei par to, no kurienes “demogrāfijas naudu” iegūt tā, lai neciestu Latvijas pārvalde un cilvēku motivācija vispār palikt uz dzīvi Latvijā. Tas ir līdzīgi kā veltīt milzīgus līdzekļus cilvēka reproduktīvās funkcijas uzlabošanai apstākļos, kad šis cilvēks ir slims ar vēzi un lēnām izdziest. PROTAMS, ka ir jādomā arī par reproduktīvo funkciju – bet šādos apstākļos to būtu grūti nodēvēt par galveno prioritāti, vai ne? Jā, tad ja paliek nauda pāri no neatliekamām un steidzamām vajadzībām, lai vispār cilvēkus noturētu Latvijā, tad, protams, ka var padomāt arī par dzimstības rādītājiem un papildus pēc iespējas plašu sociālo palīdzību, it sevišķi jaunajiem vecākiem. Bet …. vai paliek?

2. Kas jādara, lai Latvijā dzimtu vairāk bērnu?

Šķiet, ka vienkārši un elementāri – jāsāk no sākuma. Proti, no sākuma pienāktos painteresēties, kas tad ir tie iemesli, kādēļ bērnu dzimst mazāk.

Sliktākais, ko var darīt: kliegt, ka tas ir šausmīgi un kaut kas – vienalga kas – ir steidzami jādara, nekritiski raugoties uz paša piedāvājuma būtību.

Par laimi atbilde uz jautājumu, “kādi apstākļi traucē (varētu traucēt, traucēja) sasniegt optimālu bērnu skaitu ģimenē” ir zināma. 2011.gadā Papardes zieds publicēja pārskatu par Iedzīvotāju reproduktīvo veselību Latvijā, kur 16.lpp. nopublicēti reprezentatīvas aptaujas rezultāti.

Aptuveni 40% iedzīvotāju šķērslis ir nestabilie ienākumi. Nākamās biežāk pieminētās atbildes ir – “esmu pārāk jauns” , “dzīves apstākļi”, “nestabilitāte darbā” (un 22% iedzīvotāju nekas netraucē).

Ko tas nozīmē prātīgiem un apzinīgiem demogrāfijas politikas veidotājiem? Pareizi! Primārais iemesls, kādēļ Latvijā dzimst tik maz bērnu, nav tāds, ka par maz īpašu demogrāfijas programmu, bet gan vispārējais Latvijas sociālais un ekonomiskais stāvoklis – nestabilitāte.

Un tad prātīgs un apzinīgs demogrāfijas politikas veidotājs apskatītos apkārt, uz citām valstīm, un padomātu, vai tās gadījumā nav sastapušās ar līdzīgām situācijām un kā tās tika risinātas.

Un ko viņš no tādas izpētes ieraudzītu?

Viņš ieraudzītu, ka teju visas mūsdienu attīstītās sabiedrības savā attīstības gaitā ir gājušas cauri trim lieliem demogrāfiskiem posmiem (tā sauktā demogrāfiskā pāreja):
1) Sākotnējais, pirmsindustriālais posms – sabiedrības demogrāfijas ziņā ir stabilas, jo ir ļoti augsta dzimstība (nav kontracepcijas, sievietes nav izglītotas) un ļoti augsta mirstība (ļoti slikta veselības aprūpe);
2) Nākamais, pārejas posms – joprojām ļoti augsta dzimstība (nav kontracepcijas, sievietes nav izglītotas) un stipri zemāka mirstība (jo uzlabojas veselības aprūpe, labāki dzīves apstākļi)
3) Attīstītās sabiedrības – samazinās dzimstības rādītāji (jo beidzot ir pieejama kontracepcija, un mainās sievietes loma sabiedrībā), joprojām saglabājoties zemai mirstībai. Dažās sabiedrībās rādītāji ir tādi, ka dzimstība nedaudz pārsniedz mirstību, dažās – dzimstība ir mazāka. Vidēji sievietēm bērni dzimst ievērojami mazāk nekā agrāk, turklāt arī pirmais bērns piedzimst vidēji ievērojami vēlāk. Vienlaikus samazinās arī mirstība, jo cilvēkiem pieejama aizvien kvalitatīvāka veselības aprūpe.

Tā ir teju universāla tendence, ko LIELOS VILCIENOS nav iespējams “pavērst atpakaļ”, nepārvēršoties par totalitāru sabiedrību. Un, ceru, ka neviens arī nevēlas.

Lielā problēma, protams, ir noskaidrot, kas tieši atšķir tās sabiedrības, kur dzimstības rādītāji ir virs tiem, kas nepieciešami, lai sabiedrība “atražotos” un tās, kur – zem. Viennozīmīgas atbildes uz šo jautājumu nav, bet ir visai labi mēģinājumi noorientēties dažādu valstu pieredzē: pagaidām pārliecinošākais ir tas, kas saka, ka ar tālāku sociāli un ekonomisku attīstību sāk uzlaboties arī dzimstības rādītāji. Proti, jo vairāk attīstīta ir kāda sabiedrība, jo lielāka tai ir iespēja, ka dzimstības un mirstības rādītāji, kas uz kādu laiku bija paslīdējuši zem kritiskās robežas, uzlabosies.

Ko šī atbilde nozīmē prātīgam un apzinīgam demogrāfijas politikas veidotājam? To, ka no viņa demogrāfijas īpašajām programmām maz kas būs atkarīgs: ka daudz lielākā mērā šādu objektīvu tendenču “apgriešana” ir atkarīga no valsts vispārējās ekonomiskās situācijas un sociālā tīkla aptveramības. Jo augstākas attīstības pakāpi izdosies sasniegt, jo vairāk, iespējams, dzims bērni. Un, piebildīšu – jo vairāk motivēti viņu esošie vai potenciālie vecāki būs palikt vai pārcelties uz dzīvi tieši Latvijā! Nevis vienkārši dzemdēt bērnus, lai pēc tam dotos prom.

Lūk, tā arī ir galvenā problēma ar NA ultimātu. Nav jau tā, ka tie priekšlikumi ir kaitīgi – domāju, ka neviens nestrīdēsies pret to, ka Latvijā vajadzētu vairāk labus bērnudārzus. Bet ir bezatbildīgi šādus ultimātus stādīt tad, ja nav skaidrības, vai vispār tiem var atrast pietiekami daudz finansējumu, lai neciestu pārējās, iespējams, ne mazāk svarīgās vajadzības, kas palīdzētu Latvijas pēc iespējas straujai attīstībai. Tad, protams, ja mērķis patiešām ir rūpes par Latvijas, šeit dzīvojošo cilvēku nākotni.

3. NA ultimāts

Lai gan varbūt nemaz nevajag ar šādiem pieņēmumiem maldināt pašiem sevi. NA, ultimātam, protams, nav nekāda sakara ar mēģinājumu prātīgi un apzinīgi veidot Latvijas demogrāfijas politiku. Tam ir tikai divi racionāli skaidrojumi:

A) Tas ir mēģinājums nogāzt valdību – cerībā, ka pie nākamā sastāva varēs iegūt plašāku pārstāvību valdībā. Ja tā, tad tas ir ļoti riskants – jo no trim koalīcijas partneriem NA ir visnevajadzīgākais; teorētiski pie šī spēku salikuma Saeimā arī bez NA ir iespējama visai stabila mazākumvaldība. Bet kā politiskās cīņas instruments tas nav nekas pats par sevi neētisks – katrs cīnās par varu tā, kā māk. Un apvienību var uzteikt, jo tomēr demogrāfijas jautājumi kā iegansts pārdalīt varu ir daudz, NESALĪDZINĀMI cildenāk, nekā iepriekšējais mēģinājums uzspēlēt uz sabiedrības antisemītisma notīm, koalīcijas partneriem pārmetot mēģinājumus atrisināt ebreju īpašumu jautājumu.

B) ja neizdosies uz šī soļa pamata sev dabūt papildus labumus, tad vismaz būs ko teikt saviem vēlētājiem: par papildus desmitiem miljonu budžetā demogrāfijai. Ko šie miljoni varētu nozīmēt, cik tie ir pārdomāti un kā tie izskatās plašākā kontekstā – jau minēju pie pirmā un otrā punkta. Bet katram ir tiesības savus vēlētājus uzskatīt par auniem ar ierobežotu spriestspēju.

4. Cilvēku privātā izvēle

Nav tā, ka man demogrāfijas jautājumi nešķiet svarīgi. Jā, piekrītu, ka katrai sabiedrībai ir jābūt spējīgai paskatīties uz to, kā tā izskatīsies pēc 10, 20, 50 gadiem un, atkarībā no secinājumiem, jāveido gudras un pārdomātas politikas.

Problēma demogrāfijas jautājumu kontekstā gan ir tāda, ka pagaidām neko sevišķi gudru un prātīgu neesmu manījusi (varbūt ir, bet publiskā telpā maz skanējis), kamēr populisma, šovinisma un vienkārši, atvainojos, stulbuma šajā jomā ir tik pat daudz, cik pārējās visās kopā.

Tā ir NORMĀLA, neizbēgama un pat – atļaušos apgalvot – vēlama tendence, ka attīstītās sabiedrībās sievietēm bērni dzimst mazāk un vēlāk (jo bērna aprūpes, audzināšanas standarts ir nesalīdzināmi audzis). Ar šo tendenci ir nejēdzīgi cīnīties, tai vienkārši ir jāpiemērojas. Tā aizvien vairāk būs norma, ka bērni dzims pēc 30 un pat 40 gadu vecuma. Tā vienkārši ir attīstītas valsts pazīme.

Sabiedrībām ir jāpiemērojas objektīvām tendencēm, nevis jāiet pret tām – neviens taču nesūdzas par to, ka cilvēki mūsdienās dzīvo ilgāk un līdz ar to “apēd” vairāk sabiedrības kopīgos resursus, vai ne? Neviens nemēģina ierobežot cilvēku iespējas dzīvot pēc iespējas ilgu un labklājīgu dzīvi. Tā vietā sabiedrības domā, kā šai objektīvajai tendencei piemēroties – kā cilvēkus pēc iespējas ilgi paturēt darba tirgū, kā mazināt sociālās stigmas, u.tml.

Līdzīgi arī ar demogrāfiju. Vienkārši jāpieņem kā norma tas, ka bērni nekad nedzims tik daudz kā tad, kad sievietēm bija mazākas izvēles iespējas pār savu dzīvi, un jādomā, ko darīt, lai ģimenes, kas vēlas bērnus, pēc iespējamas viegli šādu lēmumu var pieņemt savā laikā un veidā (pat ja tas nav veids, kā bērni dzima senajām zemgaļu vai latgaļu ciltīm). Piemēram, viena lieta, ko valsts noteikti var darīt papildus vispārējai sociālekonomiskās situācijas uzlabošanai, – palīdzēt ar reproduktīvajiem līdzekļiem (t.sk.veselības aprūpi) vecumā pēc 40 gadiem.

Tas, par ko esmu patiesa nikna, – cik ļoti zemu dažu politiķu publiskās rīcības rezultātā nokrītas diskusijas līmenis tad, kad tiek skarti demogrāfijas jautājumi. Tā vietā, lai uz tiem skatītos sistēmiski, pēkšņi publiskajā telpā parādās versijas, kas “risinājumus” redz sieviešu iespēju un tiesību ierobežošanā. Piemēram, ka nevajagot skolēnus izglītot par kontracepcijas jautājumiem, ka jāierobežo abortu veikšanas iespējas. Un tad vēl visa tā briesmīgā moralizēšana, ka cilvēki, kuriem nav tā leģendārā 2.1 bērna, kas nepieciešams sabiedrības atražošanai, nav tiesīgi par šo jautājumu izteikties vai pieņemt valstī lēmumus!

Nav nekā nejēdzīgāka un cilvēka inteliģences līmeni raksturojošāka kā diskusijas pārvirzīšana no substances uz oponenta privātās dzīves ķidāšanu. Diemžēl demogrāfijas jautājumi šim nolūkam ir īpaši parocīgi.

Dārgie līdzpilsoņi – iemācīsimies taču nebāzt savus degunus citu cilvēku privātajā dzīvē! Ne tikai tāpēc, ka tas ir “nesmuki”, bet tādēļ, ka mēs nezinām mūsu līdzcilvēku privātās dzīves nianses un arī nevaram zināt, cik ļoti viņam/viņai šādas norādes sāpēs. Var būt lieliski iemesli, kādēļ kādam kādā viņa dzīves posmā nav 2.1 bērni. Dažiem cilvēkiem NEVAR būt bērni. Dažiem cilvēkiem NEVAJADZĒTU pasaulē laist bērnus, un viņiem tā ir apzināta izvēle. Daži cilvēki apzināti izvēlas, ka var sabiedrībai būt noderīgāki citās jomās. Tas tā vienmēr ir bijis un vienmēr būs. Nevienam, izņemot pašus šos cilvēkus, par šiem iemesliem nekas nav jāzina!

Iejūtīga un humāna attieksme pret cilvēkiem, viņu personīgās dzīves izvēlēm ir viens no svarīgākajiem faktoriem, kādēļ kāds cilvēks varētu izvēlēties palikt dzīvot Latvijā arī tad, ja ar ekonomiku šeit nebūs spoži. Maksās nodokļus, ja vēlēsies – audzinās bērnus.

Tikmēr moralizēšana, vandoties cilvēku privātajās izvēlēs, var būt tas beidzamais piliens, kas kādu pamudina pārcelties, teiksim, uz Dāniju. Kur ne tikai ekonomika ir labāka, bet arī cilvēks tiek pieņemts tāds, kāds viņš ir – un neviens nemēģina viņu pārtaisīt atbilstoši sabiedrības pašas konservatīvākās daļas vīzijām.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!