Raksts

Vecāku īpašās vajadzības


Datums:
09. oktobris, 2007


Autori

Inta Stīpniece


Foto: Mike Dumlao

Vecākiem, kas vieni audzina bērnus ar īpašām vajadzībām, satraukumu visbiežāk rada nedrošība par bērna nākotni, kam pamatā ir neziņa pašiem par sevi.

Depresija, nomāktība, raizēšanās, spēku izsīkums, bažas par bērna veselību, bet pats galvenais — absolūta nedrošība par viņa nākotni — tādā emocionālā stāvoklī dzīvo daudzi vecāki, kuri vieni audzina bērnus ar īpašām vajadzībām.

Šos vecākus pamatoti var dēvēt par sociālo grupu ar dubultās atstumtības risku. Kā dzīvo šī Latvijas sabiedrības daļa? Ar kādām grūtībām tā saskaras, kā tās pārvar? Kāds valsts, pašvaldību un sabiedrisko organizāciju sociālās palīdzības un sociālo pakalpojumu klāsts viņiem ir pieejams un kāds atbalsts būtu nepieciešams, lai viņu dzīves kvalitāte būtu līdzvērtīga citiem un lai viņi veiksmīgi iekļautos ekonomiskajā, sociālajā un kultūras dzīvē? Tie ir svarīgākie jautājumi, uz kuriem mēģināts atbildēt pētījumā „Vientuļo vecāku, kuri audzina bērnus invalīdus, iespējas iekļauties darba tirgū un nepieciešamais atbalsts viņu sociālajai iekļaušanai”. Pētījumu veica SIA LABA sadarbībā ar Latvijas Lauksaimniecības universitāti, un ar Eiropas Sociālā fonda (ESF) grantu shēmas „Pētījumu veikšana par sociāli atstumto grupu iespējām darba tirgū” atbalstu.

Jātiek galā pašam

Uzsākot faktisko izlases veidošanu, pētnieki saskārās ar vairākām nopietnām grūtībām. Ļoti sarežģīts izrādījās uzdevums uzzināt precīzu informāciju par mērķauditorijas skaitlisko apjomu, tās sadalījumu pa reģioniem, rajoniem un pagastiem, vecuma, dzimuma dalījumu, kā arī izglītības un materiālās nodrošinātības līmeni un citiem parametriem. Izrādījās, ka valstī grūti atrast informāciju par viena vecāka ģimenēm, kurās aug bērni ar speciālām vajadzībām. No ekspertu intervijām iespējams secināt, ka tam ir divi galvenie iemesli — pirmkārt, informācijas sadrumstalotība starp dažādām institūcijām un organizācijām un, otrkārt, nepieciešamība aizsargāt informāciju par fizisko personu datiem.

Bet kā savu situāciju mūsdienu Latvijas sabiedrībā vērtē paši vecāki, kuri vieni audzina bērnus ar speciālām vajadzībām?

“Sākumā varēju tikai raudāt, bija liela depresija, bet pamazām sāku pierast. Pašlaik — tā ir mana dzīve, ar ko ir jāsamierinās,” saka kāda 48 gadus veca nestrādājoša sieviete no Zemgales. Savukārt cita 38 gadus veca nestrādājoša māte no Rīgas stāsta: “Bērnam bija 6 gadi, kad tas notika. Domāju — nekad nepieradīšu pie domas, ka tā vispār var notikt, bet tā ir. Tas ir briesmīgi — tikko bērns bija vesels un pēkšņi — praktiski gulošs. Cīnījāmies visi, arī ārsti, protams, gan tikai līdz izrakstīšanai. Tālāk tā ir tikai mana problēma. Cik varu, tik daru, jūtos nomākta un slikti.”

Šie ir divi pētījumā aptaujāto vecāku izjūtas raksturojoši piemēri, taču pētījums rāda — gandrīz visu vecāku izteikumi liecina, ka bērna saslimšana vai bērna ar speciālām vajadzībām piedzimšana bijusi nopietna krīze, kuru nācies pārdzīvot un kuras sekas bieži vien jūtamas joprojām. Vecāki paši ne vienmēr spējuši tikt galā ar traumatisko pieredzi. Par to liecina tas, ka tieši bērna ar speciālām vajadzībām ienākšana ģimenē bieži bijis iemesls laulības iziršanai, radot papildu nedrošību, spēku izsīkumu, apjukumu, aizvainojumu un pamestības sajūtu.

Nedrošība par sevi

Viens no būtiskākajiem vecāku, kuri vieni audzina bērnus ar speciālām vajadzībām, satraukuma iemesliem ir nedrošība par bērna nākotni, kas vislielākajā mērā saistīts ar neziņu pašam par sevi — vai es spēšu pelnīt tik daudz, lai nodrošinātu sava bērna aprūpi, izglītošanu, rūpētos par viņa veselības uzlabošanu? Vai es vispār varēšu atrast darbu, kas ļaus vienlaikus rūpēties arī par slimo bērnu? Pētījums liecina, ka veselības problēmas bieži vien ir ne tikai bērniem, bet arī pašiem vecākiem, jo dzīve, audzinot bērnu ar speciālām vajadzībām, nopietni pasliktinājusi pašu veselību. Tie vecāki, kuriem ir laba izglītība un kuri veiksmīgi iekļāvušies darba tirgū, baidās šo darbu zaudēt, jo bērns bieži slimo un viņi spiesti palikt mājās. Daudzi vecāki atzīst, ka bērna slimības dēļ ilgstoši nav strādājuši algotu darbu, tāpēc jūtas nedroši, citiem kādreiz iegūtā specialitāte vairs neatbilst pašreizējam pieprasījumam, daļai ir tikai pamatizglītība vai nepabeigta vidējā izglītība, bet turpināt mācības, audzinot slimu bērnu, ir sarežģīti.

Par riska faktoru uzskatāma arī dzīvesvieta — laukos dzīvojošajiem ir grūtāk atrast darbu nekā pilsētniekiem. Riska faktoru sarakstā iekļauts arī cilvēka dzimums — 44% pētījuma izlasē iekļauto sieviešu savu dzimumu uzskata par riska faktoru viņu veiksmīgai iesaistei darba tirgū. Liela daļa pētījumā aptaujāto vecāku atzīst, ka viņi neprot strādāt ar datoru, jo ne dators, ne internets viņiem nav pieejams.

Palīdzības lūgšana pazemo

Vecāku, kuri vieni audzina bērnus ar speciālām vajadzībām, tāpat kā visu Latvijas iedzīvotāju sociālā atbalsta sistēmas pamatā ir 2002.gadā pieņemtais Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likums, kurā minēti galvenie sociālās palīdzības un sociālo pakalpojumu veidi, to saņemšanas pamatprincipi un atbildīgās institūcijas. Tomēr gandrīz puse pētījuma laikā aptaujāto vecāku atzīst, ka viņu informētība par šiem jautājumiem ir zema, jo “pagasta sociālais darbinieks neinformē”, “es nepiedalos”, “es visu laiku esmu mājās” un “es neinteresējos.” Vecāki priekšroku dod rakstiskai informācijai, ko viņi sagaida no sociālo pakalpojumu sniedzējiem un pagasta sociālā dienesta speciālistiem. Palīdzības lūgšanu daļa vecāku uzskata par pazemojošu. „Gribētos, lai tas, kas pienākas manam bērnam, man nav jāmeklē un jāizkaro,” pētījumā saka kāda mamma no Rīgas.

„Domāju, ka pats princips nav aizskarošs un pazemojošs. Aizskaroša un pazemojoša varētu būt atbildīgās amatpersonas vai darbinieka rīcība vai veids, kādā viņš sniedz nepieciešamo informāciju,” uzskata Sociālo pakalpojumu pārvaldes Sociālo pakalpojumu kvalitātes kontroles daļas vadītāja Iveta Purne. Viņa gan atzīst, ka ar neprofesionālu attieksmi joprojām var saskarties jebkurš klients, un viens no iemesliem tam ir atbildīgo darbinieku nepietiekamā izglītība, kā arī kvalificētu darbinieku trūkums pašvaldībās.

Atbalsts vecākiem — mazs

Bērniem ar īpašām vajadzībām valsts piedāvā daudzveidīgu sociālo palīdzību un sociālos pakalpojumus, taču vecākiem sociālais atbalsts ir ļoti mazs. Vecāki ļoti atzinīgi vērtē iespēju piedalīties vecāku atbalsta grupās, tāpēc šo pakalpojumu vajadzētu attīstīt daudz plašāk. Vairāki vecāki pētījumā norāda, ka viņiem ļoti nepieciešams atstāt bērnu kaut uz dažām stundām, lai varētu veltīt laiku sev — aiziet pie friziera, aizbraukt uz teātri, satikties ar draugiem. Tam būtu nepieciešams sociālais aprūpētājs uz laiku. Tāpat vecākiem būtu nepieciešama psihologa palīdzība, ko patlaban piedāvā tikai dažas pašvaldības, tāpēc arī šo pakalpojumu vajadzētu izvērst plašāk.

Savukārt vecāku iespējas strādāt veicina vairāki bērniem domātie sociālie pakalpojumi. Pētījumā visbiežāk šādā kategorijā vecāki piemin specializētos un parastos bērnudārzus pirmsskolas vecuma bērniem un mācības speciālajās izglītības iestādēs, kurām ir internāts.

Pētījums rāda, ka praksē sociālās palīdzības sniegšanas sistēma ne vienmēr funkcionē efektīvi dažādu institūciju un organizāciju vājās sadarbības dēļ. Tāpēc viens no ieteikumiem — atbildīgajām valsts iestādēm jāsēžas pie viena galda un nopietni jāizvērtē savstarpējās sadarbības iespējas, kas veicinātu cilvēku ar īpašām vajadzībām dzīves kvalitātes būtisku uzlabošanos.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!