Foto: vienlaikus pieņemot tās sekas personiskajai dzīvei
Havela “disidenta” darbību neizraisīja režīma represīvais raksturs. Tā bija viņa paša principiāla nespēja liekuļot un līdzdarboties melīgās sistēmas uzturēšanā.
Paņemot rokās Vāclava Havela Vēstules Olgai[ 1 ] nule iznākušajā Ritas Rudušas tulkojumā, rodas sajūta, it kā pieskaroties kādai nejauši izkritušai dārglietai no vezuma, kurš mums jau kādu laiku ir pabraucis garām. Vāclava Havela intelektuālais mantojums pie mums joprojām ir terra incognita. Tiesa, ir labi zināms fakts, ka viņš bija pēdējais Čehoslovākijas un pirmais Čehijas Republikas prezidents no 1990. līdz 2002. gadam. Teātri mīlošie latvieši pazīst arī Havelu kā dramaturgu — ir tulkotas un iestudētas vairākas viņa lugas. Taču ne jau ar lugām Havels kļuva par Havelu. Lai arī viņa lugas ir labi absurda dramaturģijas paraugi, Havels pārtrauca savu dramaturga darbību septiņdesmitajos gados līdz ar to pašu nonākšanu cietumā, kuru dokumentē Vēstules Olgai. Tieši pēc tam, kad komunistiskā Čehoslovākija viņu ielika “profesionālā disidenta” lomā, Havels pakāpeniski kļuva par ietekmīgu Centrāleiropas demokratizācijas kustības domātāju un politisku publicistu. Tieši pateicoties saviem politiskajiem rakstiem, viņš kļuva par morālu autoritāti un to pašu gaišo cerību simbolu, kuru sabrukumu viņam nācās smagi pārdzīvot jau prezidenta amatā.
Fakts, ka neviens cits Centrāleiropas politiķis morālās autoritātes ziņā joprojām nevar sacensties ar Vāclavu Havelu, ir izskaidrojams ar vairākiem iemesliem. Čehijas pirmais prezidents ir disidents, kurš atklāti, nesavtīgi un ļoti principiāli vērsās pret komunistisko liekulības režīmu ar visām no tā izrietošajām sekām — cietumu, piespiedu darbu un aizliegumu darboties profesijā. Viņš ir plaši izglītots intelektuālis, kurš spēj runāt ar rietumu auditoriju tai saprotamā un vienlaikus literāri ārkārtīgi elegantā veidā. Visbeidzot, viņam izdevās nekrist par upuri konkurentu intrigām un darboties prezidenta amatā pietiekoši ilgi, lai uzspiestu savu zīmogu visai čehu politikai un valsts starptautiskajam prestižam. Šīs īpatnības atšķir Havelu no citiem disidentu cilmes politiķiem, kuriem, kā Leham Valensam, nācās izlauzt zobus pret kapitālisma politisko realitāti, vai kuri, kā Adams Mihniks[ 2 ], labāk izvēlējās turēties otrajā plānā. Havels bija ļoti izdevīgs simbols elitei pēc Aukstā kara beigām gan Čehijā, gan visā Centrāleiropā. Kā liela demokrātiska autoritāte viņš nodrošināja augstu varas leģitimitāti un atbalstu nepatīkamām reformām iekšpolitikā. Kā starptautiski atzīts augstākās raudzes antikomunists viņš savukārt kalpoja kā zibensnovedējs, ar savu prestižu dažkārt piesedzot faktu, ka Eiropas jaunajās demokrātijās bieži pie varas atgriezās vecā komunistiskā elite jaunā — kapitālistiskā — ietērpā.
Bez pārspīlējuma var sacīt, ka Vāclava Havela intelektuālais mantojums veido īpašu universu, kurš aptver vesela laikmeta pasaules izjūtu, problēmas un savā ziņā arī traģēdiju. Viņa raksti, runas, intervijas un daiļdarbi literāri kristalizē Centrāleiropas ceļu no 1968. gada Prāgas pavasara cauri Gustava Husaka[ 3 ] “normalizācijai”, cauri pirmajiem organizētās opozīcijas mēģinājumiem Čehoslovākijas Hartas 77 un Polijas Solidaritātes veidolā, cauri komunisma sabrukumam un demokratizācijas optimismam, cauri 90. gadu “asaru ielejai” līdz pat Centrāleiropas valstu uzņemšanai NATO un Eiropas Savienībā (ES) 2004. gadā. Vienlaikus šo mantojumu ir iespējams izprast vienīgi tad, ja nelūkojamies uz to ierastās romantisma paradigmas ietvaros — “izcilā, radošā personība pret ļaunajiem, totalitārajiem apstākļiem”. Tieši tādēļ, ka Havels patiesi ir izcils un radošs, viņš vairāk par daudziem citiem ir apzinājies, ka pats ir šo apstākļu nosacīts un arī līdzdalīgs to veidošanā — ne tikai opozīcijas līdera un prezidenta amatā, bet arī agrāk, sēdēdams komunistiskās Čehoslovākijas cietumā un profesijas ierobežojumu dēļ strādādams alus fabrikā. Viņa dažādos laikos rakstītās refleksijas par atbildības tēmu uzsver atziņu, ka atbildības par “samaitāto dzīvi” novelšana uz oficiāli valdošajiem, vienalga, komunistiem vai demokrātiem, pati par sevi jau ir bezatbildība.
Cietumnieks, ne represētais
Vēstules Olgai, kuras Havels (Vašeks) raksta sievai no cietuma no 1979. līdz 1982. gadam, ir nozīmīgs, lai gan mazliet savrups viņa intelektuālās biogrāfijas dokuments. Šajā laikā Havels ir apcietināts par pretvalstisku darbību klaji safabricētas apsūdzības rezultātā. Runa bija par viņa līdzdalību demokrātiskās opozīcijas grupā Harta 77, kurā Havels kopā ar tādām sava laika humanitārās elites zvaigznēm kā Jans Patočka[ 4 ] un Vāclavs Benda[ 5 ] publicēja Husaka režīmam kritiskus dokumentus par cilvēktiesību problēmām. Havela vēstules ir lielisks epistolārā žanra paraugs — Havels šeit nebeidz pārsteigt ar stila vienkāršību un autentiskumu apvienojumā ar dziļu kultūras kompetenci un oriģinalitāti. Tieši ņemot vērā Havela teksta daudzslāņainību un starp rindām sacīto, latviešu izdevumam nebūtu kaitējis kāds plašāks biogrāfisks ievads un komentāri. Tie mazliet skaidrotu gan personvārdus un vietvārdus (piemēram, kas tieši ir Havelu ģimenes “Hrādečeks”), gan arī vēstuļu rakstīšanas kontekstu (cita starpā, nozīmīgo faktu, ka Havelam pēc apcietināšanas tiek piedāvāts emigrēt uz rietumiem, no kā viņš atsakās). Ņemot vērā tulkotājas lieliskās čehu valodas zināšanas un kompetenci Havela daiļradē, tāda izveidošana nebūtu prasījusi pārlieku daudz darba. Tā kā tas nav izdarīts, Havela vēstules vislabāk būtu lasīt kopā ar kādu viņa biogrāfiju, piemēram, Džona Kīna lielisko Vāclavs Havels: politiska traģēdija sešos cēlienos[ 6 ].
Vēstulēs, protams, netiek tieši runāts par politiku — tas ir pašsaprotami, jo vēstules tika cenzētas pat relatīvi maigajos Čehoslovākijas cietumos. Taču tas nenozīmē, ka šeit nebūtu politiski nozīmīga satura. Gluži pretēji, daudzas šķietami intīmas epizodes ir politiski uzlādētas. Havela nepārtrauktie stāsti par savām izjūtām, par veidiem, kā viņš cenšas saglabāt un kopt savu cilvēcisko, brīvo “es” cietuma apstākļos, noteikti ir kaut kas vairāk par intīmu viedokļu apmaiņu ar tuvu cilvēku. Tā ir īpaša politiska prakse, kurā cilvēks cenšas radīt sev jēgpilnas un autentiskas komunikācijas telpu iepretim visuresošā režīma nežēlībai un stulbumam. Citos darbos Havels to sauks par “dzīvošanu patiesībā”. Havels vairākkārt tekstā pats runā par “tīri bioloģisko” nepieciešamību rakstīt, kas ļauj viņam saglabāt garīgu un emocionālu līdzsvaru (un rakstīt viņam bija ļauts tikai vēstules, neko citu — kāda izsmalcināta rakstoša cilvēka spīdzināšana!). Tāpat viņš nemitīgi pārmet Olgai, ka tā viņam neatbildot pietiekami bieži, izvērsti un izteiksmīgi. Galu galā, šī grāmata ir lasāma nevis kā sarakste, bet drīzāk kā viena cilvēka rakstītas vēstules bez otra dialoga partnera klātbūtnes. Par spīti daudzajām personiskajām detaļām, vēstuļu lasītājam nerodas iespaids, ka šis teksts savā intimitātē būtu nepiemērots svešinieka acīm. Nē, tā ir tā pati modernā laikmeta “publiskā intimitāte”, kuru ar savu Grēksūdzi aizsāk Žans Žaks Ruso un citi faktiski publikai domātu dienasgrāmatu autori.
Lai labāk saprastu Vēstuļu politisko dimensiju, ir nepieciešams mazliet iezīmēt tās politiskās idejas, kuras nodarbināja Havelu pirms apcietināšanas. Īss ieskats tajās ļaus labāk izprast ne tikai vēstuļu kontekstu, bet arī sniegs ieskatu domas universā ar nosaukumu ”Vāclavs Havels”. Jebkurš mēģinājums pateikt par Havelu kaut ko īsi un “divos vārdos” ir lemts neveiksmei. Tomēr var mēģināt ieskicēt dažas no tām politiskajām idejām, kuru konsekventa aizstāvība vārdos un darbos vairs nebūt ne jauno dramaturgu nepieciešami noveda cietumā.
Dzīve patiesībā
Īsi pirms apcietināšanas, 1978. gadā, Havels saraksta eseju ar nosaukumu Nevarīgo vara (Moc bezmocnych). Tai ir lemts kļūt par fundamentālu disidentu domas pieminekli, kas latviski līdz šim diemžēl nav tulkots. Eseja ir veltīta Janam Patočkam, filosofam un Edmunda Huserla skolniekam, kura līdzdalība Hartas 77 darbībā kalpoja par iemeslu viņa nāvei pēc nežēlīgas pratināšanas Valsts Drošības policijas kabinetos. Nav nejaušība, ka šis Havela darbs vairāk par daudziem citiem ietekmēja opozicionārus ne tikai Čehoslovākijā, bet arī ārpus tās — vispirms Polijā, kur tas tika plaši lasīts Solidaritātes aprindās. Atšķirībā no daudziem disidentu darbiem šī eseja noteikti ir kas vairāk par kritiska opozicionāra pamfletu pret pastāvošo varu. Havels tajā veido koncepciju par varas un sabiedrības attiecībām, ideoloģijas lomu un politisko morāli, kā arī noteiktu politisku programmu pilsoniskajai aktivitātei.
Viena no Havela esejas īpatnībām ir autora veiksmīgā izvairīšanās no ļeņinisko režīmu trivializējoša noraidījuma. Tā vietā Havels cenšas izprast šo režīmu darbības specifiku. Vēlīnais ļeņinisms ir fundamentāli atšķirīgs no klasiskām diktatūrām, kurās neliela sabiedrības grupa vardarbīgi monopolizē varu. Vēlīnā ļeņinisma režīmos mums ir darīšana ar īpašu modernās sabiedrības tipu, kurā varu īsteno ideoloģija:
“[..] diktators var izmantot vairāk vai mazāk kailu disciplīnu, izvairoties no tiem sarežģītajiem attiecību ar pasauli veidošanas un režīma pašpamatošanas procesiem, kuri ir saistīti ar ideoloģiju. Taču, jo sarežģītāki kļūst varas mehānismi, jo lielāka un stratificētāka ir to iekļautā sabiedrība, un jo ilgāk tie darbojas vēsturiski, jo vairāk indivīdus tiem nākas piesaistīt no ārienes un jo vairāk palielinās ideoloģisko atrunu nozīme. Tā kalpo kā tilts starp režīmu un cilvēkiem, ar kuru režīms sasniedz cilvēkus, un cilvēki – režīmu.”[ 7 ]
Ideoloģija šeit darbojas nevis kā indoktrinācija, bet gan kā dzīves forma. Tā ir dzīvotā prakse: tās jēga slēpjas nevis ”aplamajā apziņā”, bet gan rīcībā. Tas, vai indivīds ir pārliecināts par ļeņiniskās dogmas jēgu, ir salīdzinoši mazsvarīgi, ja vien viņš rīkojas saskaņā ar režīma ideoloģiskajiem rituāliem, piemēram, piedalās arodbiedrības sanāksmēs un iet 1.maija demonstrācijās. Havels nemierina sevi ar to, ka post-totalitārajās sabiedrībās privātajā sfērā ir iespējama zināma kulturāla un komunikatīva autonomija. Virtuves opozīcija ir bezjēdzīga. Tas, kas patiešām skaitās, ir publiskā dzīve un publiska rīcība.
Ideoloģijas darbību ļeņiniskajos režīmos Havels skaidro ar pazīstamo piemēru par dārzeņu veikala pārdevēju, kurš saskaņā ar priekšniecības rīkojumu ievieto veikala logā transparentu “Visu zemju proletārieši, savienojieties!”. Tā ir vēlīnajiem ļeņiniskajiem režīmiem tipiska ideoloģiska rīcība. Indivīds pats netic ideoloģiskajam vēstījumam, viņš arī negaida, ka kāds cits tam noticēs, taču viņš vienalga šo vēstījumu pauž! Vēstījuma pragmatiskā jēga ir pavisam cita:
“Šis sauklis patiesībā ir zīme, kura satur grūti pamanāmu, taču skaidru vēstījumu. Vārdos to varētu izteikt sekojoši: “Es, dārzeņu veikala pārdevējs XY esmu šeit un zinu, ko man pieklājas darīt. Es rīkojos tā, kā no manis sagaida. Uz mani var paļauties, un man neko nevar pārmest. Es paklausu un tādēļ man ir tiesības, lai mani atstāj mierā.””[ 8 ]
No indivīda perspektīvas šāda rīcība šķiet pilnībā saprotama, un tomēr tā ir politiski piesātināta. Šīs rīcības jēga ir uzturēt spēkā ideoloģisko totalitāti, kura iekļauj ļeņinisko sabiedrību. Ideoloģiskā uzbūve tiek turpināta un reproducēta neatkarīgi no tā, ka dogmu saturs, šajā gadījumā — vispasaules proletāriešu savienība, ir vienaldzīgs pilnīgi visiem dalībniekiem.
Ideoloģija ļeņiniskajos režīmos nav nekas tāds, ko vara “no augšas” uzspiež sabiedrībai. Gluži pretēji — indivīdi to nemanot reproducē paši. Havels raksta par sievieti veikala skatloga priekšā, kura tikko ir izlikusi līdzīgu plakātu savas iestādes gaitenī. Abas šīs rīcības ir pienesums sava veida “panorāmas” veidošanai, kura stāsta indivīdam, “ko dara visi citi, un kas ir jādara viņam pašam, ja viņš nevēlas tikt izslēgts, nonākt izolācijā, atsvešināties no sabiedrības, pārkāpt spēles noteikumus, un riskēt zaudēt savu mieru, kārtību un drošību.”[ 9 ] Ir nepareizi domāt, ka šādu ideoloģiju indivīds izjūt kā kaut ko “ļaunu”, gluži pretēji — pakļaušanās tai var uzturēt un atjaunot cilvēka pašcieņu:
“Ievērosim: ja dārzeņu veikala pārdevējam būtu likts izlikt logā transparentu “Es baidos un tādēļ esmu pilnībā paklausīgs”, viņš nebūtu tik vienaldzīgs pret tā semantiku, kaut arī šis izteikums būtu patiess. Pārdevējam būtu kauns likt logā tik skaidru savas paša degradācijas apliecinājumu, un tas ir pavisam dabiski, jo viņš ir cilvēciska būtne ar savu pašcieņu. Lai pārvarētu šīs grūtības, viņa lojalitātes apliecinājumam ir jātiek izteiktam tādā formā, kura vismaz tekstuālā līmenī apliecinātu neieinteresētu pārliecību. Tai ir jādod pārdevējam iespēja atvaicāt: “Un kas tur būtu slikts, ja visu zemju proletārieši savienotos?””[ 10 ]
Šādas ideoloģiskas sistēmas galvenais raksturlielums, pēc Havela domām, ir tās fundamentālais melīgums: cilvēki reproducē uzvedības modeļus un rituālus, kuru jēgai paši netic. Pašsaglabāšanās vārdā viņi reproducē aklas sistēmas varu, kurai ir spiesti pakļauties arī varas turētāji. Cilvēks, kurš šādā sistēmā vēlas iegūt varu, ir spiests īstenot nevis savus, bet gan sistēmas mērķus. Šī sistēma ir kļuvusi autonoma un ir zaudējusi jebkuru saikni ar dzīvo pieredzi. Tā prasa nevis ticību, bet gan izlikšanos. Tieši tādēļ tā ir “dzīvošana melos”.
Tomēr, pēc Havela domām, arī ļeņiniskā režīmā ir iespējama “dzīvošana patiesībā”. Tas ir iespējams, kad indivīds savas iekšējas pārliecības vārdā pārtrauc reproducēt liekulīgā automātisma sistēmu. Šai Havela metaforai, kura veido viņa pilsoniskās sabiedrības teorijas pamatu, piemīt eksistenciāli morāls raksturs. Dzīve patiesībā nekādā gadījumā nav politiska pretošanās tradicionālā nozīmē. Dārzeņu veikala pārdevējs vienkārši pārstāj veikt tās darbības, kuras viņu iekļāva ideoloģiskajā ietvarā:
“[..] viņš pārstāj likt lozungus skatlogā. Viņš pārstāj iet uz vēlēšanām, kuras viņš uzskata par farsu. Politiskās sanāksmēs viņš sāk teikt to, ko patiešām domā. Viņš pat atrod sevī spēkus paust solidaritāti ar tiem cilvēkiem, kurus atbalstīt liek viņa sirdsapziņa. Ar šo savu protestu pārdevējs pārstāj dzīvot melos. Viņš atsakās izpildīt rituālu un pārkāpj spēles noteikumus. Viņš no jauna atklāj savu apspiesto identitāti un cieņu. Viņš piešķir brīvībai konkrētu nozīmi. Viņa dumpis ir mēģinājums dzīvot patiesībā.”[ 11 ]
Runājot par dzīvi patiesībā
kura uztur ļeņiniskās sabiedrības aklo automātismu. Vienlaikus ir būtiski