Foto: Madmetal
Etnolingvistiskās intereses un identitātes tuvākajā nākotnē turpinās ietekmēt daudzu vēlētāju politisko izvēli un partiju pozīcijas, tāpēc krievvalodīgo vēlētāju politiskā asimilācija nākamajos gados notiks lēnām un tikai daļēji.
Latvijas politiskās sistēmas “etnolingvistiskā iekārta” mainās. Vienlaicīgi, kaut arī dažādos ātrumos, notiek divi procesi, kurus varētu apzīmēt kā integrāciju un asimilāciju. Politiskā integrācija nozīmē, ka vēlētāji balso un partijas organizējas atbilstoši tradicionālajam etnolingvistiskajam dalījumam, taču “krievvalodīgo” partiju vēlētāji arvien vairāk tiek iekļauti lēmumu pieņemšanas procesā līdzās pārējiem — arī varas sadalē nacionālajā līmenī. Politiskā asimilācija ir etnolingvistiskā šķirkļa — dalījuma “latviešu” un “krievvalodīgajās” partijās — erozija. Spriežot pēc šī gada vēlēšanu gaitas un rezultātiem, integrācija notiek diezgan strauji, kamēr krievvalodīgo pilsoņu asimilācija — lēnāk un tikai daļēji.
Mentālais bastions kritis
Pēdējo divu vēlēšanu ciklu gaitā ir notikusi Latvijas politiskās sistēmas integrācija — krievvalodīgo vēlētāju pārstāvošie politiķi un partijas arvien vairāk tiek kooptēti valsts pārvaldīšanā. Visbūtiskākais piemērs tam patlaban ir Rīga, kur Saskaņas centrs (SC) ir valdošās koalīcijas līderis. Latvijas krievvalodīgo pilsoņu balsis ir pārstāvētas, piedalās politiskajā spēlē, un ar šīm balsīm nevar nerēķināties. Taču integrācija pagaidām ir nepilnīga. Par SC atdotajai balsij līdz šim ir bijis mazāks “svars” — tā hroniski “nevilka” līdz valdībai. SC, lai kāds nebūtu mandātu skaits, tika uzskatīta par valdībai nepiemērotu. Tagad mentālais bastions ir kritis — doma, ka krievvalodīgo atbalstītais politiskais spēks valdības koalīcijā būtu iespējams, pieņemams un pat vēlams, ir iekļuvusi politiskās elites un sabiedrības apziņā. Konkrētais brīdis, kad SC kļūs par vienu no “varas partijām”, vairs nebūs atkarīgs no ideoloģiskajiem tabu, bet gan no politiskās konjunktūras un politiķu taktiskajiem apsvērumiem. SC iekļaušanai cīņā par varu ir vēl viens pozitīvs efekts — beidzot ir ieslēdzies politiskās konkurences mehānisms. “Krievvalodīgajiem” Saeimas mandātiem pieslēdzoties cīņai par vietām valdībā, beidzot ir reāla perspektīva jebkurai partijai nokļūt opozīcijā. Šīs ir ļoti veselīgas izredzes ikvienam politiskajam spēkam.
Daudz lēnāk notiek vēlētāju politiskā asimilācija. Vairākums gan latviešu, gan krievvalodīgo pilsoņu šoreiz atkal nobalsoja par “savējiem”. Slepenā balsošanas procedūra ir laba lieta, bet ir izaicinājums sociologiem. Nav iespējams precīzi noteikt, kā nobalsoja dažādas iedzīvotāju grupas, tāpēc šobrīd var tikai minēt, cik liela daļa krievvalodīgo vēlētāju nobalsoja par “latviešu partijām” un — otrādi. Pirmsvēlēšanu aptauju dati, kā arī par partijām nobalsojušo skaits liek domāt, ka latviešu vēlētāji ir atnesuši aptuveni piektdaļu balsu SC, kas ne vienmēr konsekventi, bet tomēr ir centies uzrunāt latviešu vēlētāju, to piesaistot ar kreisuma un starpetniskās saskaņas idejām. Jūtams krievvalodīgo vēlētāju atbalsts, visticamāk, bija apvienībai Par labu Latviju (PLL), kas mērķtiecīgi pie tā strādāja, un mazākā mērā, iespējams, Zaļo un zemnieku savienībai (ZZS), kuras uzsvars uz Ventspili un tās mēru Aivaru Lembergu nebija nacionāli iekrāsots. Ņemot vērā VL-TB/LNNK politiskos uzstādījumus, ir pilnīgi dabiski, ka šis saraksts apelēja tikai pie latviešu auditorijas. Visinteresantākās ir Vienotības attiecības ar krievvalodīgajiem vēlētājiem. Tās prorietumnieciskos, pretkorupcijas un (selektīvi) liberālos uzstādījumus varētu atbalstīt liela daļa krievvalodīgo vēlētāju, taču Vienotība šo auditoriju praktiski noignorēja. Priekšvēlēšanu kampaņā dominēja nacionālākā apvienības daļa, kas, konkurējot ar nacionālradikāļiem, akcentēja visus tos Vienotības piedāvājuma elementus, kas pat visai centriski noskaņotam krievvalodīgajiem vēlētājam “negaršo”.
Ja pēcvēlēšanu aptaujas parādīs, ka etnopolitisko robežu šķērsotāju skaits pieaug, tas nozīmēs, ka ledus ir sakustējies. Politiskā asimilācija turpināsies, turklāt — abos virzienos. Vēlētāji arvien vairāk domā sociāli ekonomiskajās kategorijās. Kaut arī etnolingvistiskās intereses netiek aizmirstas, politiskais piedāvājums šajā jomā arvien vairāk tiek vērtēts kā ieskaite, nevis eksāmens. Daļa krievvalodīgo vēlētāju jau skatās (un vairākums būtu gatavi skatīties) tālāk par tradicionālo piedāvājumu — SC[1]. Taču partijām ir jāpiedāvā pievilcīga alternatīva “pakete”, kurā ietilpst pozitīvi signāli arī šo vēlētāju virzienā. Izveidot tādu “paketi”, kas piesaistīs plašāku vēlētāju loku, nav vienkārši, un pagaidām partijas nespēj vai baidās to darīt. Politiskās konkurences loģika nākotnē varētu piespiest partijas medīt “netipisko” vēlētāju, jo arī “tipiskais” vēlētājs nav dzimtcilvēks.
Etniskie plusi un svītrojumi
Vēlēšanu rezultāti ļauj kritiski analizēt vēl vienu “etniskās balsošanas” aspektu. Ir izplatīts priekšstats, ka “latviešu” partiju vēlētāji sarakstos svītro krievu uzvārdus, un otrādi. Paskatoties uz balsojuma datiem, izrādās, ka kandidātiem piešķirto svītrojumu skaits nekorelē ar viņu uzvārda latvisko/nelatvisko skanējumu, kamēr plusu skaits ir atkarīgs no kandidāta atpazīstamības[2]. Viens izņēmums ir Vienotības sarakstā kandidējušais Hosams Abu Meri, kas par spīti samērā nelielajai atpazīstamībai savāca divreiz vairāk svītrojumu, nekā šī saraksta vidusmēra kandidāts. Lai gan dažu pazīstamu, bet nepopulāru politiķu likteni izšķīra tieši svītrojumi, kopumā ievēlēšanai ir svarīga spēja savākt plusus, nevis izvairīties no svītrojumiem. Partijas, kas vēlas veidot etnolingvistiski reprezentatīvāku deputātu korpusu, to var izdarīt, izvirzot kandidātus, kas tiks atpazīti un spēs uzrunāt dažādas sabiedrības daļas. “Etniskā svītrošana” kā izskaidrojums gandrīz monoetniskajiem kandidātu sarakstiem un ievēlēto sastāviem ir mīts.
Visām partijām tuvākajos gados būs jādomā, kā pielāgoties asimilācijas un integrācijas procesu radītajiem izaicinājumiem. Vislielāko izaicinājumu un iespēju priekšā šajā ziņā atrodas abi latviešu politikas milži — Vienotība un SC.
Vienotības vēlēšanu triumfs it kā pierāda, ka tās fokusēšanās uz nacionāli-demokrātiski noskaņotajiem latviešu vēlētājiem bija pareiza. Taču Vienotības līderības garanti ir neērti radikālā VL-TB/LNNK un ZZS, kuras oligarhiskais balsts ir tieši tas, ko Vienotība sola apkarot. Savukārt SC kā “Maskavas rokas” tēls, ko daļa Vienotības politiķu tik aizrautīgi veidoja pirms vēlēšanām, noteikti palīdzēja iegūt mandātus, taču tas ir grūti savienojams ar pašas Vienotības pēcvēlēšanu reveransiem SC virzienā. Ir skaidrs — jo lielāka būs vajadzība pēc SC atbalsta, jo vairāk būs reveransu un mazāk — “Maskavas rokas” pieminēšanas, taču šāda nekonsekventa rīcība maksā vēlētāju atbalstu. Varbūt būtu bijis izdevīgāk vairāk tēmēt uz centru?
Līdz nākamajām vēlēšanām varētu mainīties arī politiskā matemātika. Apdziestot ekonomiskajam ugunsgrēkam, varētu iet mazumā “Dombrovska faktors”, un līdz ar to — vēlētāju politiskās “atlaides” valdībai, kas pieņem nepopulārus ekonomiskos lēmumus. Vēlētāji atcerēsies arī par solīto cīņu pret oligarhiem. Kur tad smelsies spēku Vienotība? Vēlētāju savas dusmas uz politiķiem šajās vēlēšanās “atlika”, nevis dzēsa. Tāpēc Vienotībai nāksies definēt skaidrāku idejisko platformu, un aprobežošanās ar vienu vēlētāju segmentu būs nepieļaujama greznība. Krievvalodīgie vēlētāji, it īpaši gados jaunie, ekonomiski veiksmīgie un lingvistiski adaptētie, ir potenciāls resurss, taču tad Muhamedam būs jāiet pie kalna, nevis otrādi.
Konkurence uz krievu vēlētāju būs
Līdzīgi arī SC būs jādomā gan par “savu” vēlētāju noturēšanu, gan par jaunu piesaistīšanu. SC pagaidām paliek par sociāldemokrātiskas un etnolingvistiskas partijas hibrīdu. Tas ir dzīvotspējīgs, kamēr SC ir opozīcijā un vāc protesta balsis, taču, pievienojoties valdības koalīcijai, izšķiroši būs sociālekonomiskie jautājumi, piemēram: “griezt” pensijas vai bērnu dārzus? Inflācija rīt vai fiskālā disciplīna šodien?. Vēlētāju vērtējums būs atkarīgs no atbildes uz šiem jautājumiem.
PCTVL sagrāve nenozīmē, ka ir zudis pieprasījums pēc “bišu” dienaskārtības, kas fokusējas uz krievvalodīgo interešu aizstāvības. Šo pieprasījumu uzturēt pie dzīvības
palīdzēs arī enerģiskie jaunie Saeimas deputāti no Visu Latvijai. Kaut arī “bites” pagaidām neizskatās pēc “fēniksiem”, pēc dažiem gadiem SC varētu sastapties ar konkurenci par radikālāk noskaņotajiem vēlētājiem, kamēr varas ambīcijas šo apvienību velk tuvāk centram. Taču lielākā konkurence SC būs ar “latviešu” partijām, kas arī varētu pretendēt uz krievvalodīgo pilsoņu balsīm. Līdz nesenajam laikam “latviešu” partiju apņēmība ignorēt krievvalodīgo vēlētāju ir bijusi liels atbalsts SC. Bet kas notiks, piemēram, ja nākamajās vēlēšanās Vienotība sāks uzrunās krievvalodīgos medijus, sauks kultūru daudzveidību par Latvijas bagātību vai (pasarg’ Dievs!) atcerēsies par Inas Druvietes ideju par mazākumtautības valodas statusa piešķiršanu krievu valodai? Turklāt ekonomiskais kreisums it īpaši SC pašreizējā populistiskajā izpildījumā ne tuvu nesaista visus krievvalodīgos vēlētājus.
Etnolingvistiskās intereses un identitātes tuvākajā nākotnē turpinās ietekmēt daudzu vēlētāju politisko izvēli un partiju pozīcijas, tāpēc krievvalodīgo vēlētāju politiskā asimilācija nākamajos gados notiks lēnām un tikai daļēji. Aktuālais un sasniedzamais mērķis ir politiskā integrācija — vēlētāji, kas neuzdrošinās balsot par “ne-savējiem”, ir jāiekļauj valsts pārvaldīšanā. Ar iekļaušanu nāks arī atbildības un piederības sajūta. Taču ir arī pieaugošs vēlētāju — latviešu un nelatviešu — pulks, kam politiski izšķiroša ir pilsoniskā un nevis etnolingivistiskā identitāte un kam prioritāte ir pavisam citas problēmas — klimata pārmaiņas, bioētika un vispār pasaule ārpus Latvijas robežām. Viņiem atliek tikai cerēt uz interesantāku politisko piedāvājumu, un tuvākajos gados redzēsim, vai tāds nāks no esošajām vai varbūt — no pavisam jaunām partijām.
_________________________
[1] Sk. “Latvijas nepilsoņi un balstiesības: kompromisi un risinājumi”, http://www.politika.lv/temas/sabiedribas_integracija/17591/
[2] Sk. “Kandidātu plusu un svītrojumu skaits” http://www.cvk.lv/cgi-bin/wdbcgiw/base/komisijas2010.GalRezs10