Foto: A. Jansons

Latvijā gluži tradicionāls kļuvis uzskats, ka partijām vēlēšanās ir tikai sekundāra nozīme, ka galvenās vēlētāju izvēlē ir personības. Šis viedoklis ir izplatīts gan politisko komentētāju vidū, gan plašākās aprindās. Piemēram, kad jautājums par būtiskāko faktoru pilsoņu izvēlē tika iekļauts Latvijas Universitātes sociologu iestājeksāmenos, vairums reflektantu tāpat uzskatīja, ka izšķiroša nozīme Latvijas politikā ir personībām.

Neilgi pirms vēlēšanām kādā TV raidījumā tika apspriesti skatītāju interaktīvās aptaujas rezultāti, kas prognozēja Latvijas ceļa (LC) neiekļūšanu Saeimā, un klātesošais partijas kampaņas vadītājs Jānis Gaigals norādīja uz būtisko pretrunu starp partijas un tās ministru reitingiem. Patiesi, situācija bija visai paradoksāla – LC reitings balansēja uz liktenīgās 5% robežas, bet ministri bija populārākie no visiem, savukārt Tautas partija (TP) tobrīd ieņēma reitingu līderpozīciju, bet tās ministri bija starp nepopulārākajiem. Vēlēšanas parādīja, ka izšķirošie abu minēto partiju gadījumā bija tieši partiju reitingi. Ja lielāka nozīme būtu izrādījusies personībām, šķiet, LC nebūtu problēmu atrasties starp līderiem arī 8.Saeimā, bet tieši TP balansētu uz Saeimā neiekļūšanas robežas.

Vai no šī fakta varētu secināt, ka Latvijas politikā ievērojami palielinājusies partiju loma iepretī personību lomai? Domāju, ka šāds secinājums atbilst patiesībai tieši tik lielā mērā, cik Latvijā stabilizējusies partiju sistēma. Drīzāk to varētu attiecināt nevis uz Latvijas politiku kopumā, bet uz nosacīti stabilajām partijām (respektīvi, tām, kuras ar to pašu nosaukumu piedalījušās arī iepriekšējās parlamenta vēlēšanās). Savukārt ievērojamais daudzums jaunpienācēju politikā, protams, vispirmām kārtām, tiek vērtēti kā personības. Īpaši tas attiecas uz Jauno Laiku, kurā tikai retais vēlētājs spēj nosaukt piecus kandidātus, bet vairums zina vienu pašu Einaru Repši.

Taču tās partijas, kuras politikā nav jaunpienācējas, vēlētāju acīs vairs nav vienīgi to biedru (precīzāk, sabiedrībā pazīstamo biedru) summa, tām ir vēl citas kvalitātes. Protams, tas nenozīmē, ka, piemēram, neklātienes cieņai vai aklam naidam pret Andri Šķēli nav nozīmes partijas izvēlē. Tomēr pastāv savdabīgs TP imidžs, kas dzīvo un mainās bez tiešas atkarības no A.Šķēles un citu partijas biedru imidža. Līdzīga situācija ir arī ar LC, Latvijas Sociāldemokrātisko strādnieku partiju (LSDSP), TB/LNNK, Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā (PCTVL) un dažām citām partijām vai apvienībām. Partijas popularitāti tiešā veidā ietekmē informācija, kas medijos parādās partijas, nevis tās biedru saistībā. Tāda var būt informācija, piemēram, par sponsoriem.

Interesanta pētījumu tēma politologiem būtu partijas tēla atkarība no tās nozīmīgāko biedru tēla. Jau par leģendu kļuvušais skrejlapu skandāls ir ievērojams arī ar to, ka tas būtiski ietekmēja gan partiju, gan personību tēlus. Šķiet, ka “sitiens” pamatā tika vērsts pret partijām – lapiņas tika vērstas pret vienu partiju, savukārt apvainojumi – pret otru, kuru personificēja LC birojs un līdz tam plaši nepazīstami biroja darbinieki. Citiem vārdiem, cieta tieši partiju tēli. Tai pat laikā skandālā iesaistījās arī pazīstami politiķi – vēlētājam visredzamākā formā premjers Andris Bērziņš un iekšlietu ministrs Mareks Segliņš, kas ietekmēja arī viņu novērtējumu elektorāta acīs.

Šķiet, ka vēlētāju izvēlē attiecībā uz jau nosacīti stabilām partijām, mēs varam pielietot to pašu loģiku, ko vēlēšanu kabīnē veiktajām darbībām: vispirms tiek izvēlēts konkrēts saraksts (jeb partija atkarībā no tās tēla), bet pēc tam vēlētājs tajā izdara atzīmes atkarībā no savām simpātijām vai antipātijām pret konkrētiem politiķiem. Tāpēc būtu lietderīgi izvērtēt to, kā medijos tiek atspoguļotas partijas un kā kandidāti. Ja noskaidrotos, piemēram, ka vienas partijas neveiksmēs tiek vainoti tās biedri, bet otras neveiksmēs – visa partija, tad jāpārskata šāda atspoguļojuma atbilstība profesionālajai ētikai. Ar to es nevēlos sacīt, piemēram, ka mediji apzināti LC kļūdās vaino visu partiju, bet TP kļūdās – atsevišķus ministrus. Taču, ja kontentanalīzē izrādītos, ka šāda tendence pastāv, svarīgāks, manuprāt, ir rezultāts, nevis, vai tas radīts apzināti.

Ja pie LC kā partijas zemā novērtējuma patiesi vainojams atspoguļojums medijos, tad ne mazākā mērā, manuprāt, pie tā vainojama arī partijas reklāmas kampaņa, kurā tika uzsvērtas tieši personības. Protams, ka televīzijā partiju parādīt praktiski nav iespējams, tāpēc šķiet loģiski, ka jārāda populārākie tās cilvēki. Tomēr domāju, ka tieši komandas tēls, ko TP par sevi radīja, izrādījās viens no noteicošajiem, kas ļāva partijas reitingam būt tik augstam par spīti nesalīdzināmi zemākajiem atsevišķu partijas politiķu reitingiem. Un tikai sekundārs, manuprāt, bija fakts, ka TP pirms vēlēšanām izdevās piesaistīt sev tādas populāras personības kā Andris Ārgalis un Raimonds Pauls.

Savukārt LC populārās personības reklāmas klipos absolūtajā vairumā gadījumu parādījās pa vienam. Pietrūka saukļu, kas līdzinātos kādreizējam: “Ādamsons, Gailis, Gorbunovs – tas ir Latvijas ceļš!”. Pietrūka kandidātu “trīsvienību” pie reklāmas stabiem, kas uzskatāmi sasaistītu populārās personības ar partijas nosaukumu. Iespējams, viens no citādās kampaņas cēloņiem ir tas, ka kādreizējās “lokomotīves” zaudējušas svaigumu. Tās kļuvušas par partijas sastāvdaļām, bet piederība partijai ar noteiktu tēlu, acīmredzot, maina arī tai piederošo cilvēku tēlu, mazinot viņu “mesiānisma” pakāpi. Savā ziņā, šķiet, šeit nozīme ir arī LC demokrātiskās partijas tēlam un, iespējams, arī būtībai. Tā pieļauj savās rindās darboties pat cilvēkiem, kas grauj pašu partiju no iekšienes, – skrejlapu skandāls to pierāda. Šādai partijai “mesija” vienkārši nav nepieciešams, tā patiesi ir komanda, taču sevi kā komandu vairs neprot pasniegt. Nav gan skaidrs, vai vēlētājam tāda komanda šķiet balsošanas vērta. Ja nešķiet, tad, protams, nepieciešams radīt mākslīgu imidžu, kas partijai neizdevās.

Savukārt tādai partijai kā TP ar “mesiju” priekšgalā izdevās sev vienlaikus iegūt arī komandas imidžu, iekļaujot tajā ne tikai cilvēkus, kas patiesi šajā partijā (jeb komandā) ir jau ilgstoši, bet arī pilnīgus jaunpienācējus. Ja šī būtu jauna partija, domāju, ka komandas tēlu radīt vienkārši nebūtu iespējams.

Paradoksāli, bet nākas secināt, ka Saeimā esošas partijas tēls strādāja par labu TP, bet LC, TB/LNNK un sociāldemokrātiem traucēja. Atbilde uz jautājumu, kāpēc šāda atšķirība, manuprāt, meklējama kampaņā – gan tās intensitātē, gan kvalitātē. Protams, šis ir tikai viena analītiķa viedoklis, un es vienīgi priecātos, ja tas tiktu pārbaudīts ar pētījumu.