Foto: E. Rudzītis © AFI
Nākamās Eirokomisāres Ingrīdas Ūdres runās un intervijās “spārnotu ideju” ir maz, gan par savu piemērotību komisāra amatam, gan par ES attīstību, bet par problēmām Eiropas ekonomiskajā telpā kandidāte mētājas ar truismiem, kas skan kā no 70. gadu mācību grāmatām.
Vērtējot Saeimas priekšsēdētāju Ingrīdu Ūdri kā nākošo Eirokomisāri, ir grūti nedomāt par viņas izvirzīšanu. Pēc tās kandidāte ir vairījusies no žurnālistiem un viņas uzskati ne tikai par piešķirto jomu – nodokļiem un muitu, bet arī par Eiropas Savienību (ES) kopumā nav zināmi. Vēsa prāta vērtējumu laikam visvairāk apgrūtina tas, ka Rietumos augusī, Kanādas egalitārismu, horizontālo demokrātiju un vārda brīvību baudījusī prezidente Vaira Vīķe – Freiberga ir paziņojusi, ka viedokļa izteikšana par I. Ūdres izvirzīšanu ir antikonstitucionāla[1].
Kā vērtēsim?
Un tomēr, šajā rakstā mēģināšu izvērtēt, kāda komisāre varētu būt I.Ūdre. Protams, tas ir subjektīvs vērtējums. Objektīvāk kandidāti vērtēs Eiropas Parlaments, uz kura jautājumiem I.Ūdrei būs jāatbild septembra beigās.
Lai veiktu šo vērtēšanu, izvirzīšu trīs kritērijus. Pirmkārt, kā I.Ūdre ar savu profesionālo darbību un zināšanām par ES iederas nule izveidotajā 25 komisāru komandā? Otrkārt, kādas paralēles no I. Ūdres iepriekš teiktā un darītā var vilkt ar viņai piešķirtajām kompetencēm? Treškārt, katru ES politiku pavada “spārnotas idejas”[2] un šajā rakstā ieskicēšu, cik spārnota savā domāšanā ir Saeimas priekšsēdētāja, spriežot pēc viņas pēdējām intervijām un runām.
Ūdre komandā
Eiropas Komisijas prezidents Žozē Manuels Barrozo uzsvēris, ka “Komisijas loma nav ierobežota tikai ar atsevišķu portfeļu pārvaldīšanu. Komisija darbojas kā vienota lēmumu pieņemšanas organizācija un par visiem lēmumiem lemj kolektīvi [..]. Es vēlos savu autoritāti balstīt uz pamatīgu komandas darbu”[3].
No šī EK prezidenta izteikuma var saprast, ka no komisāriem – ES izpildvaras – tiks prasītas plašas zināšanas ne tikai savā jomā, bet arī veikla orientēšanās dažādās ES politikās, tāpēc būs nepieciešama gan iepriekšēja pieredze izpildvarā, gan darbā ar ES jautājumiem. Apskatot jauno komisāru kandidātu biogrāfijas redzams, ka visi komisāri norāda agrāku pieredzi izpildvarā un vidējais šīs pieredzes ilgums ir apmēram seši gadi. I.Ūdre savā biogrāfijā norāda, ka bijusi ekonomikas ministre 1999. gadā, taču patiesībā mēs zinām, ka komisāra kandidāte šo amatu ieņēma nepilnas sešdesmit dienas.
Pieredze izpildvarā, protams, nav pašmērķis. Lemjot par dažādām politikām, amatpersona iepazīstas ar dažādām valsts attīstības jomām, identificē galvenos un mazsvarīgos jautājumus, uzzina par dažādu lēmumu blakusefektiem, ir pazīstama ar valsts administrācijas darbu. I.Ūdre darbojusies tikai kā parlamentāro debašu moderators.
Runājot par I.Ūdres pieredzi Eiropas jautājumos, kandidātei nāksies pierādīt savu līdzvērtību komandā ar trim bijušajiem komisāriem, četriem iestāšanās sarunu vedējiem, vienu bijušā komisāra padomnieci. Vienīgā saistība ar ES, ko savā biogrāfijā norāda I.Ūdre, ir darbs Saeimas Eiropas lietu komisijā 2002. gadā. Ņemot vērā smago svaru, kāds piemīt jaunajai EK, Ingrīdas Ūdres teiktais, ka viņa Komisijai mācīšot dziedāt dziesmu “Dzīvīte, dzīvīte….”[4] skan kā citāts no krievu tautas pasakas par Ivanu Muļķīti.
Par jomām
I.Ūdre saņēmusi nodokļu un muitas komisāra portfeli. Šajās jomās, citu starpā, ir svarīgi sekojoši jautājumi – kā izvairīties no naudas atmazgāšanas un spēt kontrolēt indivīdus, kuri pārvietojās ar lielām skaidras naudas summām; kā kompleksajā ES nodokļu sistēmā, kas savieno dažādas nodokļu iekasēšanas likmes un tradīcijas, izvairīties no krāpšanas? Šajā kontekstā ironisks ir fakts, ka I.Ūdre joprojām ir Zaļo un Zemnieku Savienības (ZZS) priekšsēdētāja, kam KNAB pieprasījis atmaksāt apmēram 70 000 latus nelikumīgi saņemtos ziedojumos.
Analizējot ZZS ziedotāju sarakstu pirms 8. Saeimas vēlēšanām 2002. gadā, var redzēt, ka vienā dienā ZZS saņēma četrus ziedojums par identiskām summām – 9700 latiem. Vēlāk KNAB pārbaudēs noskaidrojās, ka ziedotāji ir organizēti un no saviem līdzekļiem partijai ziedot nevar atļauties. Tātad, I.Ūdre vada partiju, kas organizējusi masīvu nezināmas izcelsmes līdzekļu ieplūšanu savā kasē.
Šajā kontekstā interesanta ir arī I.Ūdres “koķetēšana” ar ideju, ka Latvijai, neiestājoties ES, vajadzētu kļūt par ofšoru. Piemēram, laikrakstam Diena 2002. gada 21.septembrī I.Ūdre saka: “ofšors tiek nepareizi traktēts, vismaz Latvijā. Tas ir finansu instruments. Kāpēc vispār tika radītas ofšora zonas? Ne jau tāpēc, lai negodīgi cilvēki varētu nodarboties ar naudas atmazgāšanu. Attiecībā uz minētajiem ienākumu avotiem no Krievijas un bin Ladena, tam nevajadzētu tā būt. Jo jau šodien mums, starp citu, nav tik labu kontroles mehānismu, kas varētu izkontrolēt, kāda nauda ir iekšā.”[5]
Protams, var uzskatīt, ka šis citāts neliecina ne par ko citu kā vien par politiķes labilo izteikšanās stilu. Tomēr no tā redzams, ka toreizējai deputāta kandidātei nebija savas vīzijas par šo daudz diskutēto, kontraversiālo un šaubīgo “finanšu instrumentu”.
Par idejām
Pat tehniskās muitas un nodokļu jomas pavada “spārnotas idejas”. Muitas gadījumā tie ir apkārtējās vides jautājumi (nodrošināt to, ka ES telpā nenonāk videi kaitīgas vielas), apdraudēto augu un dzīvnieku (piemēram, ziloņkaula imports) un e-pārvaldes jautājumi. Attiecībā uz nodokļu jomu – pašreizējo nodokļu politiku Eiropā nosaka dažādais dalībvalstu politiskās un sociālās kultūras mantojums, bet nodokļu likmju nevienlīdzība iejaucas vienota, brīva tirgus funkcionēšanā. Tāpat ES pašlaik meklē veidus, kā ar nodokļiem aplikt produktus, kas tiek pārdoti un pirkti ar Interneta palīdzību. Nodokļu politika saistīta arī ar konkurences jautājumiem un vienotā Eiropas tirgus izkropļojumiem.
Gan pēdējās I.Ūdres runās, gan intervijās “spārnotu ideju” ir maz, kā par savu piemērotību komisāra amatam, tā arī par ES kopumā un par valsts sociāli ekonomisko attīstību. Piemēram, runā 2004. gada 4. maijā I. Ūdre Latvijas ceļu uz ES salīdzina ar “kurlo vardīti, kas vienīgā uzkāpa stabā, jo – atšķirībā no pārējām – nedzirdēja un neņēma vērā tos, kuri visapkārt kliedza, ka sasniegt virsotni nemaz nav iespējams”[6]. Intervijā portālam Apollo I.Ūdre savu iekšējās izsvēršanas un refleksijas procesu par piemērotību komisāra amatam raksturo šādi: “Lasot, ka Ūdre došoties uz Briseli, padomāju — bet kāpēc ne?”[7]. Savukārt intervijā Neatkarīgai Rīta Avīzei I.Ūdre saka: “Mēs taču nevaram pateikt, ka visi lēmumi, kurus pieņem ES, ir ļoti labi un skaisti”[8]. Šie nav no plašāka konteksta izrauti īsi citāti – faktiski neko vairāk par šīm tēmām I.Ūdre publiski nav teikusi.
Ja augstākminēto var raksturot kā izteiksmes un domas neveiklību, tad par problēmām Eiropas ekonomiskajā telpā I.Ūdre mētājas ar truismiem, kas skan kā no 70. gadu mācību grāmatām: “Viena no problēmām ir labklājības pieaugums ES valstīs un attīstības sabalansētība ar vides jautājumiem. Pieaugot ražotnēm, tas neapšaubāmi saistīts ar ekoloģisku piesārņojumu”[9]. Lisabonas stratēģijā ES nodefinēja, ka tā virzās uz pasaulē viskonkurētspējīgāko, uz zināšanām balstītu ekonomiku. Intensīva labklājības pieauguma un ekstensīvas ražošanas attīstības posms Eiropas vecajās dalībvalstīs ir sen beidzies, bet jaunajās vairs nav iespējams.
Zinot, cik I.Ūdrei tuvas dziesmas un analoģijas ar dzīvniekiem, gribas šo apskatu noslēgt ar latviešu tautas dziesmu:
Žagatiņa žadzināja,
Grib vanaga sieva būt,
Īsi spārni, gara aste,
Nevar līdzi lidināt.
_________________
[1] LTV, “Panorāma”, 16. augusts, 2004. gads
[2] Piemēram, lauksaimniecībā tā ir lauku vides un lauku dzīves veida saglabāšana, videi draudzīga laiksaimniecība; konkurences politikā – cenšanās maksimāli izvairīties no brīvo tirgu kropļojošas uzņēmumu apvienošanās, slepenas vienošanās par cenām vai citādas konkurenci mazinošas uzvedības
[3] Paziņojums presei 2004. gada 12. augustā ES mājas lapā
[4] LTV, “Panorāma”, 15. augusts, 2004. gads
[5] Diena, 2002. gada 21. septembris, “Kas notiks ar cilvēkiem?”
[6] piemēram, runa 2004. gada 4. maijā
[7] Portāls Apollo, 2004. gada 9. augusts “Ūdre: Cilvēkiem dažkārt var daudz ko iestāstīt”
[8] NRA, 2004. gada 5. augusts, “Viss notiek pareizā laikā un vietā”
[9] Turpat.