Foto: Frits Ahlefeldt-Laurvig
Tieši ministriju sadalījums ir varas uzturēšanas pamata ass, un ministriju skaits līdz šim vienmēr ir bijis pakārtots partiju ambīciju salāgošanai.
Godmaņa valdībai demisionējot, ziņu slejās parādījās vēsts, ka Valsts prezidents Valdis Zatlers „nepieļauj bezpartejiska kandidāta aicināšanu, kas būtu iespējams tikai tad, ja ir pilnīga politiskā krīze”[ 1 ]. Daudz ir diskutēts par valsts ekonomisko situāciju, taču maz tiek runāts par tās saikni ar politisko situāciju. Mēģinājumi tās abas sasaistīt ir gana virspusēji un politikas problēmas galvenokārt iemieso konkrētās personībās.
Pagājušajā nedēļā sarunā ar kādu politikai pietuvinātu personu pēc oficiālās diskusijas pārmijām vārdus par ģimenes politiku un tās nestabilitāti. Proti, vienu dienu cilvēks var rēķināties ar vecāku pabalstu, bet nākamajā — vairs ne. Valsts tā grauj iespējas ģimenēm dzīvi plānot ilgtermiņā. Pajokoju, ka vismaz 10% peļņa no valsts pasūtījumiem ir stabila un prognozējama vērtība, kas saglabājas par spīti dzīves svārstībām. Man par pārsteigumu sarunu biedrs sacīto neuztvēra kā joku, bet pašu par sevi saprotamu dzīves faktu. Šķiet, ka nevis izpratne par politisko atbildību, bet gan politikas veidošanas noteikumu stabilitāte par spīti ārējo apstākļu krasai maiņai Latvijai ļauj izvairīties no “pilnīgās politiskās krīzes”. Jautājums tikai, vai šāda veida situācijas saglabāšanās patiešām rada drošību reālajā dzīvē.
Kājām neiet, bet apkopējas atlaiž
Savulaik sociologa Tāļa Tisenkopfa vadītais Pārskats par tautas attīstību 2000/2001 pirmo reizi sistemātiski iezīmēja varas mehānisma ēnu pusi Latvijā — to, ka politikas veidošanas un lēmumu pieņemšanas process ir noslēgts un sabiedrībai grūti ietekmējams. Pārskata prezentācijā toreizējais premjers Andris Bērziņš (LPP/LC) publiski noliedza jebkādu politikas procesu ārpus oficiālā, kritizējot pētniekus par nepierādītu faktu izmantošanu. Neskatoties uz oficiāli deklarētās ēnu politikas neesamību, politiķi anonīmās intervijās labprāt par šo jautājumu izsakās. Varas smalkmehānisms ir gana nozīmīgs faktors birokrātiskā mehānisma uzturēšanā, tomēr Latvijā maz pētīts. Prezidenta paziņojums, ka nevienai partijai neviena ministrija nav garantēta, esošo neoficiālo spēles noteikumu kontekstā skan smieklīgi, jo tieši ministriju sadalījums ir varas uzturēšanas pamata ass. Ministriju skaits līdz šim vienmēr ir bijis pakārtots partiju ambīciju salāgošanai. Arta Pabrika (SCP) atklāsmes, aizejot no Tautas Partijas, daļēji atklāj “kompromisu” mehānismu[ 2 ], taču sīkākās detaļās politiķis, kam “politika ir pamatdarbs” neieslīgst, attēlojot savu līdzšinējo lēmumu pieņemšanu politikā kā savas sirdsapziņas un partijas kolektīvā lēmuma kompromisu, ko izbeidz attapšanās par sliekšņa pārkāpšanu gandrīz abām kājām, kad “ar vienu kāju jau biju pāri, bet tomēr paspēju to atraut atpakaļ.”
Politiku veido ne tikai lielās izšķiršanās, korupcijas skandāli, bet sīki ikdienas soļi. Piemērs var būt automašīnu lietošana ministriju vadības līmenī, kuru politiķi uztver kā pašu par sevi saprotamu amata bonusu. Ja tos 700 un vairāk latus mēnesī kopā ar šofera algu pieplusotu ministra atalgojumam, iespējams, ministrs uz darbu brauktu ar personisko transporta līdzekli vai taksometru, jo tas vienkārši būtu lētāk. Šādi nauda tiek uztverta privātajās kompānijās, kur uzņēmuma transporta vajadzības tiek izvērtētas uzņēmuma efektivitātes gaismā. Fakts, ka pirmā doma par izdevumu optimizāciju saistās ar atbrīvošanos no sociāli tālākiem sistēmas posmiem, piemēram, apkopēju atbrīvošanas fakts Ministru kabinetā izpelnās detalizētu rakstu[ 3 ], nevis, piemēram, ideju, ka ministri varētu uz darbu doties ar sabiedrisko transportu līdzīgi citiem darba ņēmējiem šajā valstī, liecina par pieradumu skatīt ministrijas naudu kā savējo teju refleksa līmenī. Valsts kontroles (VK) izteiktie aizrādījumi līdz šim nav atraduši dzirdīgas ausis, jo tie pārkāpj vispārpieņemtos noteikumus. Visasāk uz VK norādēm reaģējusī Satiksmes ministrija to darījusi tāpēc, ka tās ietekmes sfērā neoficiālie noteikumi ir tā paplašināti, ka līdzi paplašinājusies arī vietējā taisnīguma izpratne, ietilpinot tajā arī visus “šofera dēlus” un nevilšus kļūstot par sistēmas hiperbolu.
Vara jūtas droša
Sociālismu savulaik palīdzēja nogremdēt varas aparāta un uzņēmumu birokratizēšanās. Uzņēmumi pamazām pārvērtās par valsti valstī, un līdz ar pārvaldes efektivitātes zaudēšanu arvien lielāku nozīmi ieguva neformālie kontakti, nosakot faktisko varas sadales mehānismu. Artis Pabriks savā blogā Dienā[ 4 ] Latvijas šodienas situāciju tiešā veidā saista ar padomju sistēmas mantojumu, saistot zināšanas ar varas mehānismu un argumentējot valdības komunikācijas nespēju ar apzinātu nevēlēšanos dalīties vērtīgajās zināšanās. Tomēr šāda veida zināšanas labāk raksturotu vārds “informētība”. Kā savulaik informētība par Bankas Baltija gaidāmo nogrimšanu un privatizācijas sertifikātu izmantošanu, tā šodien — zināšanas par Parex bankas situāciju un lata noturēšanas cenu novelk ne tikai simbolisku, bet praktisku katra iedzīvotāja ekonomiskās rīcībspējas robežu. Tomēr zināšanas vien neļauj skaidrot varas mehānisma patstāvību par spīti varas maiņām. Ne mazāk svarīgs mantojums ir nomenklatūras kasta, kuras noslēgtība un privilēģijas par spīti pagātnes skandāliem joprojām„riņķot” ļauj „piederošām” personām. Šo mehānismu uztur ne tikai zināšanas, bet arī spēles noteikumi, kas tās dalībniekiem garantē drošību.
Lai arī cik paradoksāli tas var šķist, katrs var vienlaikus būt abās pusēs. Proti, ja cilvēks uz situāciju raugās no iekšpuses, daudzas no ārpuses saskatāmās neloģiskās lietas ar laiku pārtop pats par sevi saprotamos noteikumos, kurus spējam nesaistīt ar vispārinātu politikas procesu. Piemērs šādai lietu normalizēšanai atrodams arī Latvijas iedzīvotāju vairuma personiskajā pieredzē, saskaroties ar bērnudārzu vietu sadalījumu vai veselības aprūpes sistēmu. Teorētiski bērnudārza vieta pienākas jebkuram bērnam, un to atspoguļo solidāra nodokļu naudas novirzīšana šim mērķim, taču praktiski bērnudārzos vietu trūkst, un jebkurš bērns šo pakalpojumu saņemt nevar. Rīgas pašvaldība situāciju risina, stiprinot normatīvo regulējumu un potenciālajiem vecākiem dodot cerību, ka, lai arī vietu nepietiek, noteikumu maiņa un to caurskatāmības uzlabošana, ļaus atrisināt praktisko pusi. Tie vecāki, kas bērnudārza vietu ir ieguvuši un gūst labumu no sistēmas, negribēti kļūst par tās daļu. Visticamāk, viņi saprot, ka sistēma ir netaisnīga, taču nav gatavi tādai sistēmas demontēšanai, kas skartu viņu pašu bērnudārzu vietu. Fakts, ka principā mums ir caurskatāma sistēma, kas katram varētu palīdzēt tikt pie vietas dārziņā, lielākoties atvieglo vispārējo klusēšanu.
Tā nav tikai stratēģijas problēma, ka Latvija nespēj atrast attīstības ceļu un izeju no situācijas. Klibošana sākas īstenošanas fāzē, kad stratēģija sastopas ar reālajiem spēles noteikumiem un ikdienas politikas iedzīvināšanas praksi. Problēma slēpjas tajā, ka teju ikviens piedalās šajā sistēmā un gūst no tās kādu labumu kaut vai drošības ziņā. Pārskatam par tautas attīstību 2004/2005 veiktā aptauja rādīja, ka pat salīdzinoši zema bezdarba līmeņa apstākļos cilvēki nejutās droši un vairījās vērtēt savu atalgojumu un darba apstākļus — lietas, kas vistiešāk saistītas ar drošību un piederību darba vietai. Tas, ka cilvēks nejūtas piederīgs savai darba vietai, darbu savukārt padara neefektīvu, jo šādā situācijā drošāk ir ieguldīt garākās darba stundās un vairākās darbavietās, nevis mainīt spēles noteikumus. Pretēji situācijai ekonomikā cilvēki varas aparātā vēl jūtas droši, un politiskās krīzes Latvijā nebūs, kamēr vien lielākajai daļai politikas dalībnieku nebūs ko zaudēt.
__________________________