Foto: E.Rudzītis © AFI
Pieprasījumam izglītībā jānāk no vecākiem, kas vēlas nodrošināt savu bērnu nākotni, bet skola ir izpildītājs. Taču Latvijā vēl arvien strādā “vecā labā padomijas sistēma” – pirksiet nevis to, ko vēlaties, bet to, ko mēs ražosim.
Rit atgūtās neatkarības divpadsmitais gads. Šajā laikā daudzas mūsu dzīves sfēras nav attīstījušās tik straujos tempos un tādā virzienā, kā būtu vēlējušies. Būtisks nepieciešamo resursu trūkums valda praktiski visās sfērās un izglītības sistēma šajā gadījumā ir viens no lielākajiem sāpju bērniem.
Daudz uzmanības ir veltīts augstskolu problēmām, bet gribētos sīkāk pievērsties pamatizglītības problēmām, tas ir skolām. Šajā līmenī situācija nav ne par matu labāka, jo skolotāji nav apmierināti ar noslodzi un algām, vecāki – ar nepārtraukti mainīgo sistēmu, bet bērni atrodas starp diviem dzirnakmeņiem, no vienas puses, izglītības sistēmas prasības, no otras – vecāku neizpratne un tās izraisītā izglītības kritika.
Kas tad izglītības sistēmā ir primārais un kas sekundārais, kā mazināt visu iesaistīto pušu neapmierinātību? Vecāki, bērni, skola – izglītības sistēmā tie ir cieši saistīti jēdzieni, varētu pat teikt, tie ir “trīs vaļi”, uz kuriem balstās visa izglītības sistēma. Par primāro gandrīz vienmēr tiek uzskatīta skola kā izglītības devējs – ja nebūs skolas, nebūs kur mācīt un nebūs kas māca. Reizēm, ja runā kāda no bērnu tiesību aizsardzības organizācijām, par primāro izglītībā tiek izvirzīts bērns kā izglītības ņēmējs. Vecāki ne reizi netiek izvirzīti priekšplānā, ja nu vienīgi, tuvojoties 1.septembrim, lai kārtējo reizi pašausminātos par dzīves dārdzību, un kā pienākumu nepildītāji gadījumos, kad kādu iemeslu dēļ bērns nav bijis apgādāts ar “visu nepieciešamo izglītības procesam”.
Pašlaik dzīvojam tirgus ekonomikas apstākļos, kur visu nosaka pieprasījums un piedāvājums. Manuprāt, šie principi darbojas arī izglītībā. Pieprasījums nāk no vecāku puses, kas vēlas nodrošināt savu bērnu nākotni, bet šī pieprasījuma izpildītājs ir skola, kurai būtu jāapmierina pieprasījums. Ja šo tēzi ņemam par pamatu, tad primārais izglītībā ir vecāki, kuri rūpējas par savu bērnu nākotni, tad nāk bērni, kuru labā tas tiek darīts, un tikai tad nāk skola kā ražošanas līdzeklis jeb instruments pieprasījuma apmierināšanā. No minētā viedokļa skatoties, Latvijā vēl arvien strādā “vecā labā padomijas sistēma” – pirksiet nevis to, ko vēlaties, bet to, ko mēs ražosim.
Ja primārajam izglītības sistēmā jābūt vecākiem, tad mums būtu arī jāzina, ko mēs vēlamies. Lielākajā daļā gadījumu vecāki to nezina, jo nepārzina piedāvājumu, tas ir, Izglītības un zinātnes ministrija ar savām reformām ir pati par sevi un vecāki, kuru bērnu nākotnes nodrošināšanai tās it kā ir domātas, – par sevi.
Jelgavas rajonā, no šāda viedokļa apskatot izglītības problēmas, nonācām pie secinājuma, ka liela to daļa vispār nerastos, ja izglītība sāktos no vecākiem. Skan diezgan absurdi – pirms vecāki vedīs uz skolu bērnu, tie paši vēlreiz jānosēdina skolas solā un jāmāca mācīt savus bērnus. Tas ir nereāli, tāpēc radās ideja mēģināt apvienot Jelgavas rajona skolēnu vecākus un izveidot vecāku padomi. Šī ideja guva lielu atbalstu Jelgavas rajona Izglītības nodaļā, kā padomes galvenais uzdevums tika izvirzīts skolēnu vecāku aktīvāka iesaistīšana un izglītošana skolu vadības un izglītības procesa problēmu risināšanā.
Vecākus visvairāk interesē jautājumi, kuri visciešāk ir saistīti tieši ar mācību procesu – informācija par skolēnu zināšanu vērtēšanu, centralizētajiem eksāmeniem un pārbaudes darbiem, jaunajām izglītības programmām, mācību priekšmetiem un standartiem, interaktīvajām mācību metodēm, mācību līdzekļiem un literatūru, bilingvālo apmācību. Līdz ar to, apstiprinājās pieņēmums, ka vecākiem trūkst informācijas par reformām izglītības sistēmā un tas dara viņus nedrošus arī attiecībās ar savu bērnu skolotājiem. Interesanti, ka vecākus mazāk interesēja tēma – “smagais materiālais stāvoklis”, kuru parasti uzskata par tipiskāko. Vecākus vairāk interesēja jautājumi, kuri saistīti ar jaunāko likumdošanā, pedagogu kompetences sadalījumu, skolu finansējumu un tā izlietojumu, pašvaldību funkcijas izglītībā.
Šobrīd Jelgavas rajona vecāku padome strādā jau trešo gadu un vecākus interesējošo jautājumu loks kļūst arvien plašāks. Atbildes uz jautājumiem tiek meklētas kopīgi ar visu līmeņu izglītības sistēmas speciālistiem – sākot ar skolu direktoriem un pašvaldību vadītājiem un beidzot ar Izglītības un zinātnes ministrijas speciālistiem.
Pēc divu gadu darbības, nonācām pie secinājuma, ka ar pilnīgas informācijas iegūšanu daudzas līdz šim aktuālas problēmas beigušas pastāvēt. Lai informāciju sniegtu visiem interesentiem rajonā, ar sponsoru atbalstu izdevām brošūru Izglītības iespējas Jelgavas rajonā. Tajā apkopojām informāciju, kas būtu nepieciešama vecākiem, kuru bērni jau mācās, un, galvenokārt, vecākiem, kuru bērni tikai uzsāks mācības 1.klasē. Informāciju lūdzām sagatavot vecākiem, nevis skolu vadītājiem. Apkopojot iesniegtos materiālus, konstatējām, ka lielākā daļa vecāku savu bērnu skolas uzskata par vislabākajām un tas laikam arī ir loģiski, jo tajās taču mācās viņu bērni.
Pašlaik mūsu rīcībā nav informācijas par līdzīgiem veidojumiem kādā citā Latvijas rajonā vai pilsētā, bet jau tas fakts, ka Jelgavas rajona vecāku padome kā pilnīgi brīvprātīga organizācija savu darbu turpina jau trešo gadu, manuprāt, liecina tikai par to, ka tāda ir nepieciešama. Ja tomēr kaut kur Latvijā ir mūsu domubiedri, esam gatavi sadarbībai. Varbūt mums kopīgi izdodas atjaunot labo iesākumu – Valsts skolēnu vecāku padomi – un tādējādi ieņemt savu vietu mūsu bērnu izglītošanas sistēmā.