Raksts

Velc, pelīte, drošu dzīvi


Datums:
29. oktobris, 2010


Autori

Ilona Kronberga


Foto: Susan Williams

Mazu bērnu drošības prevencijā būtu nepieciešams izveidot tādu sociālās kontroles sistēmu, ka vecāki nevarētu saņemt nevienu bērnu pabalstu, ja nav ieradušies „atrādīties” vai nu sociālajā dienestā, bāriņtiesā vai pie ģimenes ārsta.

Latviju pāršalkusi baisa ziņa — ir izvarots divgadīgs mazulis[1], un Latvijas politisko batāliju nogurdinātie ļaudis beidzot guva vienotības sajūtu, vēršoties kopējā naidā pret varmākām.

Kad šo rakstu, ir nakts. Un varu tikai iztēloties, kā Vienības gatvē, bērnu slimnīcā, gultiņā guļ vardarbībā cietusī meitenīte. Mazajai pieslēgtās dzīvības kontroles sistēmas klusu šņāc, zaļām lampiņām mirgojot, un varbūt kaut kur stūrī snauduļo arī bērna māte, bet pa gaitenī pa brīdim dzirdami medicīniskā personāla šļūcošie soļi. Un no manis neatkāpjas jautājums — ko mē, „naidā vienotie”, grasāmies darīt, lai nākamruden (vai varbūt jau pēc dažām nedēļām) man nebūtu iegansta rakstīt tāda paša satura rakstu?

Sods un prevencija

Šobrīd vairs nav jēgas vicināt kulakus par konkrēto gadījumu[2] — viss jau noticis. Tagad jānovērš sekas, taču secinājumus izdarīt mēs kavējamies. Kopš 2008. gada, kurš bija pārpilns baisiem vardarbības gadījumiem[3] pret bērniem, izskatās, nekas nav mainījies. Tā paša gada rudenī notika sabiedriskās politikas forums Vardarbība pret bērniem — drošības ķēdes vājie posmi”. Foruma dalībnieki, valsts, pašvaldību un medicīnas speciālisti, vienā balsī atzina — būtiskākais ir koncentrēt visus iespējamos spēkus, lai šādus gadījumus novērstu, pirms tie notikuši. Pēdējos gados gan ir notikušas atsevišķas cerīgas pārmaiņas:

uz vardarbniekiem, kas notiesāti ar mūža ieslodzījumu, vairs neattiecas pirmstermiņa atbrīvošana;
ir sagatavots lēmums drīzumā ieviest dzimumnoziedzniekiem speciālu papildsodu — probācijas uzraudzību;
Valsts probācijas dienests uzsācis speciālu programmu dzimumnoziedzniekiem.

Un tomēr visam minētajam nav sistēmiska rakstura, un baiso notikumu ķēde turpinās.[4]

Paraudzīsimies uz notikušo bez emocijām, mēģinot secināt, kur tad patiesībā ir mūsu problēmas un to risinājumi. Pēc būtības sabiedriskās drošības tīkls jebkuru sabiedrības apdraudējumu novēršanai sastāv no divām intervencēm: reakcijas un prevencijas. Reakcija sevī ietver sodu, tajā skaitā — speciālo prevenciju, lai personas, kas izdarījušas noziedzīgu nodarījumu, pēc soda izpildes, to vairs neatkārtotu. Citkārt mēs to dēvējam par recidīva novēršanu. Par šādiem sevišķi smagiem nodarījumiem mūsu valsts tiesību normas paredz brīvības atņemšanu līdz pat mūža ieslodzījumam. Mūža ieslodzījums pēc būtības nozīmē to, ka mēs — sabiedrība — notiesāto uzturēsim par savu nodokļu naudu. Tādējādi vardarbnieks rada kaitējumu divreiz — konkrētā nozieguma upurim (bērnam un viņa tuviniekiem) un visa galā šī ir arī morāla (un materiāla) trauma sabiedrībai. Arī sabiedrība ir cietušie, un to pierāda, piemēram, interneta komentāri — notikušais ir modinājis ļaunumu cilvēkos, veicinājis sociālu spriedzi, kā arī mazinājis tā saucamo tabu (jeb dažu tēmu neaizskaramību), jo par šo notikumu izlasa ne tikai tādi cilvēki, kuri no sirds izrāda nosodījumu šādām darbībām, bet arī tādi, kuriem tas ir atklājums — redz, ko var vēl izdarīt ar mazu bērnu! No psiholoģijas viedokļa šāds ļaunums vairo (rada) nākamo ļaunumu. Tiem, kam ir nosliece, bet kas vēl nav neko paspējuši izdarīt, notikušais var kalpot arī par mudinājumu kaut ko tādu atkārtot pašiem, jo piemērs jau ir.

Cietušie esam visi

Kas notiek ar cietušo? Saskaņā ar likumu, cietusī puse saņem kompensāciju, kas no šā gada 1.janvāra ir 70% no valstī noteiktajām trim minimālajām mēneša algām, proti, 378 lati. Saprotams, ka vienmēr ir iespēja no vainīgās puses prasīt zaudējumu atlīdzību kriminālprocesā un civilprocesā paredzētajā kārtībā, taču lielākoties vardarbniekiem nav naudas, ar ko šīs prasības segt, bet atrodoties cietumā nav iespēju strādāt, lai šo naudu nopelnītu un varētu cietušajiem jebko samaksāt. Tādējādi ne cietušajam, ne sabiedrībai (arī kā cietušai pusei) atjaunot taisnīgumu pēc šāda nozieguma praktiski nav izredžu. Kas tad atliek? Soda bardzība. „Tomēr ar iespējamā soda bardzību cilvēkus, kuriem ir tieksme uz seksuālu vardarbību, bērnu seksuālu izmantošanu un citām seksuāla rakstura sodāmām novirzēm, nevar atturēt no likumpārkāpumu izdarīšanas. Šiem cilvēkiem seksuālā tieksme parasti ir stiprāka par bailēm tikt notvertam un sodītam”[5] Turklāt atriebe nav produktīva darbība, jo nesniedz risinājumu, bet rada tikai zaudējumus.

Mēs neesam vienīgā sabiedrība pasaulē, kas sastopas ar šāda veida problēmām. Virknē valstu šādu noziegumu skaits pat pie samērā efektīvas recidīva gadījumu ierobežošanas sistēmas paliek kopumā nemainīgs[6]. Tomēr, no otras puses, nav zināms, kāds būtu pedofilijas gadījumu skaits, ja šāda veida nodarījumu mazināšanai netiktu veikti nekādi pasākumi. Secinājums, ka pedofilija kā noziedzīga parādība saglabājas, nevar būt par pamatu, lai atteiktos no centieniem to novērst. Eiropas valstis šeit piemēro dažādus risinājumus, bet pamatā tā ir kombinācija amplitūdā starp uzvedības korekcijas programmām un pat tā saucamo ķīmisko kastrāciju, par kuru arī mūsu valstī pēdējās nedēļas laikā ticis daudz spriests.

Uzvedības korekcija

Kas ir ķīmiskā kastrācija?[7] Praktiski tā ir medikamentoza terapijas metode, kam ar kastrāciju kā kirurģisku iejaukšanos patiesībā ir tikai zināma līdzība, bet maz kopīga. Ķīmiskā kastrācija ir zāļu terapija, lai samazinātu libido un seksuālo aktivitāti, parasti ar domu novērst izvarotāju, cilvēku, kas seksuāli aizskar bērnus, un citu dzimumnoziegumu izdarītāju iespēju un vēlmi atkārtot savus noziegumus. Atšķirībā no ķirurģiskas kastrācijas ķīmiskā kastrācija faktiski nav sterilizācijas veids. Šī iemesla dēļ ir pamats uzskatīt, ka termins “ķīmiskie kastrācija” šajā nozīmē tiek lietot nepamatoti. Ķīmiskā kastrācija parasti satur atgriezenisku reakciju, ja zāļu lietošanas terapija tiek pārtraukta. Parasti tiek piemērots pasākumu kopums, kur tā sauktā ķīmiskā kastrācija ir tikai līdzeklis, lai terapijas laikā mazinātu vardarbnieka fiziskās tieksmes un uz šī fona būtu iespējams īstenot uzvedības korekcijas programmas un terapijas. Jo patiesā problēma ikvienam pedofilam ir galvā, un ar to jātiek galā.

Ķīmiskā kastrācija ir līdzeklis, kas rada pozitīvu fonu uzvedības korekcijas un terapijas pasākumu piemērošanai. Ja pēdējā ir veiksmīga, tad ķīmiskā kastrācija ir pārtraucama. Pie tam jāatceras, ka šis līdzeklis nav un nevar būt sods, bet tikai pasākums, kurš īstenojams vienīgi ar vardarbnieka piekrišanu. Ir valstis, kur ķīmiskā kastrācija kalpo par alternatīvu ieslodzījumam, taču kā neatņemama sastāvdaļa šajā procesā ir piedalīšanās uzvedības korekcijas un personības vadības programmās. Proti, šī medikamentozā iejaukšanās nomāc sabiedriski bīstamo tieksmi, atceļot atsevišķos gadījumos nepieciešamību pēc izolācijas no sabiedrības — tiek izolēta personas bīstamā problēma, nevis pati persona.[8]

2009. gada 25. septembrī Polijā tika pieņemtas tiesību normas, kas ļāva no 2010. gada 9. jūnija uzsākt personu ķīmisko kastrāciju. Līdzīgi brīvprātīgas sistēmas jau ir izveidotas Zviedrijā, Dānijā, Kanādā un astoņās ASV pavalstīs, pie tam ir ziņas, ka ķīmiskās kastrācijas piemērošanas gadījumi ir izrādījušies veiksmīgi.[9] Vai Latvijā šāds instruments būtu nepieciešams, jālemj, kompleksi analizējot problēmu. Būtu ļoti skumji, ja politiķi šo speciālās prevencijas medicīnisko līdzekli pasniegtu kā kārtējo panaceju, neņemot vērā tā būtību un efektivitātes robežas.

Bērnu drošība. Prevencija

Pēc būtības bērnu drošībai būtu jāseko no piedzimšanas brīža. Es šeit domāju sociālo kontroli — tā pēc būtības ir sistēma, kas vecākiem liek ik pa brīdim kontaktēties ar pašvaldības, valsts vai citiem dienestiem, kuru viens no uzdevumiem ir sekot, lai ģimenēs, kur aug bērni, nebūtu draudu bērna attīstībai. Tā līdz gada vecumambērnus regulāri uzrauga pediatri. Ja vecāki bērnus neved uz regulārajām pārbaudēm ārsti izsludina trauksmi. Taču, tiklīdz bērns sasniedz gada vecumu vai uzsāk gaitas pirmsskolas izglītības iestādē, šādu bērnu neviena bāriņtiesa, sociālais dienests vai ārsts praktiski neredz.[10] Ņemot vērā, ka tieši šis ir laiks, kad mātes atsāk savas darba gaitas, riski mazuļiem ir visai lieli, pie tam bez to konstatācijas sistēmas. Jo sevišķi šajos sociāli ekonomiskajos apstākļos bērni tiek atstāti pieskatīšanai tādos apstākļos, kādus nu vecāki uzskata par drošiem. Bet bieži vien šiem uzskatiem ar patiesu drošību nav nekā kopīga. Tāpēc mazu bērnu drošības prevencijas jomā būtu nepieciešams izveidot tādu sociālās kontroles sistēmu, ka vecāki nevarētu saņemt nevienu bērnu pabalstu, ja nav ieradušies „atrādīties” vai nu pašvaldības sociālajā dienestā, bāriņtiesā vai pie ģimenes ārsta. Līdzīgas sistēmas pastāv Skandināvijas valstīs, un tās sniedz valsts un pašvaldību institūcijām iespēju gūt savlaicīgu priekšstatu par apstākļiem, kuros aug bērns, kā arī iespēju konstatēt riskus un savlaicīgi iejaukties. Bez tam būtu nepieciešams apsvērt, kā pirmsskolas izglītības iestādēm un skolām šo praksi turpināt, maksimāli cieši sadarbojoties ar ģimenēm.

Lielākā daļa nelaimju rodas no vienaldzības. Mēs to pieļaujam. Bet saucieni pēc atriebības post factum — no bezatbildības un nevēlēšanās uzņemties atbildību. Manuprāt, darāmais ir skaidrs, atliek vien beidzot sākt rīkoties.

_______________________

[1] Slimnīcā nogādāta divarpus gadus veca izvarota meitenīte; http://www.apollo.lv/portal/news/articles/218627?ref=theme[2] http://diena.lv/lat/politics/..

[3]Divreiz sodīts vīrietis izvaro desmit gadus vecu, iemidzinātu meiteni; http://www.tvnet.lv/zinas/..

[4] Tā dēvētā Sarkandaugavas seksuālā maniaka dēļ cietušas piecas mazgadīgas meitenes; http://diena.lv/lat/politics/hot/ta-deveta-sarkandaugavas-seksuala-maniaka-del-cietusas-piecas-mazgadigas-meitenes; Grupveida izvarošana Lāčplēšā ielā; http://www.liepajniekiem.lv/..

[5] Probācijas uzraudzība un dzimumnoziegumu recidīvs; A.Judins, – Jurista Vārds, 31.08.2010; Nr.35 (630), 15.lpp.(32 lpp);

[6] http://en.wikipedia.org/wiki/Pedophilia#Treatment ;

[7] http://findarticles.com/p/news..

[8] Kā man bija palīdzējusi ķīmiskā kastrācija; http://findarticles.com/p/news..

[9] http://findarticles.com/…

[10] Šīs nedēļas notikuma kontekstā – bērniņam bija tikai 2,5 gadi;


Aizliegtā rīkste

Brīvas rokas sist un sist

Miris. Jo nenosargājām

Robainais bērnu drošības tīkls

Vērot, ieklausīties, izglābt

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!