Raksts

Veiklie mediju dresētāji


Datums:
20. jūnijs, 2011


Autori

Jānis Buholcs


Foto: Jeremy Piehler

Latvijas problēma ir ne tikai dažu politiķu darījumi un personiskās intereses, bet arī žurnālistikas prakse, kas atļauj šādiem politiķiem brīvi ietekmēt žurnālistikas formu un saturu.

Portāla Diena.lv 14. jūnijā rīkoto diskusiju par oligarhiem Latvijā gaidīju ar zināmu interesi — tika reklamēts, ka diskusijā piedalīsies par oligarhiem dēvētie Andris Šķēle (TP) un Ainārs Šlesers (LPP). Oligarhu varas daudzināšana pēdējā laikā jau ir kļuvusi par tādu saukļveidīgu banalitāti, kam patiesumu nodrošina biežā atkārtošana, tāpēc būtu ja ne informatīvi, tad vismaz izklaidējoši uzzināt, ko viņi paši par šo jautājumu pastāsta. Tomēr jēdzīgu ieskatu šajā tematā gūt neizdevās — iecerētā pasākuma jēgu iznīcināja politiķu un žurnālistu nevienlīdzīgo attiecību izpausmes. Lai arī farsa līmeņa ziņā šai Diena.lv diskusijai konkurenti būtu jāpameklē, tomēr vieglākā formā politiķu un žurnālistu attiecības Latvijas mediju vidē ir manāmas arī ikdienā.

Politiķi izvēlas intervētājus

Uzmanību diskusija iemantoja jau pirms tās sākuma: portāls Pietiek.com publicēja ziņu, ka pēc politiķu pieprasījuma ir atsaukts Lato Lapsam iepriekš izteiktais aicinājums piedalīties diskusijā.[1] Pēc L. Lapsas versijas, viņa piedalīšanos pasākumā licis nepieļaut Dienas mediju galvenais redaktors Guntis Bojārs, kuram to uzdevis Dienas īpašnieks Viesturs Koziols, kam, savukārt, vēlmi par šādu situācijas vadību izteicis viens vai abi politiķi. Jāpiezīmē, ka publiski gan Šlesers, gan Koziols ir atzinuši, ka ir labi draugi.

Diskusijas vadītāja Ata Rozentāla versija ir citāda. Viņš stāstīja, ka nekāda redakcijas vadības spiediena uz viņu (un līdz ar to arī diskusijas dalībnieku spiediena uz redakcijas vadību) nav bijis. Ainārs Šlesers gluži vienkārši nav vēlējies diskutēt ar L. Lapsu, tāpēc, lai Šlesers vispār piekristu diskusijai, viņa vietā nolemts aicināt PROVIDUS pētnieci Ivetu Kažoku. Šī versija ir visai ticama, jo no resursu ekonomijas viedokļa izvēlīgajam diskusijas dalībniekam nudien nav racionāli mēģināt izmantot savu ietekmi, lai pa apkārtceļiem izdarītu spiedienu uz žurnālistu, ja to pašu var panākt pa tiešo — savu prasību neizpildīšanas gadījumā gluži vienkārši atteikties piedalīties.

Ir liela starpība, kas pieņem lēmumu par diskusijas dalībniekiem, pat ja rezultāts no tā nemainās. Politiķu iespēja izmantot ietekmi uz kāda masu saziņas līdzekļa redakciju ir skandāls, turpretim žurnālistam var būt tiesības pašam izvērtēt savā rīcībā esošos resursus, noteikt, kā tiks veidots viņa materiāls, un izvēlēties līdzekļus un iesaistītos cilvēkus, lai panāktu, ka rezultāts atbilst autora iecerei.

Kura no šīm versijām ir vistuvāk patiesībai — kas to lai zina, jo mediju un politiķu labās attiecības ne vienmēr nozīmē, ka tās allaž nudien tiek izmantotas konkrētu risinājumu panākšanai. Pat ja Koziols ir Šlesera draugs, tas vēl nepierāda, ka konkrētā jautājuma iznākumu ir noteicis tieši tas. Tomēr, lai arī kādus ceļus savu vēlmju realizācijai diskusijas galvenie viesi bija izvēlējušies, iznākums bija zaudējums žurnālistikas frontē ar politiķiem, jo tieši politiķi, nevis viņu oponenti diskusijā bija tie, kas noteica spēles noteikumus.

Politiķi izvēlas formātu

14. jūnija diskusijas veidošanas notikumos bija manāmas vāras atblāzmas no kāda cita ietekmīgo politiķu intervēšanas gadījuma. 2010. gada sākumā Kas notiek Latvijā? vadītājs Jānis Domburs izlēma atteikties no ierastā debašu formāta un piekrist Andra Šķēles izvirzītajiem noteikumiem — politiķis bija paziņojis, ka ir gatavs intervijai viens pret vienu, bet debatēs piedalīties nevēlas. Šķēle tolaik dažus mēnešus iepriekš bija paziņojis par atgriešanos politikā un vēl bija saglabājis nepieejamā tēlu, kas zināmā mērā vairoja arī priekšstatu par viņa īpašo statusu Latvijas politikā. Viņš varēja diriģēt žurnālistus, nosakot, par ko ar viņiem runās un kad runās, un, panākot īpašu žurnālista pieeju, Šķēle savu īpašo statusu tikai nostiprināja.

Pagāja pusotrs gads, un situācija acīmredzot ir mainījusies. Diena.lv diskusijas laikā Šķēle sacīja, ka ir gatavs runāt ar ikvienu, kurš būtu trāpījies par sarunas biedru, viņam esot „pilnīgi vienalga, ko jūs aicināt”. Šķēle, kas vēl pirms tik relatīvi īsa laika nevēlējās piedalīties arī nopietnā debašu raidījumā Latvijas televīzijā un uzstādīja savas mediju preferences, tagad nekādus noteikumus vairs neizvirza.

Turpretim Šlesers ne tikai pārņēmis sava politikas līdzbiedra agrāko taktiku, bet arī attīstījis to tālāk. Viņš paskaidroja, ka nav piekritis dalībai diskusijā ar Lapsu „cilvēciskā faktora” dēļ. Turklāt Šlesers ne tikai noteic, ar ko runās, bet arī — kādā kombinācijā. Tā kā no dalības pasākumā esot atteicies Aivars Lembergs, trešais par oligarhu dēvētais, tad tas nozīmējot, ka atlikušajiem diviem ir jārunā atsevišķi. Pamatojums: tāpēc, ka Šlesers tā grib, tāpēc, ka Šlesers to var atļauties — viņa publicitāti tas nekādi neapdraud. Arī šīs Diena.lv diskusijas veidotāji bija gatavi zaudēt pašcieņu, lai tikai izdabātu intervējamā vēlmēm un paklausītu viņa uzskatiem par mediju un politikas attiecībām.

2010. gada janvārī publicētā viedokļrakstā par Šķēles iegūto īpašo statusu Dombura raidījumā Jānis Juzefovičs uzdeva jautājumu: No kā Šķēlem bail?[2] Pēc 14. jūnija Diena.lv pārraides ir redzams, ka tās ir drīzāk nevis bailes, bet gan savu situācijas kontroles iespēju izmantošana — gan par diskusijas formātu, gan arī par oponentu izvēli. Politiķi tā rīkojas, jo viņi tā var rīkoties. Viņiem, iespējams, pat nav nepieciešams izmantot savus sakarus, lai novērstu to, ka nav jāatbild uz tāda žurnālista jautājumiem, ar kuru attiecībās nav izveidojies labs „cilvēciskais faktors”. Politiķi redakcijā laipni uzņem tādu, kāds viņš ir.

Politiķi nosaka saturu

Saruna kopumā arī noritēja tā, kā to gribēja Šlesers un arī Šķēle. Pretim viņiem sēdēja žurnālists, kura ieceres saistībā ar šo diskusiju aprobežojās vienīgi ar to, lai sarunas biedrs pastāstītu, ka, nē, viņam nekādu īpašo interešu un nekādas īpašās ietekmes nav un ka visa viņa darbība, protams, notiek likuma robežās un pārmetumiem nav nekāda pamata. Tavu brīnumu, politiķi nemaz nesāk izlocīties, ka it viss viņu rīcībās varbūt arī nav tīrs ja ne no juridiskā, tad vismaz morālā viedokļa. Nē, viņi ir pilnīgi pārliecināti, ka ar viņu darbiem viss ir labākajā valstiskajā kārtībā. Bija maz vērā ņemamu faktu konfrontāciju, Atis Rozentāls dažkārt pārtrauca arī Kažokas uzbrukuma mēģinājumus.

Kad Šķēlem norāda uz klātbūtni dažādos politiskajos procesos un to, kas varētu liecināt par viņa piederību oligarhu kārtai, viņš stāsta, ka labprātāk „daudz vairāk runātu nevis par šīm birkām, aiz kurām mēģina paslēpt valstij patiesas problēmas”, bet gan par demogrāfiju, tiesiskumu un ekonomikas attīstību. Šlesers, savukārt, paguva pastāstīt, cik cēlas idejas bija Par labu Latviju pamatā un tā vietā, lai atbildētu uz jautājumu par vairāku piesaistīto uzņēmēju finanšu grūtībām, cildināja Gunāra Ķirsona kotletes. Pēc tam viņš stāstīja, cik veiksmīgi bijuši Imigrācijas likuma grozījumi un visbeidzot ar apskaužamu degsmi metās stāstīt, kas būtu jādara Rīgas lidostā. Būtībā diskusijas viesiem nenācās ne par ko samulst — kādi neievainojami viņi atnāca, tādi arī aizgāja, pirms tam paspējuši vēl pastāstīt par visām savām labajām iecerēm un centieniem.

Kad piepildās politiķu sapņi

Regulēt žurnālistu darbu ir politiķa sapnis. Šī vēlme parādās katru reizi, kad politiķi pārmet, cik daudz medijos ir „slikto” ziņu, ka mediji ir tendenciozi vai to darbība kādā citā veidā neatbilst viņu gaidām. Pēdējā laikā šajā ziņā izteiksmīgs, ir bijis, piemēram, Pilsoniskās savienības Rīgas domes frakcijas paziņojums medijiem. Tajā teikts, ka „plašsaziņas līdzekļi, kuri atspoguļo Domes ikdienas aktivitātes un darbus, apzināti ignorē opozīcijas viedokļus, nostājas un aktivitātes, atspoguļojot tikai pozīcijas un Rīgas mēra nostāju”.[3] Citiem vārdiem, politiķi kārtējo reizi uzskata, ka mediju loģiku var regulēt viņi, nevis ka viņiem šai loģikai būtu jāpielāgojas.

Šo sāpi par mediju darba „nepareizībām” 14. jūnija diskusijā izteica arī Šlesers. Visus gadus, kopš viņš darbojas politikā, laikraksts Diena esot bijis „politizēts”, mēģinot panākt, lai Šlesers netiktu ievēlēts. Un nebija neviena, kurš norādītu, ka medijiem ir ne tikai pienākumi, bet arī tiesības — tajā skaitā arī tiesības uz savu nostāju.

Ja Diena.lv diskusijas mērķis bija runāt par oligarhiem, varēja sagaidīt, ka runāts tiks par dažu politiķu ietekmi, kas viņu statusam ir neproporcionāli liela. Tomēr šajā gadījumā tas, ko redzējām, bija cita veida ietekme — tāda, kuru savam sarunas partnerim uzdāvina pats žurnālists. Tādējādi redzams, ka problēma ar oligarhiem ir ne tikai dažu politiķu darījumi un personiskās intereses, bet arī žurnālistikas prakse, kas atļauj šādiem politiķiem brīvi noteikt žurnālistiskā materiāla formu un saturu tik daudzos līmeņos. Piemēram, lai samulsinātu žurnālistu Rozentālu, kurš interesējās par Šķēles ietekmi medijos, viss, kas politiķim bija jādara — jālūdz definēt, ko žurnālists saprot ar vārdu „ietekme”. Ar to pietika, lai izrādītos, ka visa teorija par Šķēles ietekmi ir balstīta tikai uz to, ka viņa bijušais runasvīrs Romāns Meļņiks darbojas a/s Diena valdē, bet Šķēle noliedz, ka viņi abi mediju jautājumā sadarbojas. Vairāk jautājumu nevienam nebija.

Var jau būt, ka šī pārraide bija vienkārši atsevišķs piemērs, kā nevajag veidot diskusijas, un nekas vairāk. Tomēr tā atgādināja, ka politiķu īstenotā mediju kontrole nereti izpaužas krietni citādi, nekā nereti parādās publiskajos skaidrojumos par saitēm starp izdevniecībām un politiskajiem spēkiem, neērtu redakciju ietekmēšanām un žurnālistu brīvības ierobežošanām.

_______________________

*Autors strādā Neatkarīgajā Rīta Avīzē. Publikācijā izteikts viņa personiskais viedoklis.

[1] http://www.pietiek.com/raksti/papildinats..

[2] http://citadiena.ir.lv/2010/01/27/no-ka-skelem-bail/

[3] http://www.riga.lv/LV/PostingData/News/2011/5/zandbergs_mediji.htm


Trekno gadu kārnie mediji

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!