Šeit pārpublicēju ar Līgas Stafeckas atļauju viņas e-dienasgrāmatas ierakstu par dalību vēlēšanu novērošanā Kenijā. Ņemot vērā, ka politiskā korupcija (gan citādās izpausmēs) ir aktuāla arī Latvijā, tomēr tā kā par Keniju un citām Āfrikas valstīm Latvijā tiek rakstits minimāli, ir vērts iepazīties ar šo aprakstu:

“Nevarētu teikt, ka laimīgs jaunais gads iestājies Kenijā, no kuras nesen atgriezos. Paspēju atgriezties vēl pirms sākās lielie nemieri. Prezidenta vēlēšanu rezultāti ir uzmodinājuši agresiju un nesaskaņas Kikuju un Luiju cilšu starpā, kas var eskalēties pilsoņu karā.

Vēlēšanu diena noritēja pavisam mierīgi un pie sevis nodomāju, ka ES varēja nemaz arī netērēties un savu novērotāju misiju turp nesūtīt. Taču pats interesantākais sākās pēc tam, kad vēlēšanu iecirkņu durvis tika aizvērtas. Balsu skaitīšanai ar kolēģi sekojām līdzi mazā Gatundu South iecirknīti, kas ir vienistabas klona māja ar pāris logiem, kas ikdienā ir pirmskolas vecuma bērnu apdzīvota. Balsis tika skaitītas pie eļļas lampiņas klātesot vismaz 20 partiju aģentiem (novērotājiem), kuriem komisijas vadītājs (domāju, pilnīgi noteikti skolotājs pēc profesijas un aicinājuma) parādīja katru vēlēšanu biļetenu un lūdza korī atbildēt, kāda ir bijusi vēlētāja griba. Ja pēc kāda n-tā izsauciena “Kibaki” (jaunievēlētais prezidents) ļautiņu balsis bija kļuvušas klusākas, komisijas vadītājs aizrādīja, ka gulēšanas gadījumā aģentus izsūtīs ārā un nomainīs ar citiem. Viņi te neesot atnākuši gulēt. Tas partiju aģentus gan pamodināja, gan uzjautrināja. Komisijas vadītājs noteikti ir liela autoritāte šai ciemā, nodomāju.

Par spīti visai intīmajai balsu skaitīšanas gaisotnei, šī iecirkņa vēlētāji varēja būt pavisam droši, jo skaitīšanai līdzi sekoja arī ciema iedzīvotāji, kuri bija salīduši visos logos, kas vien bija atvērti telpas vēdināšanai. Un vēdināt to vienkārši nevarēja, jo eļļas lampas dēļ likās, ka būsim pavisam nokvēpuši. Viens no logiem bija aiz manas muguras. Pakausī jutu “One, Two, Three…. twenty one, twenty two… one hundred…”.

Tā kā komisijas vadītājs (domāju, mūsu klātbūtnes dēļ) jutās ļoti atbildīgs visas darbības artikulēt lēni un pamatīgi, tad mūsu 534 vēlētāju gribu noskaidrojām tieši 10 stundas…. Taisnības labad, jāsaka, ka procedūru pagarināja arī tas, ka vienlaicīgi bija jānoskaidro gan prezidenta, gan parlamenta, gan vietējo vēlēšanu rezultāti.

Ap pustrijiem naktī, sekojot mūsu iecirkņa rezultātiem nokļuvām vēlēšanu apgabala centrā, kur tika apkopoti visi apgabala rezultāti. Tur turpinājām darbu gandrīz vēl 12 stundas. Viss notika neizturamā palēlinājumā, taču atkal neradīja šaubas, ka kādam no vēlēšanu komisijas klerkiem būtu ļaunprātīgi nolūki. Apgabala priekšniece pacietīgi saņēma katru ienākošo protokolu un ar audzinošiem izsaucieniem aizrādīja ikvienam iecirkņa klerkam uz kārtējo neprecīzi aizpildīto protokolu un lika atgriezties tikai pēc tam, kad kļūdas būs novērstas. Tā dažas sejas tur atkal un atkal stājās rindā, līdz priekšniece pieņēma viņu darbu. Izbrīnu vien raisīja no citiem iecirkņiem ienākušie rezultāti, kas norādīja un neticami augstu vēlētāju līdzdalību.

Vēlēšanu rezultātiem ticēju pat gadijumā, kad viena no iecirkņiem atvestie rezultāti liecināja, ka nepilni trīssimt vēlētāju, kas bija attiecīgajā vēlētāju reģistrā, nobalsojuši visi bez izņēmuma. Kreisās rokas mazais pirkstiņš ar tintes nospiedumu varēja kalpot kā piederības ciltij apliecinājums. Pēc tam ievēroju, ka arī Lidostas darbiniece ir bijusi vēlēšanās un tai brīdi iedomājos, kā Latvijā tika lauzti šķēpi, lai izbeigtu pases “smērēšanu” ar vēlēšanu zīmogiem.

Kopumā viss izskatījās mierīgi un ticami. Gatudu South vēlēšanu apgabalā kandidēja iespējamais atkalievēlētā prezidenta Kibaki sekotājs Kenyatta Uhru (iepriekšējā prezidenta dēls), kuram turpat reģionā ir Puzes tipa māja un pieder viss, kas var piederēt. Par savu uzvaru viņš bija tik pārliecināts, ka pat priekšvēlēšanu kampaņā tā arī neparādījās savā apgabalā, lai par savu kandidatūru atgādinātu vēlētājiem. Viņa vietā šo pienākumu pildīja māte. Vismaz pirsmvēlēšanu dienā, kad uzrunājām vietējos iedzīvotājus, kas gaidīja viņu ierodamies uz tikšanos. Rezultāti bija skaidri jau iepriekš.

Taču bilde nomainījās pilnībā, līdz visu iecirkņu un apgabalu rezultāti nonāca galvaspilsētā. Kur, izskatās, tie piedzīvojuši nelielu “kosmētisko” remontiņu, kas Raila Odingas iespēju kļūt par prezidentu padarīja par neiespējamu un viņa partijas atbalstītājus izveda ielās. Luiju un Kikuju starpā tagad valda nemieri. Eiropas Savienība paziņojusi, ka vēlēšanas nav atbildušas starptautiskajiem standartiem un tās novērotāji izbraukuši no valsts.

No apsnigušās Rīgas skatoties BBC ziņas par pēdējo dienu notikumiem Kenijā, draudīga sajūta rodas. Kaut arī no distances, biju jau pieradusi laikam.”