Foto: zombietime.com
Starptautiskās cilvēktiesības dod valstīm diezgan lielu rīcības brīvību, ļaujot ierobežot vārda brīvību, lai aizsargātu reliģiskās jūtas. Latvijā noteiktā kriminālatbildība par reliģisko jūtu aizskārumu ietilpst šajās robežās, ja atzīšanai par vainīgu jāpierāda tiešs nodoms.
Kur jāvelk robeža starp vārda brīvību un reliģisko jūtu aizskaršanu? Kas notiktu, ja Latvijas mediji rīkotos līdzīgi kā dāņu laikraksts Jyllands-Posten, kas pērn publicēja 12 pravieša Muhameda karikatūras, un ko šī gada sākumā pārpublicēja daudzi citi Eiropas mediji?
Kā zināms, musulmaņi pravieša attēlošanu uzskata par zaimošanu un karikatūru publicēšana izraisījusi pret eiropiešiem un kristiešiem vērstas darbības Āzijas valstīs. Tiesa gan, vairāki avoti apgalvo, ka lielāko sašutumu izraisījuši attēli, kas Eiropas presē nav tikuši publicēti.
Nepretendējot uz visaptverošo analīzi[1], šajā rakstā mēģināšu prognozēt, kā dāņu karikatūru publicēšanu varētu vērtēt Latvijā.
Vārda brīvība un tās ierobežojumi
Nav šaubu, ka Satversme un starptautisko tiesību normas aizsargā tiesības uz vārda brīvību[2]. Satversmes 100.pantā lietotais termins “vārda brīvība” ietver arī jēdzienu “preses brīvība”[3]. Vārda brīvība attiecas arī uz tām idejām, kas apvaino, šokē vai uztrauc valsti vai kādu sabiedrības daļu[4]. Vārda brīvība aizsargā arī vārda brīvības īstenošanas formu[5], tai skaitā, karikatūras.
Vārda brīvība nav absolūta, to var ierobežot. Satversmes 116.pants paredz, ka tiesības uz vārda brīvību var ierobežot likumā paredzētajos gadījumos, lai aizsargātu citu cilvēku tiesības, demokrātisko valsts iekārtu, sabiedrības drošību, labklājību un tikumību.
Savukārt Eiropas Cilvēktiesību konvencijas (ECK) 10.panta otrajā daļā paredzēti likumā noteikti un demokrātiskā sabiedrībā nepieciešami vārda brīvības ierobežojumi, lai aizsargātu valsts drošības, teritoriālās vienotības un sabiedriskās drošības intereses, nepieļautu nekārtības un noziegumus, aizsargātu veselību un morāli, aizsargātu citu cilvēku reputāciju un tiesības, nepieļautu konfidenciālas informācijas izpaušanu vai arī lai saglabātu tiesas autoritāti un objektivitāti.
Satversme vārda brīvības ierobežojumus noteikusi vispārīgi, savukārt ECK dod konkrētākus kritērijus. Tāpēc attiecībā uz pieļaujamajiem plašākajiem vārda brīvības ierobežojumiem Satversmes normas jāinterpretē Konvencijas 10.panta izpratnē[6].
Ierobežojumi goda un cieņas aizsardzības labā
Gan likums “Par presi un citiem masu informācijas līdzekļiem” (7.panta piektā daļa), gan Civillikums (2352.1 pants), gan Krimināllikums (156. un 158.pants) ierobežo vārda brīvību, aizliedzot aizskart personu godu un cieņu. Šajā sakarā rodas jautājums, vai pravieša Muhameda karikatūras var aizskart personas godu un cieņu?
Latvijas tiesu praksē ir zināmi gadījumi, kad konstatēta personas goda un cieņas aizskaršana saistībā ar viedokli, ka grupa, kurai pieder persona (konkrētajā gadījumā – rasu grupa), ir nevēlama[7].
Muhameda karikatūru gadījumā šī konstrukcija būtu pārāk sarežģīta. Pirmkārt, būtu jākonstatē, ka atsevišķas karikatūras parāda pravieša saikni ar terorismu; otrkārt, būtu jāparāda, ka tas mudina sabiedrību domāt, ka islāms provocē terorismu; treškārt, būtu jānonāk pie secinājuma, ka līdz ar to attieksme pret konkrētu musulmani kļuvusi negatīva. Autors atturēsies no šīs konstrukcijas izpētes, jo, visticamāk, ka Latvijā tiktu piemērotas citas tiesību normas.
Ierobežojumi reliģisko jūtu aizsardzības labā
Preses likuma 7.panta pirmā daļa aizliedz publicēt informāciju, kas propagandē reliģisko pārākumu un neiecietību. Ja šis aizliegums pārkāpts atkārtoti gada laikā, tiesa var izbeigt masu informācijas līdzekļa darbību.
Tajā pat laikā Krimināllikuma 150.pants paredz daudz bargākas sankcijas ne tikai par diskrimināciju atkarībā no personu attieksmes pret reliģiju un naida celšanu, bet arī par “personu reliģisko jūtu aizskaršanu”. Par šo nodarījumu draud brīvības atņemšana uz laiku līdz diviem gadiem vai piespiedu darbs, vai naudas sods līdz 40 minimālajām mēnešalgām. Autoram nav zināmi šā panta piemērošanas gadījumi.
Vai šis ierobežojums pats par sevi ir konstitucionāls? Domājams, ka jā. Tas ir nostiprināts likumā, tam ir leģitīms mērķis – citu cilvēku tiesību aizsardzība (iespējams, arī sabiedrības drošības aizsardzība). Par kriminālsoda nepieciešamību demokrātiskā sabiedrībā un samērīgumu var diskutēt, tomēr, šķiet, šie jautājumi būtu apskatāmi konkrētas lietas ietvaros – atbildes lielā mērā atkarīgas no 150.panta interpretācijas.
Izskatot krimināllietu, tiesa būtu analizējusi noziedzīga nozieguma sastāvu.
Autoraprāt, galvenais jautājums būtu par subjektīvo pusi – vai karikatūru zīmēšana un publicēšana veikta ar tiešu nodomu? Vai tās zīmētas un publicētas, lai apzināti aizskartu personu reliģiskās jūtas[8]? Jāatceras, ka kriminālprocesā darbojas nevainīguma prezumpcija – līdz ar to vaina būtu jāpierāda apsūdzībai.
Vismaz pagaidām šķiet, ka tiešs nodoms attiecībā uz Jyllands-Posten karikatūrām nav konstatēts (šādu nodomu būtu vieglāk pierādīt, ja tiešām būtu publicētas t.s. viltotās karikatūras, kuras atspoguļo seksuāla rakstura darbības). Līdz ar to Latvijas tiesa būtu taisījusi attaisnojošu spriedumu noziedzīga nodarījuma sastāva trūkuma dēļ pat gadījumā, ja kriminālprocess tiktu uzsākts un būtu pieņemts lēmums par personas saukšanu pie kriminālatbildības.
Kā Eiropā ierobežo reliģisko jūtu aizskaršanu?
Latvijas pieeja, nodalot vārda brīvības īstenošanu no reliģisko jūtu aizskaršanas atkarībā no nodoma, ir atbilstoša cilvēktiesību izpratnei Eiropā.
Vairākās Eiropas valstīs reliģisko simbolu zaimošana ir sodāms pārkāpums[9]. Piemēram, 2006.gada 23.februārī Manfred van H. lietā tiesa Vācijā atzina par vainīgu cilvēku, kas apdrukāja tualetes papīru ar vārdu “Korāns”. Personu sodīja ar brīvības atņemšanu uz vienu gadu nosacīti un 300 stundām sabiedriskajos darbos. Turklāt Lielbritānijā vēl nesen saskaņā ar kopējām tiesībām (common law) nebija nepieciešams pierādīt nodomu, lai atzītu cilvēku par vainīgu reliģisko simbolu zaimošanā (tiesa gan, aizsardzība attiecās tikai uz kristīgās ticības simboliem)[10].
ECK dod dalībvalstīm diezgan plašu rīcības brīvību noteikt vārda brīvības ierobežojumus, lai pasargātu reliģiskās jūtas, jo Eiropas valstis atšķiras pēc reliģijas nozīmes sabiedrības dzīvē[11].
Lietā Otto-Preminger-Institut v. Austria[12] Eiropas Cilvēktiesību tiesa (ECT) atzinusi, ka reliģiskās jūtas aizskarošas filmas (tā provokatīvi atainoja Jēzu Kristu un Dievmāti) konfiscēšana nepārkāpj vārda brīvību, jo nacionālā tiesa vēlējās nodrošināt reliģisko mieru, ievērojot to, ka reģiona iedzīvotāji pārsvarā ir katoļi. Lietā Wingrove v. the United Kingdom[13] ECT nolēmusi, ka atteikums piešķirt izplatīšanas sertifikātu citai filmai (tā atainoja seksuālās darbības ar kristīgās ticības simboliem) arī nepārkāpj vārda brīvību, jo filmas parasti tiek tiražētas ļoti plaši, tāpēc var aizskart daudzu cilvēku reliģiskās jūtas.
ECT atzīmēja, ka priekšstati par reliģijas lomu mainās arī atkarībā no laika[14]. Tam jāpiekrīt – piemēram, šā gada februārī Lielbritānijā pieņemts Rasu un reliģiskā naida likums[15], ar kuru pēc Lordu palātas priekšlikuma tikusi ieviesta atbildība tikai tīšas naida kurināšanas gadījumā. Tajā pat laikā tagad tiks aizsargātas ne tikai kristiešu, bet arī citu reliģiju piekritēju jūtas.
Secinājums – dāņu karikatūrās nav aizskāruma
Starptautiskās cilvēktiesības dod valstīm diezgan lielu rīcības brīvību, ļaujot ierobežot vārda brīvību, lai aizsargātu reliģiskās jūtas. Latvijas likumdevējs nav pārkāpis šīs rīcības brīvības robežas, ieviešot kriminālatbildību par reliģisko jūtu aizskaršanu (ja vien norma tiek interpretēta mūsdienu doktrīnas gaismā, paredzot nepieciešamību pierādīt tiešu nodomu aizskart reliģiskās jūtas). Par tiešu nodomu var liecināt, piemēram, seksuāla rakstura darbību atainošana reliģijas kontekstā. Laikrakstā Jyllands-Posten publicēto karikatūru saturs (nerunājot par viltotām karikatūrām) no pirmā acu uzmetiena nedod pamatu secināt, ka karikatūrists vai redakcija būtu vēlējusies aizskart musulmaņu reliģiskās jūtas.
_______________________________________
[1] Par vārda brīvības robežām skat. sīkāk: Kučs A. Vārda brīvības robežas: goda un cieņas aizskaršana, naida kurināšana. Rīga: Providus, 2004.
[2] Satversmes 100.pants, Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām (SPPT) 19.pants un Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (ECK) 10.pants
[3] Latvijas Republikas Satversmes tiesas 2003.gada 5.jūnija sprieduma lietā Nr.2003-02-0106 “Par Radio un televīzijas likuma 19. panta piektās daļas atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 89., 91., 100. un 114.pantam, Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 10.pantam un 14.pantam saistībā ar 10.pantu un Starptautiskā pakta par pilsoņu un politiskajām tiesībām 19. un 27.pantam” secinājumu daļas [1] punkts
[6] Latvijas Republikas Satversmes tiesas 2003.gada 29.oktobra sprieduma lietā Nr.2003-05-01 “Par Krimināllikuma 271.panta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 91. un 100.pantam” secinājumu daļas [22] punkts
[7] 2003.gada 8.septembra Rīgas Latgales priekšpilsētas tiesas spriedums lietā Nr.C29240503
[8] Krastiņš U., Liholaja V., Niedre A. Krimināllikuma zinātniski praktiskais komentārs. Sevišķā daļa. 2.grāmata. Rīga: “AFS”, 2003. – 288.lpp.
[9] Piem., Austrijā, Somijā, Vācijā, Itālijā, Īrijā, Nīderlandē, Spānijā, Šveicē, Lielbritānijā
[10] Whitehouse v Lemon [1979] 2 WLR 281
[12] Turpat
[14] Turpat, §58
[15] Racial and Religious Hatred Act 2006
Vārda brīvības robežas: Goda un cieņas aizskaršana, naida kurināšana