Raksts

Vārdu zīmogi


Datums:
21. novembris, 2001


Autori

Sergejs Kruks


Foto: Krista

No publiskajā sfērā apritošiem tekstiem "mazais cilvēks" var izsecināt, ka viņš ir slogs valstij. Par individuālo pozitīvo pieredzi Latvijā publiski nerunā, bet negatīvos notikumus labprāt atspoguļo mediji. Cenšoties saglabāt pozitīvu pašnovērtējumu, indivīdi meklē skaidrojumus - visbiežāk ar stereotipu "mazā un daudzcietusī tauta", vai arī kultivējot aizspriedumus pret vājāku grupu: čigāniem, ebrejiem, seksuālajām minoritātēm.

Jūs taču piekritīsiet, dialogs kā domstarpību risināšanas veids ir labāks, nekā dūre. Lai iesaistītos dialogā, partneriem ir nepieciešams izteikt vārdos sevi un savas intereses – “kas es esmu” un “ko es vēlos”. Taupības labad cilvēki mēdz paļauties uz skaidri formulētiem, visiem pazīstamiem stereotipiem, kas ļauj netērēt lieku laiku svešinieka izzināšanai.

Parasti jēdzienu “stereotips” saista ar etniskajām minoritātēm, taču 2000.gada Latvijas mediju satura pētījums parādīja, ka latvieši negatīvi stereotipizē pašus latviešus. Līdzīga tendence ir valsts politiķu runās. Tajās tiek pasvītrota nepieciešamība un pienākums darīt un tikai retu reizi politiķi pasaka kaut ko labu par līdzpilsoņiem. Rezultātā valodā ir radīta tāda realitāte, kur ierindas cilvēkam ja arī ir iedalīta kāda funkcija, tad tā ir peramā zēna loma. Publiskie runātāji neprot novērtēt “mazā cilvēka” padarīto. Viņi rada psiholoģiskā diskomforta situāciju katram no mums, jo, izrādās, ka mēs darām ne to un ne tā. Viņi pieprasa, lai mēs kaut kā īpaši parādītu un pierādītu savu patriotismu, lojalitāti, aizrāda uz neizdarībām, taču tikai retu reizi pamana un atzinīgi novērtē paveikto. Tā, piemēram oktobrī LTV Panorāmā “mazais cilvēks” (tas, kurš nenodarbojas ar lielo politiku) inficējās, saindējās, izraisīja avārijas, zaga, nemaksāja par apkuri, izdarīja noziegumus un tika tiesāts. Valsts prezidente 18. novembra uzrunā (svētku reizē!) no jauna norādīja uz pienākumu “ravēt”, “rušināt”, “laistīt” un “strādāt” (tiesa, tas ir labāk par Andra Šķēles vēlējumiem mazgāt kreklus un pļaut nātres), neatrodot nevienu labu vārdu tiem, kuri jau sen to dara bez valsts vadītājas norādījuma. Valsts prezidente nenosauca nevienu ierindas pilsoni, kurš kaut ko pozitīvu būtu izdarījis savam pagastam vai vienkārši godīgi veicis savu darbu bez “eiropeiska” atalgojuma. No publiskajā sfērā apritošiem tekstiem “mazais cilvēks” var izsecināt, ka viņš ir slogs uz valdības pleciem, problēmu cēlonis valstij.

Cenšoties saglabāt pozitīvu pašnovērtējumu, indivīdi meklē skaidrojumus. Visbiežāk tie ir izteikti ar stereotipu “mazā un daudzcietusī tauta”, kas attaisno nevarību, toties nerosina uz rīcību. Otrs veids ir aizspriedumu kultivācija pret vājāku grupu (parasti čigāni, ebreji, seksuālās minoritātēs utt.). Tādējādi apgāda Vieda fobisko aktivitāšu popularitātes cēlonis varētu būt arī vēlme rast pozitīvu pašidentitāti, lai arī uz svešinieku diskriminācijas rēķina.

Latvijas krieviem kā sociālajai grupai cita problēma – nav sava pozitīva nosaukuma. Publiskā runa izvairās no vārda “krievs” lietošanas. Eifēmismu aizvietotāju skaits toties ir plašs un regulāri tiek papildināts. Tā, Valsts prezidentes svētku uzrunā nelatvieši pārtapuši par tiem, kam Latvija ir “mītnes vai patvēruma zeme”.

Uzskatu, ka kopumā Latvija ir strukturāli integrēta. Par to liecina jaukto laulību un darba kolektīvu skaits, arī tas fakts, ka krievi un latvieši nebrauc dažādos tramvajos. Problēma sākas ar nespēju konkrēti runāt par realitāti – atvērti apspriest konkrētās attiecības ar konkrētiem vārdā nosauktiem cilvēkiem. Mēs pielietojam stereotipus pret grupu kopumā, neiekļaujot tajā savu kaimiņu vai kolēģi. Viņš, par spīti tam, ka ir krievs (čigāns, ebrejs, citādi atšķirīgs), tomēr ir lādzīgs. Tieši par šādu individuālo pozitīvo pieredzi mēs neprotam runāt publiski, savukārt negatīvos notikumus labprāt atspoguļo mediji.

Šajā vietā noslēdzas apburtais loks un es atgriežos pie raksta sākumā izteiktās atziņas – Latvijā nav pieņemts publiski runāt arī par “tautiešu” pozitīvo individuālo pieredzi. To nosaka pastāvošā ideoloģija, kurā valsts stāv pāri indivīdam. Varbūt arī, ka tas izriet no stereotipa “prieks, kad kaimiņam nosprāgst govs”.

Ar šīm pārdomām vēlos paust viedokli, ka Latvijā problēmas rada ne tikai un ne tik daudz etniskās attiecības, bet varas attiecības, kas šobrīd neļauj ierindas indivīdam – gan nepilsonim, gan pilsonim – izveidot pozitīvu sociālo identitāti. Šīs varas attiecības tiek veidotas un īstenotas valodas ietvaros, liedzot sociālajām grupām iespēju runāt par sevi.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!