Labrīt, lasītāji!Politbiznesprojekta "Par labu Latviju" iesniegtais kandidātu saraksts apliecina divas lietas. Pirmkārt, pagalam īss rezerves soliņš ir šiem ļaudīm. Un, otrkārt, sabiedrībai tiek piedāvāta pārliecība, ka esošā valdošā "elite" ir bijusi vienkārši perfekta, un tai ir jāļauj darboties tālāk.
PLL sarakstā atrodami gandrīz visi pašreizējie “Tautas” partijas deputāti (vismaz no mistera “nasing spešal” politikāņi ir atteikušies — paldies par to pašu), kā arī pilnīgi visi Latvijas pirmās partijas/Latvijas ceļa ļaudis, kuri Saeimā darbojas patlaban. Tajā skaitā pietiekami daudzi no tiem (Šlesers, Kastēns, Zalāns, Segliņš, Demakova, Riekstiņš), kuri valdībā bija tajā laikā, kad “elite” valsts tautsaimniecību iznīcināja gandrīz vai pilnībā, Saeimai cauri tika izdzīts viens muļķīgs un kaitīgs lēmums pēc nākamā, un politikāņu augstprātība sita sevišķi, sevišķi augstu vilni. Sarakstā ir arī viens otrs cilvēks, par kura politisko lietderību varētu šaubīties. Tas būtu sakāms par Rihardu Pīku, un it sevišķi par Aivaru Kreitusu, kura parādīšanās sarakstā, tā lasāms presē, esot bijusi liels pārsteigums vai visiem procesā iesaistītajiem (Kreituss nav nevienas partijas biedrs, sakās esam no “uzņēmēju kustības kvotas” nākam, bet “uzņēmēju kustības” vadītājs attiecībā uz viņa parādīšanos sarakstā pēc garākas pauzes, tā ziņo Diena, ir teicis šādus vārdus: “Es nemaz to nezināju. Katrā ziņā es viņu neesmu ieteicis.”) Te nudien jājautā, kā to laikrakstam ir teicis politologs Ivars Ījabs, vai Kreituss Šleseram vai Šķēlem ir kaut ko parādā.
Vēl sarakstā, negatīvi interesantā kārtā, ir cilvēks no radikālo “kristiešu” sektas Jaunā paaudze, kā arī laikraksta Čas žurnāliste Ksenija Zagorovska, kura pirms četriem gadiem savas spējas politikā piedāvāja no pavisam cita — PCTVL saraksta. Jautājums par tīģeriem un viņu strīpām tomēr nav ignorējams, un jābrīnās, ko viņas kompānijā vēlas atrast it kā ļoti “tautiskā” TP.
Un tad vēl politveidojuma “vēlēšanu programma.” Tajā ir tik vien, kā LNT pirms pāris nedēļām demonstrētās ārkārtīgi “neitrālās” sapulces kopsaucēji, un daudz banālāku dokumentu būtu grūti iedomāties. Piemēram, “Ārpolitikā – Latvijas intereses pirmajā vietā.” Vai tad patlaban mūsu valsts ārpolitikā “pirmajā vietā” ir Peru vai Zimbabves intereses? Ja šim jēdzienam apakšā ir politveidojuma pārliecība, ka ir “jāpārskata” attiecības ar Pasaules banku un SVF (par ko diez vai minētās instances īpaši priecātos, ņemot vērā to, ka tās ir kreditors un valsts ir parādnieks), tad tā arī vajadzētu pateikt. Vai arī: “Latvijas galvenā vērtība ir Latvijas cilvēki.” Cik jauki, bet vēl jaukāk būtu, ja sarakstā nebūtu tik daudz ļaužu, kuri konsekventi ir pierādījuši, ka šo jēdzienu viņi attiecina tikai uz ļoti atsevišķiem “Latvijas cilvēkiem,” pie tam kategorijās “sponsoru intereses ir apmierināmas vispirms” un “galvenais, ka mums pēc vēlēšanām ir tiesības darīt da jebko.” Un tad vēl: “Bezmaksas veselības aprūpe bērniem un pensionāriem.” Atkal jauka doma, bet tekstā visnotaļ uzskatāmi pietrūkst atbilde uz diviem jautājumiem: Cik tas maksās? Kas par to samaksās? Šis “solījums” nepārprotami ir salīdzināms ar saraksta galvenā buldozera bazūnēto — ka nākamā valdība valstī radīs 150 000 darba vietas. Kā tad īsti ir bijis ar tām Rīgā sasolītajām 50 000 darba vietām, Buldozera kungs?
Veci vēži ar visnotaļ nenopietni uztveramu “programmu.”
Jauku visiem dienu!