Foto: Nathanael Boehm
Politologam kļūst aizvien grūtāk analizēt Latvijas iekšpolitiku, izmantojot politikas zinātnes metodoloģiju. Drīzāk būtu jākonsultējas ar psihologiem.
Izdzirdot pieminam politiskās kultūras jēdzienu (ar to saprotot politiķu uzvedību), izplatīta reakcija uz to ir šāda — vai tad kaut kas tāds Latvijā vispār pastāv? Vēl viens ļoti izplatīts uzskats — tās ir tikai spēles! Bez šaubām, šāds pārmetums ir vietā. Taču par kuru dzīves jomu gan varētu apgalvot, ka cilvēki, lai sasniegtu iecerēto, nespēlējas, nemeklē sabiedrotos vai neiesaistās intrigās? Politikas process jau nav nekas cits, kā vien problēmu atklāšana, risinājumu meklēšana, sabiedroto meklējumi un beigu beigās, protams, savu ideju īstenošana.
Uzskats, ka liela iedzīvotāju daļa Latvijā negatīvi uztver politikas norisi, īpaši jēdziena “politiskā kultūra”[1] kontekstā, jau izskanējis iepriekšējos rakstos[2], diskutējot par valsts iekārtu (polity) un politikas saturu (policy). Taču, arī runājot par politikas procesu (politics), no tā nevarēs izvairīties.
Ilgas pēc vienotības
Postsociālisma valstīs, tajā skaitā arī Latvijā, iedzīvotāju izpratne par politiku būtiski atšķiras no Rietumeiropas. Šeit lielai daļai iedzīvotāju — teju visiem, kas ir pilngadīgi, — ir vēl kāda dzīves pieredze no padomju laikiem, kad komunisti solīja paradīzi zemes virsū. Tanī pat laikā daudzmaz bija zināms vai vismaz dzirdēts, ka rietumos dzīves līmenis ir augstāks nekā Latvijā. Kaimiņvalstī Igaunijā iedzīvotāji, vismaz tās ziemeļdaļā, varēja skatīties Somijas televīziju, bet Latvijas iedzīvotāju dzīvoja citā informācijas telpā. Tāpēc nav brīnums, ka viņi par dzīvi rietumos un par to, kāpēc dzīves līmenis tur bija augstāks, zināja mazāk. No mūsdienu redzespunkta skatoties, tas varbūt liekas nedaudz naivi, tomēr daži bija pārliecināti, ka rietumos cilvēki dzīvo labāk pateicoties tam, ka tur politiķi pilda savus solījumus. Šī domāšana izpaudās, piemēram, neizpratnē par vācu kanclera Helmūta Kola (Helmut Kohl) sakāvi 1998.gada vēlēšanās. Ja jau vāciešiem tik labi klājas, kāpēc tad viņi vairs nebalso par savu kancleru? Īstenībā, protams, arī Kola 16 gadu valdīšanas laikā vismaz 40% vēlētāju nebija par viņu balsojuši.
Minēšu vēl dažus ārzemju zinātnieku novērojumus Atmodas laikā. Deivids Arters (David Arter) stāsta par cilvēkiem, kuri nesaprata, kāpēc ir jāpastāv vairākām politiskajām partijām, jo vai nebūtu labāk, ja būtu tikai viena. Zinātniekam norādot, ka tieši tā taču ir bijis pēdējos 50 gadus bijis, izrādījās, ka jautātājs vienkārši nedomā par to, kā un kāpēc rodas partijas.[3] Savukārt Anatols Līvens (Anatol Lieven) stāsta, ka kāds Tautas Frontes kongresa delegāts, kritizējot toreizējo Ivara Godmaņa valdību, nespēja nosaukt alternatīvu esošajam kabinetam, uzskatot, ka tas taču arī esot valdības uzdevums.[4]
Sabiedrībā pastāv gandrīz fiziski sajūtama pārliecība, ka pāreja no tautas vienprātības barikāžu laikā uz šodienas partiju ķīviņiem, kas tiek plaši atspoguļoti medijos, daudziem ir grūti aptverama. Bieži vien cilvēkiem ir ne tikai nesaprotams, bet pat nepieņemams tas, ka vienotība nevar pastāvēt mūžīgi. Tauta Atmodas laikā ar jēdzienu “brīvība” nebija domājusi sabiedrības stratifikāciju. Austrumvācijas disidente Bārbela Boleja (Bärbel Bohley) savu vilšanos pauda sekojoši: “mēs vēlējāmies taisnīgumu, bet ieguvām tiesisku valsti”.[5] Varētu precizēt, ka tauta ilgojas pēc sociālā taisnīguma, apvienojot to ar brīvību, proti, zināmā mērā Latvijā cilvēki ir sociāldemokrātiski noskaņoti un sabiedrības noslāņošanās turpinājumam trūkst atbalsta.[6] To pastiprina Latvijas spilgtākie skandāli, piemēram, Bankas Baltija sabrukums un Lihteinšteinā pazaudētie Latvenergo trīs miljoni. Izteikti sāpīga uztvere saistīta arī ar faktu, ka Latvijas mediji pārāk maz atspoguļo to, kas notiek citās valstīs, proti, ka diemžēl korupcija un skandāli raksturīgi ne tikai Latvijas politikai.[7]
Protams, svarīgā loma Latvijas politiskajā kultūrā ir arī “stirpās rokas” tradīcijai. Pensionāri daļēji vēl atceras Ulmaņa “zelta” laikus un padomju laiku jaunākā paaudze no vecāku mutiskajiem stāstiem pārmantoja idealizētu tēlu. Savukārt tagadēja jaunatne ir Atmodas laika aktīvistu bērni, kuri uzauga ar savu vecāku vilšanos. Bet šādā veidā uzturēta pārliecība par “īstā” ceļa, “pareizākas” vai “ideālās” politikas eksistenci, kura iespējama, vienkārši ievēlot “pareizos” cilvēkus[8], neļauj politiskajam procesam ritēt normāli. Latvijā vēl nedarbojas tas, ko profesors Klauss Ofe (Claus Offe) nosauc par “pozitīvās summas spēli”, proti, spēja dažādu interešu korī atrast visiem puslīdz pieņemamu risinājumu.[9]
Lepnums un nihilisms
Tātad, no vienas puses, latvieši lepojas ar savu kultūru un dzimtenes dabu, bet no otras — minētās nostājas veicina nihilistisku noskaņojumu pret politisko veidojumu, proti, valsti. Padomju laikā politiskā pasivitāte bija iedzīvotājiem raksturīga gan aizsardzībai pret režīmu, gan kā protests pret to[10]. Turklāt cilvēki padomju gados iemācījušies risināt problēmas neoficiālā ceļā. Tā ir diktatūras pieredze. Bet, turpinot oficiālos kanālus apiet ar līkumu arī mūsdienas apstākļos, tiek veicināta korupcija. Beigu beigās nav brīnums, ka arī pati politika kļūst nihilistiska, ko pierāda 2006.gada Jūrmalgeita un gadu vēlāk notikušie mēģinājumi monopolizēt varu, veicot izmaiņas drošības likumos. Kamēr pirmais gadījums ir galvenokārt nekaunība, otrais piemērs ir mēģinājums demokrātiju apiet un ierobežot, izmantojot likumīgus kanālus.
Bet ar to viss vēl nebeidzās. Prezidenta vēlēšanās 2007.gadā atkal notika likumiem pilnīgi atbilstoši, taču aizdomām par noslēpumaino kandidātu izvirzīšanas procesu bija pamats — to apliecināja Tautas partijas deputāta Jāņa Lagzdiņa (TP) hrestomātiskais žests pēc Valda Zatlera ievēlēšanas. Lai gan krimināli, protams, tas nav sodāms, tomēr politiķis ar šādu rīcību turpināja tradīciju — ņirgāties par demokrātiskiem lēmumu pieņemšanas procesiem. Lai atceramies, ka deputāta Lagzdiņa partija 1998.gada vēlēšanās piedalījās kā tikko nodibināts politisks spēks un tās lozungs bija: “Mēs mīlam šo valsti”.
Pragmatiskā pārgrupēšanās
Pieminētie incidenti parāda Latvijas atšķirības no citam demokrātijām, kur, piemēram, pozīcija uzskata opozīciju nevis par ienaidnieku, bet gan par konkurentu, kurš jau nākamajās velēšanās varētu uzvarēt. Tāpēc, piemēram, Vācijā nenotiek varas monopolizēšana. Parlamenta spīkers vienmēr ir lielākās frakcijas pārstāvis, neatkarīgi no tā, vai tā ir valdošās koalīcijas locekle. Par svarīgākās (budžeta) komisijas priekšsēdētāju vienmēr apstiprina opozīcijas pārstāvi. Bet pastāv arī cita nerakstīta vienošanās — gadījumā, kad valdību atbalstošām frakcijām ir tikai niecīgs vairākums parlamentā, piemēram, ja kāds no koalīcijas deputātiem ir atvaļinājumā, komandējumā vai slimo, tad arī opozīcija uz balsošanu nāk ar attiecīgi mazāku skaitu deputātu. Tas notiek, lai nepieļautu sakritības vairākumu, jo partijas zina, ka nākotnes parlamenta sasaukumā situācija varētu būt tieši pretēja.
Latvijā, savukārt, valdošās partijas cenšas ieņemt visus amatus. Līdzīga prakse gan sastopama arī citās postsociālisma valstīs, piemēram, Igaunijā. Taču tur šī gada sākumā divreizējais ministru prezidents Marts Lārs (Mart Laar) ierosināja īstenot parlamenta reformu, kas pavērtu opozīcijai vairāk iespēju. Pamatojumam politiķis minēja, ka tagad vairs neesot steigā jāpieņem tik daudz likumu, kā tas bija īsi pēc neatkarības atjaunošanas.
Pozīcijas vara rada situāciju, kad netrūkst ne iedomātu iemeslu, ne demokrātijas pārpratumu un ļoti pamatotu dusmu, kas izpaudās 2007.gada “lietussargu revolūcijā”. Visi minētie faktori kopā veicina lielu atsvešinātību starp tautu un eliti, radot dalījumu “mēs un viņi”.[11] Tāpēc nav brīnums, kā vēlētāji katrās vēlēšanās meklē jaunu “varoni”, godīgu politiku.[12] Rezultātā personas vai politiķi, kas konkrētā brīdī ir populāri, šo īpatnību izmanto un veiksmīgi nodibina savas partijas. Tās tas notika Andra Šķēles Tautas Partijas un Eināra Repšes Jaunā laika gadījumā; un tie ir tikai spilgtākie piemēri.
Vienlaikus laikā starp vēlēšanām notiek pārgrupēšanas, un politiķi, kas baidās no savas partijas neveiksmēm vai nepopularitātes, no partijām izstājas.[13] “Staigāšana” tautā gan nereti tiek vērtēta pozitīvi. Kad notika Jaunā laika šķelšanās, pat Dienas komentētājs uzskatīja, ka tā notiek, pirmkārt, pareizā brīdī un, otrkārt, dod iespēju beidzot nodibināt partiju, kura pārstāv godīgu politiku.[14] Nesen no TP izstājās bijušais ārlietu ministrs Artis Pabriks — drīz pēc tam, kad viņa partijas biedrs Aigars Štokenbergs bija no partijas izslēgts. Kopā ar domubiedriem no ārpus politikas viņi nodibināja kustību Cita politika, kura vēl nevēlas būt partija — nav brīnums, jo līdz nākamajām vēlēšanām ir vēl tik daudz laika, ka viņi riskē kļūt nepopulāri. Tikpat likumsakarīga ir Ģirta Kristovska un Ineses Vaideres izstāšanās no TB/LNNK, jo šai partijai nākamajās vēlēšanās draud sakāve. Politiķiem ir jārūpējas par savu politisko nākotni. Tieši tāpēc izstāšanās notika tieši pēc tam, kad vairāki svarīgi politiķi aizgāja no Jaunā laika, jo abas aizgājušo grupas taču ir ideāli politiskie partneri. Likumsakarīgi sākās spekulācijas par to, vai kolēģi neapvienosies, lai nodibinātu kārtējo “tīras politikas” partiju.
Tagad arī Aleksejs Loskutovs varētu sākt plānot politisko nākotni. Un tad vēl tikai atliktu to pašu darīt arī Vairai Vīķei-Freibergai. Uz to cer daudzi. Šīs cerības loģika parāda Latvijas politikas izpratni — starp oligarhiem un godīgajiem, starp tumšajiem un gaišajiem spēkiem pastāv plaisa. Varbūt tāpēc arī atbalsts Aivaram Lembergam vēl joprojām turas. Ir jau arī citu avīžu lasītāji.
Karuselis turpinās griezties?
Ja Latvijā tagad notiktu tas, ko Aivars Ozoliņš uzskata par “sliktāko variantu”, proti, izstājušies politiķi pievienotos jau esošajām partijām, uz kurieni, protams, viņus jau aicina, tas būtu diezgan likumsakarīgi. Jaunā laika šķelšanās iemesls bija iekšējais konflikts par to, būt vai nebūt opozīcijā oligarhiem, piedalīties vai nepiedalīties Ivara Godmaņa valdībā, citiem vārdiem, iesaistīties vai neiesaistīties cīņā par varu! Tie, kas izstājās, atbalstīja piedalīšanos pozīcijā. Tā taču, protams, ir viena no partijas funkcijām — tikt pie varas, lai panāktu savu vēlētāju iecerēto.[15] Jautājums ir, vai šajā gadījumā tas būtu bijis iespējams. Tomēr — lai realizētu savu politiku, ir jācīnās un arī jādiskutē, nevis jāizvairās no konfliktiem. Vācijā, piemēram, universitātes pilsētās studenti regulāri domā par to, vai nevajadzētu masveidā iestāties kādā no mazajām partijām, kāda būtu, piemēram, brīvie demokrāti, lai pārņemtu tur varu. Bet, protams, tas nav tik vienkārši, jo partijas arī skatās uz to, kādi cilvēki iesniedz pieteikumu kļūt par partijas biedru.
Pašlaik Latvijai draud tas, ka vēlētāju nepastāvība, kura jau kopš 1991.gada ir augstākā visu postsociālistisko valstu vidū, turpināsies. Karuselis griezīsies tālāk. Kādas ir sekas? Diez vai izdosies tautas iecerēto īstenot, proti, atrast beidzot to īsto ceļu, to īsto cilvēku, to nevainīgo politiku. Drīzāk jau jaunie politiskie spēki atkal vilinās tautu un vēl vairāk padziļinās neapmierinātību ar politiku un beigu beigās, iespējams, arī ar valsts iekārtu. Un tad diskusija atkal atgriežas pie polity.
Politologam vispār kļūst aizvien grūtāk analizēt Latvijas iekšpolitiku, izmantojot politikas zinātnes metodoloģiju. Drīzāk jau nāksies konsultēties ar psihologiem.
____________________
[1] Almond, Gabriel/Verba, Sidney: The Civic Culture. Political Attitudes and Democracy in Five Nations, Princeton 1963
[2] Reetz, Axel: Demos, kratos, evimeria, 28.08.2007, http://www.politika.lv/index.php?id=14414; Reetz, Axel / Spolītis, Veiko: Demokrātija ar totalitārisma saknēm, 12.02.2008, http://www.politika.lv/index.php?id=15151
[3] Arter, David: Parties and democracy in the Post-Soviet republics: the case of Estonia, Aldershot Dartmouth 1996, lpp. 205, 234
[4] Lieven, Anatol: The Baltic revolution, New Haven und London 1994, 265f.lpp.
[5] Citāts vācu valodā: „Wir wollten Gerechtigkeit und bekamen den Rechtsstaat.“
[6] Reetz, Axel / Spolītis, Veiko: Die Sehnsucht des „Volkes” nach einer unschuldigen Politik; in: Reetz, Axel (Hg.): Aktuelle Probleme postsozialistischer Länder. Das Beispiel Lettland, Wittenbach 2007, S.140
[7] Tas izpaudās, piemēram, komentārā par rakstu Ilgas pēc nevainīgas politikas, 27.03.2007, http://www.politika.lv/index.php?id=13808, Maija raksta: „Nevainīga politika ir iespējama: Francija nav tālu no šī ideāla.“
[8] Par latviešu domāšanu raksta Tabuns, Aivars / Tabuna, Ausma: Estraged europeans – sociological investigation of Latvian society; in: Humanities and Social Sciences 1(22)/99, S.26ff., “if the right people are in power’, the situation will improve”.
[9] Offe, Claus: Der Tunnel am Ende des Lichts, Frankfurt am Main 1994, lp.86ff.
[10] Intervija ar Aivitu Putniņu: Strādāsim vai noalgosim Antiņu, http://www.politika.lv/index.php?id=7814 , 11.09.2001
[11] Evans, Geoffrey / Whitefield, Stephen: Identifying the Bases of Party Competition in Eastern Europe; in: British Journal of Political Science 23/94, 530.lpp.
[12] Ginters, Māris: Vēlētāju balsojuma mainīgums (Electoral Volatility) Latvijas Republikas Saeimas. vēlēšanu rezultātu kontekstā. (1993. – 2002.), Maģistra darbs Rīgas Stradiņa Universitāte 2005, kas balstās uz Pedersen indeksu: Pedersen, Mogens: The Dynamics of European Party Systems: Changing Patterns of Electoral Volatility, 1979
[13] Izmantojot Igaunijas piemēru, to aprakstīja Grofman, Bernard / Mikkel, Evald / Taagepera, Rein: Fission and fusion of parties in Estonia; in: Journal of Baltic studies 4/2000, 329-357.lpps.
[14] Ozoliņš, Aivars: Aizgājēji, palicēji, atnācēji, Diena 02.02.2008
[15] Politoloģijā par partijas funkcijām uzskata —mērķu definēšanu, artikulāciju un agregāciju, mobilizāciju un sociālizāciju, elites rekrutāciju, kā arī valdības veidošanu.