Raksts

Vara, vara, kam tā vara, ja tev īstas jēgas nav


Datums:
30. jūlijs, 2001


Foto: © AFI

2. Sabiedriskās politikas forums. Trešdiena, 2001.gada 25.jūlijs, ar to diez vai ieies Latvijas vēsturē, taču klātesošie, esmu pārliecināts, neaizmirsīs vismaz dažus īstas atklāsmes brīžus...

Otrais Sorosa fonda – Latvija sarīkotais sabiedriskās politikas forums tā dalībnieku vairākumu tuvināja kopīgai politikas izpratnei. Trešdiena, 2001.gada 25.jūlijs, ar to diez vai ieies Latvijas vēsturē, taču klātesošie politiķi, žurnālisti, nevalstisko organizāciju pārstāvji u.c. interesenti, esmu pārliecināts, neaizmirsīs vismaz dažus īstas atklāsmes brīžus.

Pirmkārt, Ministru prezidenta un savienības “Latvijas ceļš” priekšsēža Andra Bērziņa “nolieguma noliegums”. Visupirms gara un plaša liegšanās un mēģinājumi atspēkot 2000./2001.gada tautas attīstības pārskatu par sabiedriskās politikas procesu Latvijā. Mēģinājumi, kurus acīmredzami spiestin spieda ilgi valdošās partijas atbildības nasta. Lai gan premjers daudz un neapmierināti runāja par pārskata metodiku, kas, kaut vai tādēļ, ka pārskatā nav sniegts tās izsmeļošs apraksts, nav bez vainas, bija skaidri noprotama viņa nepatika par ko citu – lielākoties par pārskata galveno atziņu. Proti, Latvijā izveidota pārāk slēgta politika – tāda, kurā pārāk maz ir līdzdalīga sabiedrība. Lai nu kas, bet šī atziņa pārskatā ir pierādīta pārliecinoši un tieši, anonīmi aptaujājot arī pašus politiķus. Turklāt, kā izrietēja no forumā pārstāvēto politiķu izteikumiem, tā visnotaļ rod apstiprinājumu viņu ikdienas domās un darbos.

Tā Jānis Dinevičs, pašreizējais Rīgas galvas padomnieks (LSDSP), taisnojās, ka koalīcijas un sadarbības padomju lēmumi taču tiekot “izlaisti” caur valdību un parlamentu. Jā gan, padomju laikos tāpat bija ar politbiroja lēmumiem. Bet runa jau ir par ko citu – kāpēc īstas diskusijas un lēmumu pieņemšana nenotiek visupirms partijās un tad galvenokārt parlamentā un valdībā? Kā nekā tieši tās ir leģitīmās demokrātiskās lēmējinstitūcijas.

Mārcis Bendiks, bijušais Ministru prezidenta Andra Šķēles padomnieks, aizrunājās līdz tam, ka nevalstisko organizāciju pārstāvju līdzdalība valdības sēdēs esot pretrunā ar Satversmi. Teiktais gan laikam bija domāts tiem, kas Satversmi nelasa, jo tā pat nenosaka, ka Ministru kabineta sēdēm būtu jābūt slēgtām. Uz “Satversmes garu” Bendiks uzstāja, vienlaikus prasīdams “visu varu vēlētajiem tautas priekšstāvjiem”. Taču pilnīgā pretrunā ar šo principu ir kaut vai minēto ārpusparlamenta saskaņošanas padomju ietekme uz lēmumu pieņemšanu. Pati forma varētu būt pieņemama, ja vien šīs padomes patiešām būtu tikai debašu vieta, nevis vēlētājiem svarīgu lēmumu pieņēmējas. Bet tad arī paliek jautājums – kāpēc tās pašas debates nevar notikt Saeimā un valdībā? Vai ne tāpēc, ka tur nevar publiski dalīt tos labumus, kas tiek dalīti jaunajā “padomju varā”?

Pats Ministru prezidents foruma diskusijā atzina, ka, jā, valstī ir oligarhiskas grupas. Te nu bija viens “nolieguma noliegums”! Jo kas tad, pēc definīcijas, ir oligarhija? Nedaudzu vara – elites vara. Bet vai tā nav tautas attīstības pārskata galvenā atziņa? Labi vēl, ka sekoja arī otrs Bērziņa “nolieguma noliegums” – publiska apņemšanās sekot atvērtas politikas principiem, cita vidū – pretēji bijušā Šķēles padomnieka patosam – turpinot iesaistīt nevalstiskās organizācijas arī valdības lēmumu sagatavošanā. Par šādu nostāju premjers, cerams, saņems atbalstu, jo viņš ar to, kā redzams, ir baltais zvirbulis vārnu barā.

Otrkārt, viena no šīm “vārnām”, kas, kā jau teikts, savulaik bija visai ietekmīga, ir tas pats Bendiks. Foruma diskusijai viņš kalpoja gan kā katalizators, gan kā lakmusa papīrs, kas spilgti iekrāsojās melnā politikas noslēgtības krāsā. Turklāt cēlonis slēgtai politikai šajā gadījumā, tāpat kā daudzos līdzīgos, ir viens un tas pats. Pats Bendika kungs atklāti parādīja, ka viņš varbūt ir apgaismots (ne reakcionārs) autokrāts, bet nekādā ziņā ne pārliecināts demokrāts. Starp citu, kā redzējām, viņš to arī nemaz nenoliedz. Te nu tas ir: parādi, kas ir tavs draugs, un es pateikšu, kas esi tu pats. Diemžēl Bendika uzstāšanās nebija tikai viņa vien – tā savā ziņā izgaismoja Šķēles gan kā premjera, gan partijas vadītāja stilu. Kas tad Bendika runā bija nedemokrātisks? – man vaicāja Edmunds Krastiņš, cits bijušais Šķēles padomnieks un Tautas partijas frakcijas vadītājs Rīgas domē. Nu kaut vai viņa atziņa, ka politika ir tikai cīņa par varu, varas noturēšanu un neatdošanu. Tātad – nevis cīņa par varas labāku izmantošanu, nevis veids, kā to izmantot tautas labad, jo demokrātija taču ir tautas vara? Ja ir šādi “demokrāti”, tad par kādu mērķtiecīgu viņu virzību uz atklātu, demokrātiskāku politiku var būt runa? Saprotams, tiem, kam demokrātija nav pašvērtība, vieglāk ir veidot autoritārismu un slēgtu politiku, ko arī esam dabūjuši. Tātad demokrātisko partiju pārstāvjiem, par kādām mums dēvējas visas, vajadzētu vispirms pašām mācīties un izcīnīt demokrātiju, tostarp arī partiju iekšienē, un tikties ar vēlētājiem ne tikai ap vēlēšanu laiku, bet gan būt ar viņiem pastāvīgā dialogā. Tad politika Latvijā kļūs atvērta.

Treškārt, Bendika kungs provocēja arī ar tēzi, ka neesot iespējams sociālais taisnīgums, tāds esot bijis tikai Kambodžā un Padomju Savienībā. Diemžēl radās iespaids, ka viņam tā nav hiperbola, bet gan pārliecība. Tad nu jāsaka – ar labu nakti demokrātiskā politikā! Un ne jau tikai sociāldemokrātiskajā (kā kuluāros izteicās Krastiņa kungs), bet vispār – ja politiķim nav saprašanas, cik svarīga sabiedrībai ir izjūta par to, ka valdīšana ir sociāli taisnīga (un te nav runa par vienlīdzību), tad demokrātisku vēlēšanu apstākļos viņš kā politiķis ilgi neizdzīvos. Tas liecina par iekapsulēšanos jau galēji slēgtā politikā un lieku reizi apstiprina tautas attīstības pārskata galvenās atziņas rūgto patiesību, ka sabiedrības vairākumu šāda politika ignorē.

Kopsavilkumā: kaut gan daži, kā Bērziņš, jau pamazām, tomēr možas, citiem viņu šķietamā atraktivitāte un gudrība nepalīdz pārvarēt tik pārmēra egoismu, ka viņi jau paši sevi stumj ārā no atvērtas politikas.


Tālis Tisenkopfs "ANO Pārskati par tautas attīstību - ierocis publisku interešu aizstāvībai"

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!