Foto: Yonatan Zur
Partiju finansēšanas likumdošanas procesos politiskās gribas rašanos un pazušanu ir vieglāk izskaidrot ar mēness fāzēm, nevis objektīvu nepieciešamību kādu jautājumu atrisināt.
Kad 2007.gada februārī valdošās koalīcijas partijas ierosināja atcelt priekšvēlēšanu tēriņu griestus un noregulēt tā saucamo trešo personu kampaņas, neviens neprognozēja, ka jautājuma izskatīšana ilgs vairāk par dažiem mēnešiem. Taču tikai pēc pusotra gada — pagājušajā nedēļā — Saeima ir pabeigusi darbu pie partiju tēriņu ierobežojumiem, par trešajām personām solot sākt domāt tikai rudenī.
Ilgais, iespējams, pat ieilgušais darbs pie partiju finansēšanas nosacījumu pārskatīšanas, manuprāt, ir attaisnojies. Gan koalīcijas, gan opozīcijas deputāti savstarpēji diskutēja par partijām svarīgiem konceptuāliem un tehniskiem jautājumiem, par daudziem no tiem panākot visiem pieņemamu kompromisu. Tikai reizumis jautājumi tika izšķirti “spēka politikā”, proti, vairākumam uzspiežot savu gribu mazākumam. Lai gan tendence ir pozitīva, arī daži šādi gadījumi liecina, ka Latvijas parlamentārajai kultūrai ir uz ko tiekties, piemēram, Vācijas parlamentārajā praksē ir pašsaprotami, ka visiem jautājumiem, kas attiecas uz partiju darbības regulējumu, ir jātiek apstiprinātiem vienprātīgi.
Tomēr pat politiski īpaši jūtīgos jautājumos, kur partiju intereses ir visatšķirīgākās, piemēram, priekšvēlēšanu tēriņu griestu apmērs, kompromisa iespējas nebija tālu. Uz trešo lasījumu vairākas frakcijas iesniedza savus vērtējumus par optimālām kampaņas izmaksām. Šie vērtējumi savstarpēji atšķīrās tikai par aptuveni 20 procentiem. Saeimas vairākums atbalstīja augstāko summu. Tas nozīmē, ka atšķirībā no 2004.gada, kad priekšvēlēšanu tēriņu griestu pieņemšana bija ultimatīva Jaunā laika prasība, nevienai partijai vairs nebūs iespējas attaisnot mēģinājumus apiet likumā noteiktos ierobežojumus, aizbildinoties ar uzspiestajiem un pārmērīgi represīvajiem ierobežojumiem.
Vēlēšanu finansiālās aprises
Vērtējot panākto rezultātu kontekstā ar 2007.gada valdošās koalīcijas iniciatīvu vispār atteikties no tēriņu griestiem, būtiskākais sasniegums ir tāds, ka vairs neviena no Saeimā pārstāvētajām partijām vismaz publiski neapšauba priekšvēlēšanu tēriņu ierobežojumu lietderību Latvijā. Šeit gan būtu velti lolot ilūzijas, ka visas partijas priekšvēlēšanu griestus atbalsta — drīzāk negaidītais konsenss par šo jautājumu liecina, ka valdošajā koalīcijā šajā jautājumā nebija vienprātības. Daļai partiju griestu atcelšana būtu izdevīga, jo tās spēj piesaistīt gandrīz neierobežotu finansējumu, bet acīmredzot šīs partijas nevar rēķināties ar Saeimas vairākuma atbalstu. Tas vien, ka partijām par spīti to atšķirīgajām finanšu situācijām ir izdevies nonākt pie diezgan tuviem piedāvājumiem priekšvēlēšanu tēriņu griestu apmēram, ir pārsteidzoši.
Salīdzinot ar iepriekšējām vēlēšanām, partijām atļautais priekšvēlēšanu tēriņu apjoms pieaug aptuveni divas reizes (līdz gandrīz 480 000 latu uz vienām vēlēšanām). Šādu paaugstinājumu var vērtēt no dažādām perspektīvām — tas šķiet pārmērīgi liels, ja raugās uz ekonomikas attīstību kopš 2004.gada vai apsver partiju iespējas šādu finansējumu piesaistīt godīgā ceļā. Taču tas šķiet pietiekami mazs, ja atmiņā ir palikusi pasaulē viena no dārgākajām kampaņām (vērtējot uz vienu balsstiesīgo iedzīvotāju) 2002.gadā vai valdošās koalīcijas sākotnējās ieceres vispār atcelt priekšvēlēšanu tēriņu griestus.
Līdztekus priekšvēlēšanu griestu apjomam deputāti risināja vēl arī veselu virkni citu jautājumu (īsi komentāri par 16 būtiskākajām izmaiņām likumā ir atrodami šeit), kas maina līdzšinējo partiju finansēšanas kārtību.
Jāpatur prātā, ka deputātiem vienoties par 2009.gada pašvaldību un Eiropas Parlamenta vēlēšanu finansiālo regulējumu bija īpaši sarežģīti, jo nākamgad vienā abu institūciju vēlēšanas tiks organizētas vienā dienā. Manuprāt, 2009.gadam panāktais kompromiss, ka uz abām vēlēšanām atļauto priekšvēlēšanu tēriņu summa automātiski netiks dubultota, uz EP vēlēšanām atļautos tēriņu griestus nosakot ievērojami zemākus — ir saprātīgs. Te gan var prognozēt, ka, iespējams, pašvaldību vēlēšanu temati nākamā gada kampaņā no publiskās telpas izkonkurēs ar Eiropu saistītos jautājumus, taču diez vai tam būs liels sakars ar partiju finansējuma regulējumu. Eiropas temata marginalizācija diemžēl izrietēja no lēmuma abas vēlēšanas apvienot, un par šādas pieejas kaitīgo ietekmi uz Eiropas jautājumiem liecina citu valstu, piemēram, Īrijas piemērs, kur arī savulaik vienlaicīgi ir notikušas gan pašvaldību, gan Eiropas Parlamenta vēlēšanas.
Vēl nepaspētais
Uzliekot vispārēju finansiālu rāmi partiju tēriņiem, deputāti solīja pie vairākām “niansēm” atgriezties rudenī. Par nelaimi vēl neatrisinātās nianses ir ļoti svarīgas — tās var izšķirt, vai priekšvēlēšanu tēriņu griestus vēlēšanu dalībnieki uztvers nopietni vai arī, līdzīgi kā tas bija iepriekšējās kampaņās, daļa partiju pret tiem izturēsies kā pret viegli apejamu šķērsli, lai kampaņai tērētu neierobežotas naudas summas. Vislielākās bažas par valdošās koalīcijas nolūku godprātīgumu rada par šo jautājumu atbildīgās Saeimas Valsts pārvaldes un pašvaldības lietu komisijas lēmums ar priekšvēlēšanu kampaņu saistītos likumprojektus skatīt nevis kompleksi, bet secīgi — vienu pēc otra. Tas nozīmē, ka jautājums par priekšvēlēšanu tēriņu griestiem Saeimā jau ir izšķirts, kamēr citi jautājumi, bez kuriem šie ierobežojumi sekmīgi nedarbosies, vēl aizvien ir iestrēguši pirms otrā lasījuma un to izskatīšanas laiks nav zināms.
Svarīgākie jautājumi, kurus deputāti ir solījuši pirms vēlēšanām risināt, ir šādi:
1) “Trešo personu” kampaņu jautājums. Tās ir kampaņas, ko organizē vai nu privātpersonas vai organizācijas, kuras nav saistītas ar kādu no politiskajām partijām. Neatrodot pienācīgu regulējumu šai problēmai, ir visai iespējams, ka partijas turpinās 2006.gada vēlēšanu praksi, kad Tautas partija un LPP/LC ar formāli “trešajām rokām” — veidoja pozitīvisma kampaņas par sevi, vai arī varbūt sāks veidot negatīvisma kampaņas par saviem konkurentiem. Taču atšķirībā no iepriekšējām vēlēšanām partijas diez vai rīkosies tik primitīvi, lai ļautu Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojam (KNAB) pierādīt tiešu saikni starp attiecīgo partiju un slavinātāju vai pēlēju.
2) Pienākums medijiem piemērot vienlīdzīgas reklāmas cenas attiecībā uz politiskajām reklāmām. Tas ir šķietami pašsaprotams princips, kas ir nostiprināts arī, piemēram, Eiropas Padomes Ministru komitejas rekomendācijā[1], taču Latvijā nekad nav darbojies. Deputāti līdz šim ir apsprieduši iespēju uzlikt pienākumu tiem medijiem, kas vēlas izvietot politiskās reklāmas, kādu laiku pirms vēlēšanām publiskot šo reklāmu izvietošanas cenas un vēlāk pie tām arī pieturēties. Šādi varētu efektīvi novērst vēl 2005.gada pašvaldību vēlēšanās konstatēto problēmu, kad partijas var atsaukties uz pat 80—85% reklāmas izvietošanas atlaidēm kādā raidorganizācijā[2].
Paslaucīt zem paklāja?
Līdzās jautājumiem, kurus deputāti ir publiski apņēmušies risināt, ir vēl daži citi, kurus acīmredzot ir izlemts paslaucīt zem paklāja. Ne vienmēr pie vainas ir to politiskais jūtīgums (lai gan arī tas), taču darbā pie labāka priekšvēlēšanu kampaņu regulējuma ir atklājušās arī problēmas, kuru risināšana ir ļoti sarežģīta. Diemžēl gan iepriekšējo vēlēšanu pieredze, gan prognozes par 2009.gada kampaņu liek domāt, ka bailes no sarežģītu jautājumu risināšanas var nopietni atspēlēties.
Svarīgākās no šīm “biedējošajām” problēmām ir šādas:
1) Jautājums par kampaņu uzraudzības mehānismu. Vēl 2006.gadā Augstākā tiesa, lemjot par vēlēšanu rezultātiem, pieņēma lēmumu vērsties pie Ministru kabineta, norādot, ka valsts pārvaldes iestādēm “nav piešķirta kompetence novērst noteikto politisko organizāciju priekšvēlēšanu izdevumu ierobežojumu pārkāpumus priekšvēlēšanu laikā”, un vērsa uzmanību “uz nepieciešamību izveidot efektīvu modernai demokrātiskai valstij atbilstošu vēlēšanu norises tiesiskuma kontroles mehānismu”[3]. Protams, šāds uzdevums nav vienkārši izpildāms, taču deputāti padevās pārāk ātri, saprotot, kādas grūtības šāda kontroles mehānisma izveide sagādātu[4]. Izveidot tiesas prasīto uzraudzības sistēmu būtu salīdzinoši vienkārši, ja tiktu kontrolēti ne priekšvēlēšanu kampaņas tēriņi, bet gan izvietotās reklāmas apjoms. Tas prasītu tikai aptuveni aplēst, cik reklāmas minūtes partijas var vidēji atļauties izvietot par tām likumā atvēlēto summu, un aizliegt partijai izvietot reklāmas raidorganizācijās, teiksim, vairāk par divām stundām. Reklāmas apjoms ir ļoti viegli kontrolējams un diez vai izraisītu pat mazu daļu no tām kontraversijām, kas rastos dēļ dažādām interpretācijām par reklāmas izmaksām. Ņemot vērā, ka jau šobrīd priekšvēlēšanu tēriņu griesti attiecas gandrīz tikai uz reklāmām, tāds solis būtu likumsakarīgāks nekā jebkad agrāk.
2) Tikpat smags jautājums ir partijām par pārkāpumiem draudošo sodu problēma. Eiropas Padomes Ministru komitejas rekomendācijā par kopīgiem pretkorupcijas noteikumiem politisko partiju un vēlēšanu kampaņu finansēšanā ir teikts, ka sankcijām jābūt efektīvām, samērīgām un no jauniem pārkāpumiem atturošām[5]. Par priekšvēlēšanu pārtēriņu piespriežamās sankcijas — administratīvais sods un pārtērētās summas atmaksa — Latvijā nav tādas, lai atturētu partijas no pārkāpumiem. Citās valstīs, kur partiju tēriņi ir ierobežoti ar limitiem, iespējamais sodu spektrs ir daudz nopietnāks[6], un tas arī saprotams, ņemot vērā, cik ļoti augstas ir vēlēšanu likmes.
3) Visbeidzot, jautājums, kuram Latvijā neviens nezina risinājumu, — ir iespēja, ka uz nākamā gada Eiropas Parlamenta vēlēšanām par vietējiem kandidātiem aģitēt ieradīsies kāda no Eiropas līmeņa partijām vai fondiem[7]. Šī problēma ir pēkšņi aktualizējusies, jo nākamgad pirmo reizi šīs transeiropeiskās vienības saņems īpašu Eiropas Savienības finansējumu kampaņu veikšanai dalībvalstīs. Cik daudz spēkā esošie Latvijas likumi (caur “trešo personu” regulējumu) ļaus vai liegs tām piedalīties kampaņā un kā tas atsauksies uz vietējo partiju kampaņas finansēm, tie ir jautājumi, uz kuriem šobrīd nav atbildes.
Jebkurš no minētajiem jautājumiem ir atrisināms, ja pastāv pietiekoša politiskā griba. Diemžēl partiju finansēšanas likumdošanas procesos politiskās gribas rašanos un pazušanu ir vieglāk izskaidrot ar mēness fāzēm, nevis objektīvu nepieciešamību kādu jautājumu atrisināt. To, cik liela nozīme šajos jautājumos var būt pat šķietami sīkām, bet savlaicīgi neatrisinātām detaļām, vislabāk pierāda vieglums, ar kādu pēc 2006.gada vēlēšanām LPP/LC gandrīz izvairījās no atbildības par likuma pārkāpumiem, pārreģistrējoties par juridiski citādāku vienību. Ja deputāti iepriekšējā Saeimā nebūtu no Partiju likumprojekta ar tik vieglu roku izmetuši normu par pārreģistrācijas ierobežojumiem partijām vai to apvienībām, kas ir parādā valstij, bet būtu paklausījuši ierosinājumam pie šī jautājuma vairāk pastrādāt, tad šobrīd LPP/LC sodīt par pārkāpumiem būtu daudz vienkāršāk.
________________________
[1] Skat. Recommendation CM/Rec (2007)15 of the Committee of Ministers to member states on measures concerning media coverage of election campaigns. “Valstīs, kurās ir atļauta priekšvēlēšanu reklāma, jānodrošina, ka visiem kandidātiem ir iespējas iegādāties reklāmu uz vienlīdzīgiem noteikumiem un par vienlīdzīgu samaksu.”
[2] Piemēram, uz 2005.gada pašvaldību vēlēšanu kampaņu TB/LNNK un LPP/LC deklarēja gandrīz vienādas reklāmas izmaksas, taču TB/LNNK par šo naudu spēja izvietot tikai 48 minūšu reklāmas raidorganizācijās, bet LPP/LC – 6 stundas. Skat. Čigāne, L. „Politisko partiju izdevumu analīze pirms 2005.gada pašvaldību vēlēšanām”, Sabiedriskās politikas centrs Providus, 2005.gads, 19.lpp.
[3] Augstākās tiesas 2006.gada3.novembra blakus lēmums; citēts no Politisko partiju finansēšanas koncepcijas projekta (http://www.knab.gov.lv/lv/knab/press/article.php?id=121893)
[4] a) KNAB rīcībā vajadzētu būt visai informācijai par reklāmas cenām un partiju darījumiem vēl priekšvēlēšanu perioda laikā, b) būtu jābūt paātrinātai strīda izskatīšanas procedūrai tiesā, c) būtu jāvienojas par KNAB un tiesas rīcības iespējām attiecībā uz vainīgo partiju, kā arī d) līdz detaļām būtu jāatrisina trešo personu kampaņu jautājumi
[5] Recommendation Rec(2003)4 of the Committee of Ministers to member states on common rules against corruption in the funding of political parties and electoral campaigns (Adopted by the Committee of Ministers on 8 April 2003 at the 835th meeting of the Ministers’ Deputies)
[6] [6] Par to sīkāk skat. Šeit. Kažoka, I. Cik stabili ir priekšvēlēšanu izmaksu griesti? Portāls politika.lv; 2005. gada 5. aprīlī: http://www.politika.lv/index.php?id=3314
[7] Skat. Šeit: http://en.wikipedia.org/wiki/European_political_party
Attieksme pret priekšvēlēšanu kampaņas tēriņu ierobežošanu. Latvijas iedzīvotāju aptauja
Būtiskākās izmaiņas Politisko organizāciju finansēšanas likumā (2008.gada 15.jūlija grozījumi)
Cik stabili ir priekšvēlēšanu izmaksu griesti?
Partiju tēriņu ierobežošana – ārvalstu pieredze un ieteikumi Latvijai