Raksts

Vara, sekss un brokastis


Datums:
20. novembris, 2007


Autori

Jolanta Cihanoviča


Foto: Peas

Ja Lūgšanu brokastu mērķis ir nostiprināt valstī kristīgos standartus, tad visas skaistās runas par pasākuma apolitiskumu ir viena vienīga liekulība.

Pašlaik rodas diskusijas par lūgšanu brokastīm — pasākuma jēgu un politisko aspektu. Izvēlējos piedalīties diskusijā, izklāstot savas domas un jautājumus, kas man šķiet neskaidri.

Lūgšanu brokastis mūsu valstī tiek rīkotas otro reizi. Organizētāji min, ka pasākums notiek jau ceturto gadu, acīmredzot divus pirmos gadus tas notika ar citu nosaukumu. Amerikas Savienotajās Valstīs lūgšanu brokastis ar šo nosaukumu pirmo reizi organizētas 1952. gadā. To vēsture saistīta ar organizāciju The Family (Ģimene), kuru 1935. gadā Sietlā nodibināja imigrants no Norvēģijas Ābrahams Vireide (Abraham Vereide). Viņš bija sludinātājs, kurš 1934. gadā Sanfrancisko rīkojis evaņģēlisko tikšanos mēnesi, kurā bija regulāras Lūgšanu brokastis ar vietējiem biznesa līderiem. 1945. gadā Vašingtonā tika organizētas pirmās Lūgšanu brokastis ASV kongresmeņiem, savukārt 1947. gada janvārī Vašingtonā notika četru dienu konference, kuras rezultātā tika izveidota Kristiešu līderības starptautiskā padome (International Council for Christian Leadership). Formāli šī organizācija tika nodibināta 1953. gadā, un tā kalpoja kā vienojoša struktūra dažādām nacionālajām organizācijām. 1972. gadā organizācija mainīja savu nosaukumu un kopš tiem laikiem saucas Brālības nodibinājums (Fellowship Foundation). Šī organizācija joprojām katru gadu rīko ASV Nacionālās lūgšanu brokastis, kurās kopš 1953.gada tradicionāli ar runu uzstājas ASV prezidents. Brālības nodibinājums ir ASV reģistrēta, no nodokļiem atbrīvota organizācija ar vairāk nekā 12 miljonu ASV dolāru gada ienākumiem no ziedojumiem. Brālības darbam ir slepenības oreols, un organizācija to pamato ar cilvēku privātās dzīves neaizskaramību, bet prese tās darbu vērtē neviennozīmīgi, jo pastāv aizdomas, ka brālības mērķis ir ne tikai lūgšanas, bet arī baznīcas varas un organizācijas ietekmes palielināšana, sasniedzot visaugstākos varas līmeņus.

Dažādie brokastu mērķi

Interesanti, kā pasākuma mērķi definē dažādas organizācijas, kas piedalās Lūgšanu brokastu rīkošanā. ASV Lūgšanu brokastu tīkls (Prayer Breakfast network) uzsver, ka viņu mērķis ir sasaukt līderus Jēzus Kristus vārdā[1]. Tātad pasākums ir saistīts ar ticības apliecināšanu un sludināšanu, nevis tikai ar iedrošinājumu un sadraudzību. Lūgšanu brokastīs draudzējas nevis visi, bet cilvēki, kuri sevi dēvē par kristiešiem, un līderi — cilvēki ar ietekmi.

Romas katoļu baznīca Latvijā acīmredzot saprot, ka pasākums var izskatīties kā mēģinājums vēl vairāk tuvināt kristīgo baznīcu un varu, tāpēc Lūgšanu brokastu mērķi definē diplomātiski: „Lūgšanu brokastu mērķis ir pulcēt Latvijas atbildīgākos un ietekmīgākos līderus savstarpējai sadraudzībai un iedrošinājumam. Pasākums veidots tā, lai cilvēkus ar atšķirīgu pieredzi no dažādām konfesijām, politiskajām partijām un nacionalitātēm vienotu ap augstākajām un cēlākajām Rietumu civilizācijas garīgajām, morālajām un ētiskajām pamatvērtībām.”[2] Interesanta ir doma par pamatvērtībām — acīmredzot, ar tām domātas kristīgās vērtības, tomēr kristietība nav pieminēta ne ar vārdu.

Savukārt Jaunā paaudze bez liekas diplomātijas un liekulības atklāti pasaka, ka ar šī pasākuma palīdzību valdība cenšas nostiprināt valstī kristīgos standartus un tradīcijas.[3] Ja mērķis ir šāds, tad visas skaistās runas par pasākuma apolitiskumu ir viena vienīga liekulība. Baznīca ir atdalīta no valsts tieši tāpēc, lai pilsoņi varētu izvēlēties tādu reliģiju, kādu uzskata par pareizu, vai arī būt nereliģiozi. Varētu likties diezgan loģiski, ka vienas reliģijas izcelšana ar mērķi valstī nostiprināt tās standartus apdraud demokrātiju un ticības brīvību.

Tātad savstarpējā sadraudzība un sadraudzība ar valsts varu notiek ekskluzīvi kristietības kontekstā. Lai gan Latvija ir multikonfesionāla zeme un citas konfesijas arī prot lūgt un tic Dievam, tomēr ne uz brokastīm, ne uz lūgšanām, ne arī draudzēties tās acīmredzami nebija aicinātas. Tāpat nebija aicināti tie pazīstamie kristieši, kuri nepiekrīt pašreizējai luterāņu baznīcas nostājai. Acīmredzot ar viņiem draudzēties nav svarīgi. Ja draudzēšanās un attiecību veidošana un uzturēšana ir paredzēta tieši starp varu un baznīcas varai lojāliem kristiešiem, vai tad tā tomēr nav politika?

Viens no Lūgšanu brokastu goda komitejas pārstāvjiem luterāņu arhibīskaps Jānis Vanags norāda, ka “Lūgšanu brokastis ir apolitisks pasākums. To nerīko neviena partija un arī neviena konkrēta baznīca.”[4] Viņaprāt, lūgšanu brokastis kalpo sabiedrības saliedēšanai un nepārkāpj valsts un baznīcas nošķirtības principu. Acīmredzot tas ir tikpat apolitisks kā Vanaga šā gada jūlijā prezidentam Valdim Zatleram izteiktais piedāvājums tradicionālo kristiešu konfesiju pārstāvjus iekļaut stratēģiskās analīzes komisijas darbā. Netika taču piedāvāts komisijā iekļaut tikai vienas konfesijas pārstāvjus, kas, pēc arhibīskapa domām, laikam būtu politiski. “Piedalīties Lūgšanu brokastīs nenozīmē piekrist katra dalībnieka uzskatiem. Runa drīzāk ir par dialogu,” norāda arhibīskaps. Dialogu starp ko? Starp varu un baznīcu? Kāpēc tikai ar kristīgo baznīcu? Kāds ir dialoga mērķis? Skaidrības nav.

Tāpēc kā parasta Latvijas pilsone, skatoties uz šīm brokastīm no malas, secinu, ka pasākums tomēr ir politisks. Jo kristiešu vara vienojas kopīgā dziesmā ar valsts varu, un tas nozīmē, ka mūsu valstī labāk būt oficiālajai baznīcas politikai piekrītošam kristietim, nekā, teiksim, kādas citas konfesijas pārstāvim vai neticīgajam. Jo ar varu draudzējas tieši kristieši, viņus pazīst un atzīst, un, kā zināms, mūsu valstī pazīšanās ir pirmais solis dažādu labumu gūšanai un standartu nostiprināšanai.

Neatklātās vērtības

Kādas ir pamatvērtības, ar kurām Lūgšanu brokastu rīkotāji cer vienot līderus? Romas katoļu baznīca Latvijā bilst, ka „pasākums veidots tā, lai cilvēkus ar atšķirīgu pieredzi, no dažādām konfesijām, politiskajām partijām un nacionalitātēm vienotu ap augstākajām un cēlākajām Rietumu civilizācijas garīgajām, morālajām un ētiskajām pamatvērtībām.” Un ne ar vārdu nav paskaidrots, kas tad ir šīs cēlās vērtības.

Protams, ar to domātas tā saucamās „kristīgās vērtības.” Turklāt šķiet, ar šiem vārdiem mūsu valstī lielākoties apzīmē seksu starp vīrieti un sievieti. To pierāda interneta meklētājs, kurā, cerot atrast atšifrējumu, ierakstīju vārdus “kristīgās vērtības” un atradu daudzus apcerējumus par “pareizu” seksu. Pat premjera Aigara Kalvīša 2005. gadā sakarā ar seksuālo minoritāšu parādi sacīto: “Mēs esam uz kristīgām vērtībām balstīta valsts.” Vai tiešām šī ir vienīgā augstākā un cēlākā Rietumu civilizācijas vērtība? Vai tai par godu nepieciešams brokastot?

Manuprāt, politiķu koķetēšana ar baznīcu ir saistīta ar sabiedrības gaidām, ka baznīca kalpos kā morālais, ētiskais kompass. Diemžēl Latvijas baznīca sabiedrības diskusijās piedalās tikai tad, kad ir runa par seksu vai varu. Psihologs Zigmunds Freids šo parādību varētu pakomentēt daudz dziļāk un detalizētāk. Runājot par sabiedrībai aktuālām lietām, baznīca klusē. Pensionāri mirst badā, bērni un sievietes ģimenēs cieš no fiziskas vardarbības, tautas veselība cieš no dažādām atkarībām, mēs dzirdam par zagšanu valsts augstākajos ešelonos, bet baznīca klusē. Minētās laicīgās lietas tai neinteresē. Interesē tikai vara un sekss. Acīmredzot, tāpēc uz lūgšanu brokastīm tika uzaicināts īpaši neviennozīmīgi vērtētais Jaunās paaudzes vadītājs Aleksejs Ļedjajevs. Uzaicināts par spīti tam, ka Romas katoļu baznīca Latvijā raksta: „Lūgšanu brokastu uzmanības centrā būs pamatvērtības, ideāli un īpašības, kas kopīgas visiem vēsturiskajiem kristīgajiem uzskatiem.”

Kāpēc uzaicināja Ļedjajevu

Ļedjajeva baznīcas pārstāvji 2006. gada jūlijā ar izkārnījumiem apmētāja no Anglikāņu baznīcas iznākušos cilvēkus, arī mācītāju. Ļedjajevs ne tikai nav nosodījis šo vardarbīgo aktu, bet savā sprediķī „Tīkls ir pārrauts, un mēs esam atpestīti” (22.10.06) melo, aizstāvēdams uzbrucējus.[5] Nesen, rakstot par geja slepkavību Sakramento, respektablais ASV pētījumu centrs Southern Poverty Law Center iespējamos slepkavības iemeslus meklē arī Latvijā, apgalvojot, ka Jaunās paaudzes līderim Ļedjajevam ir liela ietekme ASV slāvu kopienā.[6] Pats Ļedjajevs savas draudzes mājas lapā apgalvo, ka pērn piedalījās Lūgšanu brokastīs Vašingtonā un šis personiski saņemtais uzaicinājums liecinot, ka ASV neviens viņu neuzskata par ekstrēmistu. Tiesa gan, vērtējot notikumus hronoloģiski, Ļedjajeva arguments šķiet neloģisks, jo uzaicinājums tika saņemts 2006.gadā, un tieši pēc tam Ļedjajevs ASV daudz strādājis ar krieviski runājošo auditoriju, kā rezultātā varēja notikt minētā slepkavība 2007.gadā. Personiski saņemtais uzaicinājums piedalīties Latvijas Lūgšanu brokastīs noteikti nenozīmē, ka arī Latvijā Ļedjajevu neviens neuzskata par ekstrēmistu. Tas varētu nozīmēt Latvijas Pirmās partijas pateicību Ļedjajevam par viņa lomu LPP/LC ievēlēšanā Saeimā. Varbūt jāpiekrīt Neatkarīgās žurnālistam Viktoram Avotiņam, kurš 2007. gada 9. novembra komentārā pauž aizdomas, ka Lūgšanu brokastu pamatuzdevums ir padarīt Jauno paaudzi par pieņemamu, leģitīmu, akceptējamu un vēlamu varas telpā[7]. Bet varbūt mūsu valdības pārstāvjiem ir vienkārši neaprakstāmi dzīva un spēcīga humora izjūta? Īpaši tāpēc, ka par brokastu programmas pamatu šogad tika izvēlēta Sv.Asīzes Franciska lūgšana:

Kungs, dari mani par miera nesēju,
lai es spētu nest mīlestību tur, kur valda naids;
lai es nestu piedošanu tur, kur sāpīgi dara pāri;
lai es nestu saskaņu tur, kur nav saderības;
lai es nestu patiesību tiem, kas maldās;
lai es spētu nest cerību tiem, kas izmisumā;
lai es spētu apgaismot tos, kas tumsā.

Kungs, palīdzi man, lai es ilgotos dāvāt citiem, bet nevis ņemt no tiem;
lai es vēlētos ne tik daudz būt saprastam, kā citus saprast;
ne tik daudz būt mīlētam, cik mīlēt citus;
aizmirst sevi un iemantot Tevi;
piedot citiem un iegūt piedošanu;
nomirstot sev, piedzimt mūžīgajai dzīvei;
spēt sevi nostādīt zemākā vietā un dzīvot tā,
it kā katra diena man būtu pirmā un pēdējā.

Vai varat iedomāties Ļedjajevu kā miera nesēju un mīlestības sludinātāju? Mierīgi! Varam taču tikpat mierīgi skatīties arī uz Jāni Šmitu (LPP/LC) Saeimas Cilvēktiesību komisijas priekšsēdētāja lomā.

_____________________________

[1] „Our purpose is to reach leaders for Jesus Christ”, Prayer Breakfast network (http://pbnet.org)

[2] Romas katoļu baznīca Latvijā (http://www.catholic.lv/main.php?parent=1632)

[3] Citāts no Jaunās paaudzes mājas lapas: „Mācītājs ar pateicību pieņēma šo uzaicinājumu, jo augsti ciena jebkurus valdības centienus nostiprināt valstī kristīgos standartus un tradīcijas.” Jaunā paaudze (http://www.newgeneration.lv/lat/jaunumi/?doc=3429

[4] Latvijas Evaņģēliski-Luteriskā baznīca,
http://www.lelb.lv/lv/?ct=lelb_zinjas&fu=read&id=244

[5] Šos melus, kā arī Ļedjajeva sprediķos pausto naida runu esmu atspoguļojusi rakstā “Borats, kristiešu vērtības un naida kurināšana”,Diena, 03.01.2007.

[6] Ivo Leitāns, Laura Dzērve, Guntis Bojārs „ASV Ļedjajevu uztver kā bīstamu”, Diena, 17.10.2007.

[7] Viktors Avotiņš, “Sarumējieties, baznīckungi!”, NRA, 09.11.2007.


Līgumi ar baznīcām: vieglākais ceļš iet pret Satversmi

Neveiksmīgās laulības sekas

Tradicionālo reliģisko konfesiju statuss, Satversme un cilvēktiesības

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!