4. maijā, kāds 85. gadus vecs, cienījams un cienīts cilvēks, devās 20 kilometru pārgājienā, kuru nosoļoja trīs stundu un 16 sekunžu laikā, kas ir apsveicami. Šis varētu būt viņa aizraujošās privātās dzīves fakts, ja vien tas neizvērstos par publisko atbildi augsti godātajam TV žurnālistam Kārlim Streipam, kas izteicis šaubas par viņa spējā šinī vecumā pildīt deputāta pienākumus un nelabvēļiem internetā.
Jau otro nedēļu savukārt palaikam tiek pieminēts arī kāds 23- gadīgs asistents, ko jūsmīgā bloga komentārā suminājusi kāda veiksmīga un izskatīga VIP klases politiķe. Asistents viņai pirmsvēlēšanu periodā bija ieteicis Twitter-ot, ar ko nu viņa esot aizrāvusies. Twitter’s arī varētu būt pilnīgi privāts fakts, taču arī šinī atklāsmē bija kaut kas biedējošs. Bloga ieraksts beidzās ar frāzi -„Es apzinos, ka nākotne vairs nepieder man, bet es vēl spēju kaut ko tās labā darīt”. Izklausījās izmisīgi, ko arī attiecīgi uzķēra mazais, niknais, un, ak, cik, precīzais komentatoru – piranju bariņš.
Publiskā tēla veidošana ir kā kosmētiskā manipulācija, jo dabiskāka tā ir, jo labāks izskatās rezultāts. Publiskais tēls šobrīd ir svarīgs, jo ar blīkšķi tuvojas Eiroparlamenta vēlēšanas. Man palaikam ir jānodur acis un jāsarkst kā bietei, lai es neredzētu tos Latvijas PR silikonus, imidža veidošanas facelift-us un citus publicitātes trikus, kam ir spiesti nodoties cienījami un sevi sen jau apliecinājuši cilvēki, un jo īpaši, lai izturētu Latvijas agresīvo eidžisma spiedienu.
Eidžisms ir vienīgais diskriminācijas veids, par ko Latvijā nerunā. Par šo diskriminācijas veidu runāt ir psiholoģiski kauns, jo runājot tu atzīsti, ka tev un tieši tev ir šī apkaunojošā problēma – gadi. Latvijā aizskarošas publiskas piezīmes par vecumu ir norma. 2006.gadā atgriezos no darba starptautiskā organizācijā, kurā par vecumu darba vietā nerunāja, bet tikai un vienīgi par profesionālo kompetenci. Runāja skaļi un bez žēlastības, jo visi strādājām atbildīgu un saspringtu programmatisku darbu. Tādēļ atgriežoties Latvijā man agresīvie, pazemojošie eidžisma komentāri grieza ausīs. Dažreiz tos lietoja tieši tie, kas paši bija gados, atsaucot atmiņā 19. gadsimta romānus par melnajiem vergiem Amerikā, kuri viens otru dēvēja par „stulbo” vai „smirdīgo” nēģeri. Dažreiz tos lietoja uzpūtīgi, skaļi, ambiciozi un ļoti labi ģērbti jauni cilvēki. Gadi tika apspriesti darba intervijās, publiskās darbības novērtējumā un karjeras iespēju gadījumā. Vienmēr tikai vienā kontekstā: jauns – labi, vecāks slikti. Vecāks, tas ir jebkurš pēc 35 gadiem.
Bieži manīju, ka komentāri šokē tikai mani. Atceros pirmo gadījumu – tā bija tikšanās kādā Latvijas jaunatnes organizāciju platformā. Savā prezentācijā nācās pieminēt NVO tīkla vadītāju, kas mira no vēža projekta sagatavošanas laikā. Es pieminēju viņu – viskompetentāko un profesionāli spēcīgāko informācijas devēju un tīklotāju, kurš man palīdzēja ar lieliskiem kontaktiem. Manu uzstāšanos pārtrauca ņirdzīgi vairākbalsīgi izsaucieni par vecajiem krabjiem, kas ir tik veci, ka nomirst projekta laikā. Atceros, šo sajūtu, kad jutu savus vaigus paliekam karstus. Atceros, ka piekrītošs smaids parādījās sārtvaidža priekšsēdētāja sejā. Kad, nesagaidījusi pasākuma beigas, skaļā frakcija pieslējās un izgāja no telpas, jutos atvieglota. Par šo jaunieši grupu es dzirdēju vēlāk – dažiem tās pārstāvjiem bija sanākušas nepatikšanas ar Latvijas karodziņu mešanu miskastē. Šoka izraisītais mulsums šādos brīžos mani vairs nepārņem. Bet riebīgā sajūta paliek.
Man nācies dot darbu dažādiem cilvēkiem un vienīgais, kas mani ir interesējis ir šo cilvēku spēja veikt darbu. Un jāsaka – tiešām ir paveicies gan ar komandām, gan ar produktu. Diskriminācija rodas no paša diskriminētāja dēmoniem. Dēmoniem patīk, ja no viņiem baidās un viņus kultivē. Dēmoni meklē vergus.