Lai garantētu palīdzību vardarbīgos noziegumos cietušajiem, lielākā daļa ES dalībvalstu nodrošina viņiem iespēju saņemt kompensāciju no valsts. Latvijā kompensāciju iespējams saņemt tikai no vainīgā, process ir sarežģīts un bieži beidzas nesekmīgi, taču pavisam drīz situācijai būtu jāmainās.
Noziegumos cietušo tiesību aizsardzības jautājums līdz šim nav bijis Latvijas politikas dienaskārtībā, kaut starptautiskā līmenī jau vairāk nekā 20 gadus tas ir demokrātisko valstu uzmanības lokā. Valsts kompensāciju mehānisms cietušajiem ir tas ceļš, ko problēmas risināšanai izvēlējusies Eiropas Savienība, un arī Latvijas valstij ir pienācis teju pēdējais brīdis ieviest šo sistēmu, ja ne aiz rūpēm par nelaimē nonākušiem pašmāju cilvēkiem, tad pildot ES direktīvas prasības.
Pēc Iekšlietu ministrijas informācijas centra statistikas datiem Latvijā ik gadu vairāki simti cilvēku kļūst par upuriem smagos vardarbīgos noziegumos – tiek noslepkavoti, smagi savainoti vai izvaroti. 2003. gadā kopumā reģistrētas 697 cietušas personas[1], bet pērn – 899[2].
Šobrīd Latvijā spēkā esošā likumdošana paredz cietušajam iespēju saņemt atlīdzību par mantisko kaitējumu un varbūtējo atrauto peļņu, bet morālo kaitējumu ir iespējams saņemt tikai izvarošanas gadījumos vai par smagiem miesas bojājumiem, kuru rezultātā radies sakropļojums[3].
Pašreizējai kārtībai ir vairāki trūkumi. Pirmkārt, zaudējumu atlīdzība iespējama tikai pie nosacījuma, ja ir vainīgais, kas atzīts ar likumīgā spēkā stājušos tiesas spriedumu. Lieki piebilst, ka cietušais un nozieguma sekas taču neizgaist, ja vainīgais nav identificēts vai tiesībsargājošās institūcijas nevar pierādīt apsūdzētā vainu! Otrkārt, parasti cietušajam vai upura tuviniekiem finansu līdzekļi ir nepieciešami tūlīt pēc nozieguma izdarīšanas, bet pašreizējais atlīdzības saņemšanas process ir ilgs un sarežģīts, turklāt negarantē reālu atlīdzības saņemšanu. Piemēram, ja tiesa ir apmierinājusi cietušā prasību, bet tiesu izpildītājs konstatē, ka vainīgajam nav pieprasīto līdzekļu, tad šī prasība netiek izpildīta un cietušais ļoti bieži nekādu atlīdzību nesaņem[4]. Arī jaunais Kriminālprocesa likums abus šos trūkumus nelikvidē.
Lai garantētu palīdzību vardarbīgos noziegumos cietušajiem, lielākā daļa ES dalībvalstu nodrošina viņiem iespēju saņemt kompensāciju no valsts. “Taisnīga un atbilstīga” valsts kompensāciju mehānisma iedibināšana līdz šā gada 1.jūlijam ir visu dalībvalstu pienākums, ko pieprasa pirms gada pieņemtā ES direktīva[5]. Šī direktīva ir loģisks iznākums daudzu gadu starptautisko organizāciju centieniem gan pasaules, gan Eiropas līmenī panākt vardarbīgos noziegumos cietušo interešu un tiesību ievērošanu to dalībvalstīs[6].
Mūsu kaimiņvalstis Igaunija un Lietuva jau sen ir uzsākušas darbu pie valsts kompensācijas vardarbīgos noziegumos cietušajiem sniegšanas. Igaunijā šāds mehānisms praksē funkcionē kopš 2002.gada, bet Lietuvā likumprojekts par valsts kompensācijas fonda izveidi šobrīd tiek skatīts Saeimā. Latvijā šis jautājums līdz šim nav apspriests, bet nu jau kļuvis par karstu kartupeli Latvijas politikas veidotāju mutēs. Būtu pārāk optimistiski cerēt, ka līdz šī gada 1.jūlijam tiks izstrādāts un pieņemts speciālais likums, kas regulē valsts kompensācijas fonda izveidi (protams, ja vien tas netiek izveidots kā formāls ķeksis ES veicamo mājas darbu sarakstā). Tāpēc šobrīd ir jāsamierinās ar ES likumdošanas ieviešanas termiņa kārtējo neievērošanu un Latvijas sabiedrības interešu vārdā ir jāizstrādā likumprojekts, kas nodrošinātu to, ka cietušo interesēm “atbilstīga un taisnīga” valsts kompensācijas mehānisma izveide patiešām uzlabotu līdz šim kritisko stāvokli, kādā atrodas vardarbīgos noziegumos cietušie, un nodrošinātu reālu iespēju saņemt kaut daļēju kompensāciju par nodarītajiem zaudējumiem. Ir ļoti svarīgi, lai cietušajam būtu iespējams saņemt valsts kompensāciju pēc iespējas ātrāk pēc nozieguma, iesniedzot kompensācijas pieteikumu atbildīgajā valsts institūcijā, savukārt valstij jāparedz tiesības pēc kompensācijas izmaksāšanas attiecīgo summu regresa kārtībā piedzīt no vainīgā, ja vainīgā persona ir noskaidrota.
Lai apspriestu, kāds kompensācijas mehānisms būtu efektīvākais Latvijas situācijā, Sabiedriskās politikas centrs Providus 13.maijā rīkoja konferenci “Valsts kompensācija noziegumos cietušajiem – iespēja atjaunot taisnīgumu”, kuras ietvaros ārvalstu eksperti no Lielbritānijas, Zviedrijas, Čehijas, Igaunijas un Lietuvas dalījās pieredzē par savu valstu praksi cietušo tiesību aizsardzības nodrošināšanā, savukārt Latvijas eksperti runāja par galvenajām šā brīža Latvijas likumdošanas un prakses nepilnībām, kas kavē cietušo tiesību saņemt kompensāciju par nodarītajiem zaudējumiem.
Valsts kompensācijas fonda vardarbīgos noziegumos cietušajiem izveide ir kompleksi risināms jautājums, jo atbildība par tā darbību gulstas ne tikai uz Tieslietu ministriju, kas ir atbildīga par attiecīgā normatīvā akta izstrādi, bet arī uz Iekšlietu ministriju, kuras kompetencē ir policijas darba uzraudzība, un uz Finanšu ministriju, jo valsts kompensācijas fonds prasīs līdzekļus no valsts budžeta, iespējams pat vēl no 2005.gada budžeta.
Līdz ar Latvijas iestāšanos Eiropas Savienībā, mūsu valsts ir apliecinājusi gatavību pildīt ES prasības, tādēļ argumenti par finanšu un cilvēku resursu trūkumu vairs neder. Tomēr pāri visām ES prasībām daudz svarīgāk pirmkārt ir domāt par sabiedrības labklājību, kura sasniedzama tikai tad, ja citi sabiedrības locekļi un valsts palīdz tiem, kuriem klājas viss grūtāk – šajā gadījumā vardarbīgu noziegumu upuriem!
________________________________________
[1] Noslepkavotas 220, smagus miesas bojājumus guvušas 354, izvarotas 123 personas. Noziedzības stāvoklis Latvijā 2003.gadā, LR Iekšlietu ministrijas informācijas centra mājas lapā pieejamā informācija.
[2] Noslepkavotas 199, smagus miesas bojājumus guvušas 381, izvarotas 319 personas.
[3] Civillikums paredz arī trešo gadījumu – goda un cieņas aizskaršana, bet tas neattiecas uz apskatāmo problēmu.
[4] 2003.gadā kategorijā Civilprasības krimināllietās izpildei iesniegti 12 476 tiesas nolēmumi kopsummā par 8 835 791,33 latiem, no kuriem gada beigās kā pabeigtas izpildu lietas ar reālu līdzekļu piedziņu bija 902 gadījumi kopsummā par 171 543,83 latiem, liecina Statistikas pārskats par zvērinātu tiesu izpildītāju darbu Latvijā, ko sagatavojusi LZTI Padome.
[5] 2004.gada 29. aprīlī pieņemtā Padomes Direktīva 2004/80/EK par kompensāciju noziedzīgos nodarījumos cietušajiem nosaka, ka līdz 2005. gada 1. jūlijam katrā Eiropas Savienības dalībvalstī nacionālā līmenī ir jāievieš valsts kompensāciju shēma, kas nodrošina taisnīgu un atbilstīgu kompensāciju noziegumos cietušajiem. Direktīva uzliek par pienākumu dalībvalstīm līdz 2006. gada 1. janvārim praksē nodrošināt kompensāciju mehānismu, kas būtu viegli izmantojams, neatkarīgi no tā, kurā ES valstī persona kļūst par cietušo. Šādu pārrobežu situāciju risināšanai ir jāizveido sadarbības sistēmu starp dalībvalstu institūcijām, kuras atbildīgas par kompensāciju administrēšanu. Eiropas Savienības vienīgais nosacījums – lai nacionālās valsts kompensācijas shēmas noziedzīgos nodarījumos cietušajiem būtu taisnīgas un atbilstīgas, taču katras valsts ziņā ir šo jēdzienu interpretācija.
[6] Šīs pūles raksturo 1985.gada ANO deklarācija “Justīcijas pamatprincipi noziedzīgos nodarījumos un no varas patvaļas cietušajiem”; 1983.gada 24.novembra Eiropas Padomes Konvencija par kompensācijām vardarbīgos noziegumos cietušajiem, 2001.gada 15.marta Eiropas Savienības Padomes Pamatlēmums par cietušo statusu kriminālprocesā. Pirms šī pamatlēmuma tika sagatavota Zaļā grāmata par kompensācijām cietušajiem, kas koncentrējās tieši uz valsts kompensācijām cietušajiem un apkopoja plaša pētījuma rezultātus par pašreizējo Eiropas Savienības valstu praksi attiecībā uz iespējām cietušajiem saņemt kompensācijas no valsts.