Foto: Roxanne
Kā vārdā izdot avīzi? Uz šo jautājumu jaunais Dienas veidols nav atbildējis. Uz to nav atbildējuši arī Dienas vadītāji.
23.novembra — 20 gadu jubilejas — Dienu gaidīju ļoti. Bija solīts tās jaunais veidols. Tagad ir skaidrs, ka atkal jāgaida, kas notiks tālāk, jo agrākās Dienas nav jau pasen, bet jaunā vēl nav radusies.
Noturēties vai… Ko īsti?
Pašlaik Diena ir viena no avīzēm, ap kuru risinās daudzi notikumi, bet tās saturs neattaisno lielo uzmanību. Par to nevajag priecāties, jo Dienas pārmaiņas diemžēl ir samazinājušas gan viedokļu daudzveidību, gan žurnālistikas pieeju dažādību, gan satura kvalitāti Latvijas mediju telpā. Tās nav atnesušas būtisku saturu, noturējušas Dienas auditoriju, nav atrisinājušas arī žurnālistikas problēmas, par kurām Dienu mēdz kritizēt. Agrākā Diena joprojām ir ietekmīgāka, spožāka un nozīmīgāka par tagadējo[1].
Raksturojot Dienas attīstību, pašreizējais īpašnieks un uzņēmuma vadītājs Viesturs Koziols pārsvarā runājis par biznesu, savukārt Dienas Mediju galvenais redaktors Guntis Bojārs iepazīstinājis ar savu redzējumu, kā būtu jāmaina Dienas satura proporcijas. Tomēr aiz stāstiem par peļņas plāniem vai apsvērumiem, kā pārkārtot rakstu kaudzīti par visiem zināmām tēmām, nav skaidra Dienas pastāvēšānas galvenā jēga. Nevarētu būt, ka avīze vajadzīga vien tāpēc, ka tās jaunais īpašnieks vēlas sevi apliecināt mediju biznesā, bet redaktors — mainīt satura akcentus.
Dienas komentētāja Sanita Upleja savā jubilejas komentārā uzteikusi melnā darba darītājus, bez kuriem pretēji ambicioziem vadītājiem Diena nevarētu iznākt. Šos ikdienas darītājus pretēji tiem, kas aizskrēja no grūtībām Dienā, Upleja pretstata arī abstraktiem preses brīvības ideāliem. Žēl, ka tā, jo apstākļi, kādos strādā mazās, kā Upleja raksta, neaizvietojamās “skrūvītes”, ir ļoti cieši saistīti ar preses brīvības un mediju kvalitātes jautājumiem. Ja tev katru dienu ir bail, ka tevi atlaidīs no Dienas, ja tu īsti nesaproti, pa kurām durvīm un kāpēc ieradīsies jauns vadītājs ar savu jauno koncepciju, ja tu esi pārcietis publisku agrākās redaktores ēnas izsvēpēšanas aktu, tad labākais, ko var darīt, — izturēt vai bēgt. Tas ir preses brīvības, redakcionālās neatkarības un profesionālās kultūras ikdienas jautājums. Dienas saturs rāda, ka tajā strādājošie cilvēki īsti nezina, ko darīt, un dara vienīgo, ko var, — to pašu, ko visu laiku, tikai sarežģītākos apstākļos.
Izdzīvošanas režīmā
Lasot Dienu, ir skaidrs, ka tā jau labu laiku strādā izdzīvošanas režīmā. Savienot to ar jauniem meklējumiem, unikālu saturu, iedvesmojošiem vēstījumiem ir diezgan grūti. Avīzē joprojām ir tēmas (kultūra, vietējās ziņas, izklaide, sadzīviskā informācija), kurās ir aizraujošs saturs, jaunu formu meklējumi, uzticību raisoši autori. Nepiekrītu, ka no Dienas ir aizgājuši un atlaisti tikai paši labākie. Bijis visādi — aizgājuši ir spēcīgi autori, bet arī labi žurnālisti Dienā ir palikuši. Un otrādi. Kā saka, zem sava profesionālisma līmeņa nolaisties nav iespējams, skatiet kaut vai Egila Zirņa dienas joku. Tomēr…
Jauni elementi avīzes grafiskajā dizainā, jaunas rubrikas un daži jauni autori nav radījuši jaunu Dienas saturu. Diemžēl laikraksts pašlaik ir viduvējs. Tas reflektē par notikumiem vidējā līmenī, nepiedāvājot ne jaunu skatījumu, ne jaunu kvalitāti. Ja nākotnes Dienas formāta demo izdevumā (23.novembrī) labākais ir apraksts par to, cik daudz laika maziem bērniem pavadīt pie datora, tad jāsaka, ka šādi materiāli žurnālos ir dziļāki, spožāki, interesantāki.
Dienas viedokļu lappuse nav tā, kas raisītu diskusijas, kurās būtu iespējams ieraudzīt oriģinālas domas, piekrist tām, strīdēties, pierādīt. Komentāru lappuse ir kļuvusi par vietu, kurā neieinteresēti viedokļu autori garlaiko savus lasītājus ar formāliem komentāriem. Tajos pat pacietīgam un atsaucīgam lasītājam nav iespējams atrast pārliecinošu viedokli, skaidru nostāju, nemaz nerunājot par spožu formu. Dienas komentāri netalantīgi atstāsta nesenās pagātnes aktuālo notikumu drupatas, pievienojot šim atstāstam maznozīmīgus vērtējumus. Nav skaidru uzstādījumu, ideju, vērtību, ko Diena gribētu aizstāvēt, un kāpēc tās viedoklis būtu nozīmīgs. Komentāru lappusē ir atgriezušies viedokļi, bet tajos trūkst satura.
Šī situācija arī ved pie paša galvenā jautājuma.
Kā vārdā to visu darīt?
Kāpēc avīzes vadītājiem solīt jaunas rubrikas, satura proporciju vai kādu akcentu maiņu, vairāk lappušu un vairāk pārsteigumu? Kā vārdā izdot avīzi? Uz šo jautājumu jaunais Dienas veidols nav atbildējis. Uz to nav atbildējuši arī Dienas vadītāji.
Tāpat kā citi mediji, arī Diena tikai velkas notikumu pavadā, bet diemžēl tā nepiedāvā oriģinālas idejas, kā sabiedrībai vajadzētu attīstītes, tai nav sava uzstādījuma, ko pārbaudīt kopā ar lasītājiem. Tāpēc īsti nav skaidrs, kāpēc lasīt Dienu un ko tā varētu ienest tik vienādajā Latvijas mediju telpā. Tās lielās idejas, kuru dēļ rodas mediji, pašreizējā Dienas saturā nav.
Protams, viena avīze nevar izvest sabiedrību no krīzes, bet tā var piedāvāt variantus diskusijai, uzturēt ideālus, definēt svarīgus mērķus, ieraudzīt jaunu domāšanas virzienu. Varētu, bet pagaidām tas nenotiek. Tāpēc atkal jāgaida, kāda būs jaunā Diena savos, cerams, turpmākajos 20 gados!
Sirsnīgi apsveicu!
__________________
[1] 2009.gada jūlijā pēc Dienas īpašnieku un vadības maiņas (Aleksandra Tralmaka periods) rakstīju par Dienas nozīmi, pašlaik es neesmu mainījusi savas domas http://diena.lv/lat/izklaide/blog/anda_rozhukalna/..