Referāts konferencē "Atvērta skola atvērtai sabiedrībai" 2002. gada 26. martā

Cienījamie dalībnieki, mēra kungs, izglītības vadītāji, pedagogi, kolēģi! Man ir liels prieks un gods dalīties ar Jums pieredzē šajā konferencē.

Manā pedagoģiskajā praksē rit 12. gads un zinātniskais temats, kas mani interesē jau sen ir mācīšanās motivācija.

Šīsdienas konferencei izvirzītā hipotēze ir:

Veiksmīgs, radošs un motivēts skolotājs – skolēnu mācīšanās motivācijas veicinātājs atvērtas skolas un atvērtas sabiedrības skatījumā.

Atvērta skola – mīloši skolotāji, efektīvi savā darbā, radoši, veiksmīgi un motivēti – tātad profesionāļi.

“Profesionālisms ir uz dziļu savas misijas apzināšanos, pilnīgām zināšanām savā profesijā, augstu inteliģenci, pārliecību, darba mīlestību, pieredzi un nepārtrauktu pašpilnveidi balstīta prasme augstā kvalitātē veikt savu darbu, ievērojot morāles un ētikas normas. Profesionālis ir eksperts savā jomā.” (J.Stabiņš RPIVA)

Atvērta sabiedrība – mūsu pagātne, tagadne un nākotne – topošie profesionāļi, kam mēs nododam dzīves gudrību stafeti.

“Man ir atmiņām bagāta pagātne. Man ir vilinoša, piedzīvojumiem bagāta un jauka tagadne, jo man ir ļauts pavadīt savas dienas kopā ar nākotni. Es esmu skolotājs … un pateicos par to Dievam ik dienas. Un par šo brīnišķo dzīvi, ko man ir tāda laime dzīvot, man jāpateicas jums, sabiedrība un vecāki. Jo jūs esat man parādījuši lielu godu, uzticot man savu lielāko ieguldījumu mūžībā – savus bērnus.” (Džons V.Šleters no Džeka Kekfīlda, Marka Viktora Hensena grāmatas “Kā cāļa zupa dvēselei.” – R.: a/s Valters un Rapa, 1999.)

Darbs, kuru Tu dari, jādara ar mīlestību vienalga, kāda ir tava profesija: dārzniekam jālaista puķes ar mīlestību, tad tās labāk aug, šuvējam jāgriež audums ar mīlestību, tad tas labāk slīd un neķeras adata, pavāram jāvāra ēdiens ar mīlestību, tad tas ir garšīgāks, tās ir senas gudrības, kuras var attiecināt uz jebkura aroda veicējiem. Skolotājam – pedagogam ir jāmīl savs darbs ir jābūt par sava darba fanātiķi, tad arī bērni to jutīs un varēs gaidīt no viņiem vēlēšanos mācīties un motivāciju kāpēc es to daru?

Kā kļūt par veiksmīgu skolotāju? Kā gūt panākumus savā darbā? Kā kļūt interesantākam gan sev gan saviem audzēkņiem? Atbilde ir uzrakstīta jau sen. Ko Tu dari pēc sava pedagoga, pamatdarba? Teiksim, ja es esmu matemātikas skolotājs, bet man ļoti patīk mūzika un dārzniecība, tad tikko es esmu ārā no sava kabineta un skolas, es cenšos atrast ko jaunu savam dārziņam vai arī palasīt kādu mūzikas žurnālu vai pamuzicēt pie klavierēm, pie kādām vecām aizmirstām notīm vai ko tamlīdzīgu. Par matemātiku atceros tikai atnākot nākošajā dienā uz savu skolu un klasi, bet pamat darbs man ir matemātikas skolotājs. Kā matemātikas skolotājs es neattīstos, kļūstu garlaicīgs gan sev, gan citiem.

Bet kā gan savādāk? Iedomāsimies tagad otrādi: Esmu mūzikas skolotājs, kam šis mācību priekšmets rada labākajā gadījumā vienaldzību – nekādas intereses, no skolas prom un aizmirsu, bet brīvajā laikā ķeros pie atjautības uzdevumu risināšanas, ģimenes budžeta plānošanas, uzkrītoši sekoju līdz dažādām ekonomikas tendencēm, daru visu ko citu, tikai nepiesēžos pie mūzikas instrumenta un pat nedzirdu sevi no malas, kā es muzicēju? Kā lai es attīstos un kļūstu interesantāks pilnvērtīgāks, ja neko nedaru šīs lietas labā? Lai zobi būtu baltāki, tie jāspodrina, lai balss būtu dzidrāka, tā ir jāvingrina, nevar tā sacīt uz “veciem taukiem” braukt katru gadu, kur nu vēl 10 vai 20 gadus pēc kārtas un bez nekādām izmaiņām. Senas patiesības nav tālu jāmeklē, Rainis: “MAINĪGĀ MAINIES UZ AUGŠU”, “PASTĀVĒS, KAS PĀRVĒRTĪSIES”, “TIECIES UZ GAISMU UN TU NEAPŽILBSI, neatceros, kas to teica, bet šie vārdi no manas skolas man ir atmiņā kā tāds ceļa rādītājs, tas palīdz.

Ko mēs gaidām no saviem audzēkņiem? To, lai viņi labi mācītos, pildītu mājas darbus, klausītu, labi attiektos pret mācībām, skolotājiem, viens pret otru… vai tā tas notiek? Nekā tamlīdzīga, tāda aina nav redzēta jau sen Latvijas skolā! Kāpēc? Paskatāmies apkārt, kādi mēs esam? Skolā jaunieši pīpē! Briesmīgi, bet kas notiek ikdienā uz ielas mūsu sabiedrībā? Visi pīpē, un ko no tā lai mācās jaunā paaudze? Bērni kavē mācību stundas, ne visi, nāk uz skolu pienākuma pēc, vecāku dzīti vai savādākā piespiedu kārtā, kāpēc? Bet mēs paši: no skolas ātrāk prom, lai paspētu vēl uz kādu “piepelnīšanās darbu, “man par to par maz maksā” – tradicionāli dzirdēta frāze! Kāpēc piepūlēties, lai būtu labāk, kad var mācīt, kā vienmēr?!

Mūsu bērni ir mūsu spogulis. Skolēni skolā ir kā mini valsts modelis. Ar ko slimo pieaugušie mūsu valstī ar to slimos mūsu bērni vai kā mēs to negribam un vālam bērniem tikai to labāko, no tā neaizbēgt, mēs esam saistīti. Kā iemācīt bērnam būt labākam, nepīpēt, cītīgāk mācīties, cilvēcīgāk attiekties vienam pret otru? Atbilde? – Vienkārši – PAŠAM BŪT TĀDAM! Sāksim katrs ar sevi. Skolēni savā vecumā daudz ko nesaprot un neizprot, bet tīri intuitīvi un zemapziņas līmenī ļoti labi jūt apkārt notiekošo un labi spēj atšķirt falšu no īsta, patieso no uzspēlētā, vai skolotājs mīl savu darbu, savus skolniekus, vai neieredz vai ir vienaldzīgs un rezultāts, kā spogulī, kas tur ir, to es redzu, tāds arī esmu.

Mūsu nākotne ir šī jaunā paaudze, mēs viņu audzinām nododam stafeti, kādi viņi būs ir atkarīgs no mūsu attieksmes pašiem pret sevi šodien. Gribam talantīgus bērnus – pašiem jābūt par tādiem, gribam veiksmīgus – cenšamies paši būt veiksmīgi – un skolēni sāks pielūgt ne tikai veiksmīgās pop zvaigznes, gribam, lai bērni radoši pieiet mācību procesam, nevis akli seko skolotāja norādījumiem, tad neļausim garlaikoties skolniekam nevienu stundu, būsim paši radoši savā profesijā. Cik radoši un dedzīgi parasti uzsāk darbu jaunie skolotāji! Viņiem nav vēl gadu desmitu pieredze un paradumi. Eksperimentējiet! Skolēniem trūkst motivācijas? Dedziet no motīvu pārpilnības un vēlēšanās darboties paši, esiet kā piemērs. Pašiem nav motivācijas?! Izvirziet jaunas virsotnes un jaunus darbības mērķus. Nav ko izvirzīt? Viss sasniegts!? EJIET PROM NO ŠĪS PROFESIJAS! Par pasniedzēju var strādāt arī viesnīcā – garderobē! Skolēnam labs motīvs mācīties ir redzēt, ka tavs skolotājs arī mācās, profesionāli pilnveidojās. Mūža izglītība – tā nav mode, tā ir ikdiena un nepieciešamība.

Esmu Skolotājs. Visu cauru dienu esmu aicināts būt par aktieri, draugu, aukli un ārstu, treneri apsūdzētāju un apsūdzēto, naudas aizdevēju, taksometra šoferi, psihologu, aizbildni, tirgotāju, politiķi un ticības uzturētāju. Esmu skolotājs.

Nobeigumā.
Arhitekts zina – ja viņš būvēs rūpīgi, viņa celtne stāvēs gadsimtiem ilgi. Skolotājs zina – ja viņš būvēs ar mīlestību un patiesību, tas, ko viņš būvē, pastāvēs mūžīgi. (Džons V.Šleters no Džeka Kekfīlda, Marka Viktora Hensena grāmatas “Kā cāļa zupa dvēselei.” – R.: a/s Valters un Rapa, 1999.)

Paldies!