Foto: E. Rudzītis © AFI
Vairāki neseni gadījumi liecina, ka vārda brīvību par pašsaprotamu vērtību Latvijā vēl nevar uzskatīt, turklāt sabiedrībai arī jāmācās to īstenot – pieņemot, ka viedokļu dažādība ir nepieciešama, kaut arī var būt nepatīkama kādai sabiedrības daļai
Šis jautājums var likties retorisks tagad, kad vārda brīvība ir vispārēji atzīta Latvijas sabiedrībā un garantēta Satversmē. Tomēr pēdējā laikā vairākkārt ir izskanējuši pretrunīgi viedokļi par pieļaujamajām vārda brīvības robežām. Te var minēt Valsts prezidentes izteikto nosodījumu “Delnai” par prasību I.Ūdrei atkāpties no Saeimas priekšsēdētājas amata, kas plašāk ietver jautājumu par nevalstiskās organizācijas tiesībām kritizēt amatpersonas, tai skaitā prasot to atkāpšanos. Citi neseni piemēri ir Ārlietu ministra A.Pabrika domstarpības ar ministrijas ierēdni S.Āboliņu un Satversmes tiesas tiesnesei I.Čepānei izteiktā kritika par viedokļa paušanu saistībā ar SIA “N&J” tiesvedību pret E.Saburovu. Visbeidzot rezonansi sabiedrībā ir izsaucis Latvijas Radio un Televīzijas Padomes lēmums piemērot naudas sodu Baltijas Pirmajam Kanālam par tajā sniegto vēstures faktu interpretāciju.
Fakts, ka Latvijas sabiedrībā pastāv pretrunas par pieļaujamajām vārda brīvības robežām, nav nekas ārkārtējs.
Arī tām Eiropas valstīm, kurās demokrātijas tradīcijas ir daudz senākas nekā Latvijā, ir raksturīgi līdzsvara meklējumi starp dažādām sabiedrības interesēm, jautājumi par tiesneša tiesībām komentēt cita kolēģa izskatāmu lietu vai ierēdņa tiesībām paust savu viedokli, vai pat vēstures faktu atšķirīgu interpretāciju, kas var būt aizvainojoša kādai sabiedrības daļai. Tomēr iepriekš minētie Latvijas gadījumi liecina, ka izpratne par vārda brīvību un tās lomu demokrātijā vēl nav pietiekami iesakņojusies. Tas liek būt mundriem gan plašsaziņas līdzekļiem, gan sabiedrībai kopumā, nepieņemot vārda brīvību jau kā pašsaprotamu, bet nepārtraukti sekojot līdzi, lai Satversmē nostiprinātās garantijas tiktu ievērotas praksē.
Vienlaikus jāuzsver, ka vārda brīvība nav absolūta un pastāv vairāki leģitīmi pamati tās daļējai ierobežošanai. Mans pētījums “Vārda brīvības robežas: Goda un cieņas aizskaršana, naida kurināšana” analizē, cik samērīgi Latvijas tiesu spriedumos un tiesību aktos tiek piemēroti šie divi leģitīmie pamati vārda brīvības ierobežošanai. Vērtējot Latvijas tiesu spriedumus, kā pamats kalpoja Eiropas Cilvēktiesību Tiesas (ECT) prakse, interpretējot Eiropas Cilvēktiesību Konvencijas (ECK) 10. pantā ietvertās tiesības uz vārda brīvību.
Pētījums atklāj, ka civillietās vairumā spriedumu tiesas ir atsaukušās uz ECK, kas Latvijā stājās spēkā jau 1997.gada 13.jūnijā.[1] Taču ne visos gadījumos tiesas argumentācija, izvērtējot nepieciešamību ierobežot vārda brīvību, balstās uz ECT praksē pieņemtajiem kritērijiem, bet atsevišķās civillietās atsauce uz ECK 10.pantu ir drīzāk formāla. Analizējot pēdējo gadu lietas, tomēr ir vērojams progress. To, domājams, ir sekmējusi Tiesnešu Apmācības Centra organizētā tiesnešu apmācība cilvēktiesībās, kā arī plašākas literatūras pieejamība latviešu valodā par ECT praksi.
Attiecībā uz krimināllietām par goda un cieņas aizskaršanu, vispirms jāmin, ka šādu lietu ir visai maz[2]. Personai kriminālatbildība rada īpaši smagas juridiskas sekas, tādēļ goda un cieņas aizsardzībai tā būtu jāpiemēro tikai izņēmuma gadījumos, vēl retāk piemērojot brīvības atņemšanu. Diemžēl Latvijas Krimināllikuma 158.pants joprojām par citas personas goda un cieņas aizskaršanu masu saziņas līdzeklī paredz brīvības atņemšanu līdz pat vienam gadam. Te būtu jānošķir apzināti nepatiesu ziņu izplatīšana un kritisks vai dažkārt pat rupjš citas personas vērtējums. Goda un cieņas aizskaršanas gadījumos, atšķirībā no apmelošanas, atbilstošāk būtu piemērot naudas sodu, piespiedu darbu, nevis brīvības atņemšanu.
Atšķirībā no goda un cieņas aizskaršanas, otra pētījumā analizētā lietu kategorija par rasu naida un neiecietības kurināšanu Latvijas tiesību piemērotājiem ir jauna parādība. Te analīzē jāņem vērā ne tikai ECK, bet arī Latvijai saistošā ANO Rasu diskriminācijas izskaušanas konvencija.
Kā liecina statistikas dati, visbiežāk šādos gadījumos tiek atteikts ierosināt krimināllietas, bet apsūdzības uzrādīšana, lietas nodošana tiesā un vainīgo personu saukšanu pie atbildības ir vēl retāk sastopama[3]. Kā galvenos iemeslus tam var minēt trīs: tiesību normu nepilnība, pieredzes trūkums izmeklēšanā un šādu noziegumu kaitīgo seku neapzināšanās.
Latvijai kļūstot par Eiropas Savienības valsti, saskarsme ar atšķirīgas reliģijas, ādas krāsas vai kultūras pārstāvjiem pieaugs. Saskarsmes pieredzes un informācijas trūkums kopā ar neiecietību un diskrimināciju kurinošiem izteikumiem ir labvēlīga augsne aizspriedumiem un vardarbībai. Tādēļ pētījums iesaka meklēt efektīvākus risinājumus tiesību normās un to piemērošanā, lai ierobežotu neiecietību kurinošus aicinājumus, pilnveidojot tiesisko regulējumu Krimināllikumā vai meklējot alternatīvus risinājumus. Kriminālatbildība ne vienmēr ir atbilstošākais risinājums, taču valstij ir jāpauž principiāla nostāja pret izteikumiem, kas kurina neiecietību sabiedrībā, izstrādājot efektīvus tiesiskus risinājumus šādu gadījumu ierobežošanai.
Kā pozitīvs solis jāvērtē pagaidām gan vēl nelielā tiesu prakse civillietās: iespēja prasīt materiālu kompensāciju gadījumos, kad personas gods un cieņa ir aizskarta saistībā ar aicinājumiem diskriminēt kādai rasei, nacionālajai vai reliģiskajai grupai piederīgos[4]. Pienākumu nodrošināt iespēju rasu diskriminācijas upuriem prasīt materiālu kompensāciju paredz arī Latvijai saistošajā ANO Rasu diskriminācijas izskaušanas konvencijā[5].
Jāatzīst, ka vārda brīvība Latvijas sabiedrībā pēdējos gados ir nostiprinājusies. Tas vērojams gan tiesu spriedumos, plašāk piemērojot ECT praksē izstrādātos principus, gan sabiedrībai kļūstot daudz brīvākai izteikumos un aktīvi vēršoties pret jebkuriem, pat iespējamiem, šīs brīvības ierobežojumiem. Kā nesenu piemēru var minēt solidāro dažādu nozaru ekspertu un sabiedrisko organizāciju pārstāvju vēršanos pret Valsts Prezidentes sākotnējiem izteikumiem attiecībā uz “Delnas” tiesībām prasīt I.Ūdres atkāpšanos. Taču šis piemērs apliecina arī to, ka sabiedrībai, lai nepazaudētu vārda brīvību, ir jābūt modrai.
No otras puses, Latvijas sabiedrībai ir jāmācās īstenot vārda brīvību, jo šīs tiesības rada arī pienākumus. Diskusijās par vēstures faktu interpretāciju, starpetniskajām attiecībām, attieksmi pret atšķirīgas ādas krāsas, reliģijas, kultūras pārstāvjiem, kā arī citiem sabiedrībā jūtīgiem jautājumiem ir pieļaujama un pat nepieciešama viedokļu dažādība, kaut arī dažkārt tā var būt nepatīkama vai nepieņemama kādai sabiedrības daļai. Taču sabiedrībai būtu aktīvi jāvēršas pret izteikumiem, kas kurina neiecietību vai vardarbību, vai arī noliedz kādai rasei, kultūrai vai reliģijai piederīgo cilvēku tiesības uz eksistenci.
Novilkt robežu starp dažādām sabiedrības interesēm nereti ir visai sarežģīts uzdevums. Pētījums sniedz gan ieteikumus, kā pilnveidot tiesību normas, gan kritērijus, kā izvērtēt vārda brīvības ierobežojumu nepieciešamību, kā arī apskata piemērus no ECT un citu starptautisko institūciju prakses. Vienveidīgas un visām lietām piemērojamas formulas nav, katrs vārda brīvības ierobežošanas gadījums ir jāizvērtē individuāli. Tas var likties sarežģīti, taču diez vai cits risinājums būtu pieņemams, ņemot vērā vārda brīvības lomu demokrātiskā sabiedrībā.
_______________
[1] Pētījumā tika analizēti Augstākās Tiesas Senāta un Palātas, Rīgas apgabaltiesas, kā arī Rīgas pilsētas rajonu un priekšpilsētu tiesu spriedumi civillietās par personas goda un cieņas aizskaršanu, kas pieņemti laika posmā no 1999.gada līdz 2003.gadam. Šī perioda izvēli noteica nepieciešamība aplūkot jaunāko tiesu praksi pēc ECK stāšanās spēkā un ierobežot analizējamo spriedumu loku. Savukārt to, ka galvenokārt analizēti Rīgas apgabaltiesas un Rīgas pilsētas priekšpilsētu (rajonu) tiesu spriedumi, pamatā noteica to pieejamība autoram.
[2] Pētījumā kopumā tika analizēti 30 spriedumi un lēmumi krimināllietās par goda un cieņas aizskaršanu ( tai skaitā lēmumi par krimināllietas izbeigšanu), kas pieņemti laika posmā no 1999.gada līdz 2003.gadam. Vairums no tiem pieņemti Rīgas priekšpilsētu tiesās un Rīgas apgabaltiesā.
[3] Saskaņā ar Drošības policijas 2003.gada 16.septembra informāciju, no 1999.gada līdz 2003.gada septembrim Drošības policijas lietvedībā ir bijušas četras krimināllietas, kas ierosinātas pēc Krimināllikuma 78.panta, bet trīspadsmit gadījumos pieņemts lēmums par atteikšanos ierosināt krimināllietu. Savukārt saskaņā ar Latvijas Republikas Ģenerālprokuratūras sniegto informāciju uz 2003.gada 30.septembri, laika periodā no 1999.gada līdz 2003.gada septembrim prokuratūras iestādēs nav ierosinātas krimināllietas par Krimināllikuma 78.pantā paredzētā noziedzīgā nodarījuma izdarīšanu. // Latvijas Republikas Ģenerālprokuratūras atbilde uz informācijas pieprasījumu Valsts cilvēktiesību biroja direktoram O.Brūvera kungam, 2003.gada 30.septembris, Nav publicēta.
[4] Sk.lietas: 1) Č.K.Edžugbo un P.Mensahs pret politisko organizāciju “Brīvības partija” un valsts bezpeļņas SIA “Latvijas Televīzija”, Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijas spriedums lietā CA-2881/4, 2002.gada 3.jūnijs un Latvijas Republikas Augstākās tiesas Civillietu tiesu palātas spriedums lietā PAC-244, 2003.gada 9.aprīlis; 2) Dž. Stīls pret politisko organizāciju “Brīvības partija” un valsts bezpeļņas SIA “Latvijas Televīzija”, Rīgas Latgales priekšpilsētas tiesas spriedums lietā Nr. C29240503, 2003.gada 8.septembris.
[5] Sk. 1965.gada ANO Starptautiskā konvencija par jebkuras rasu diskriminācijas izskaušanu, 6.pants. // Cilvēka tiesības: starptautisko līgumu krājums. – Ņujorka; Ženēva, 1994. – 1.sēj., 1.daļa. – 66. – 80.lpp.