Raksts

Valsts zilumus neredz


Datums:
31. jūlijs, 2007


Autori

Linda Svilāne


Foto: Tony Medina

Latvijā ik dienu tūkstošiem sieviešu cieš no fiziskās, seksuālās un emocionālās vardarbības. Valsts bezdarbība veicina šīs vardarbības turpināšanos.

Kamēr mediju, sabiedrības un valsts institūciju uzmanība vasaras saulgriežu svinību laikā parasti ir veltīta ceļu satiksmes un dzīvokļu drošībai, ēnā paliek Jāņu alus ietekmē piekautās sievietes. Viņām šie nav līksmi un ģimeniski svētki, bet gan kārtējais pazemojums un fiziska izrēķināšanās no vīra vai drauga puses. Turklāt saņemt aizsardzību no policijas svētkos ir vēl grūtāk nekā citkārt.

Latvijā — bez definīcijas

Starptautisko organizāciju dokumentos vardarbība ģimenē ir aprakstīta detalizēti. Saskaņā ar Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO) Deklarāciju par vardarbības pret sievietēm izskaušanu,[1] vardarbība pret sievieti[2] ir jebkurš pret šo dzimumu vērsts vardarbības akts, kura nodoms vai sekas ir fiziska, seksuāla vai psiholoģiska rakstura kaitējums vai ciešanas, ietverot šādu aktu izdarīšanas draudus un brīvības atņemšanu neatkarīgi no tā, vai tas notiek publiskajā vai privātajā dzīvē. Savukārt Eiropas Padomes rekomendācijā par sieviešu aizsardzību no vardarbības[3] runāts par vardarbību ģimenē vai mājā starp pāri, regulāriem vai neregulāriem partneriem, norādot, ka šāds uzskaitījums nav izsmeļošs. Bet Eiropas Savienības Ekonomikas un Sociālā komiteja 2006. gadā publicētajā viedoklī[4] norāda, ka par vardarbību ģimenē uzskatāma arī vardarbība pēc attiecību pārtraukšanas, ja tā ir tieši saistīta ar bijušajām attiecībām.

Taču Latvijā termina „vardarbība ģimenē” skaidrojums ir visai problemātisks. Par vardarbību ģimenē diemžēl ne vienmēr uztver vīra vai partnera vardarbību pret sievieti, un pat valsts programmās tradicionāli ar vardarbību ģimenē vēl aizvien tiek saprasta pārsvarā vecāku vardarbība pret bērniem.[5] Krimināltiesību nozarē nevienā normatīvajā aktā nav sniegta definīcija jēdzieniem „ģimene” vai „vardarbība ģimenē”. Satversmes tiesa gan ir norādījusi[6], ka jēdziens “ģimene” nav saistīts vienīgi ar attiecībām, kas balstītas uz laulību, bet tas var ietvert arī citas de facto ģimenes saites gadījumos, kad puses dzīvo nereģistrētā laulībā.

Likums un realitāte

Dažkārt ģimenes vardarbības gadījumos var nebūt runa par ģimenes vai kopīgas saimniecības turpināšanu, kad sieviete ar varmāku kopā vairs nedzīvo, bet draudi turpinās un ir tieši saistīti ar agrāko ģimeni. Piemēram, tie tiek izdarīti nolūkā panākt attiecību turpināšanu vai sodīt sievieti par kopdzīves pārtraukšanu. Procesa virzītāji pārsvarā uzskata, ka šajos gadījumos nav notikusi vardarbība ģimenē un vieglu miesas bojājumu gadījumā pēc cietušās pieteikuma neuzsāk publiskās apsūdzības kriminālprocesu, kā to paredz Kriminālprocesa likums, kurā teikts, ka publiskās apsūdzības kriminālprocesu uzsāk, “ja saņemts pieteikums no personas, kurai nodarīts kaitējums”[7]. Šī norma Kriminālprocesa likuma projektā 2004. gadā tika iestrādāta pēc krīzes centru spiediena, lai nodrošinātu lielāku aizsardzību sievietēm, kuras vēlas pārtraukt vardarbību ģimenē. Taču tā vietā, lai valsts vārdā virzītu kriminālprocesu, policija un prokuratūra bieži norāda, ka sievietei ir jāvēršas tiesā privātās apsūdzības kārtībā, kurā apsūdzības funkciju īsteno cietušais. Tas no cietušajām prasa speciālas juridiskas zināšanas vai naudas līdzekļus jurista algošanai, turklāt privātās apsūdzības process nenodrošina cietušās aizsardzību no turpmākas vardarbības. Rezultātā sievietes atkārtoti kļūst par upuri, un šoreiz tas notiek nevis konkrēta noziedzīgā nodarījuma dēļ, bet gan tādēļ, ka valsts institūcijas tā vietā, lai nodrošinātu aizsardzību, izrāda noraidošu attieksmi un bezdarbību.

Piemēram, Rīgas pilsētas Galvenās policijas pārvaldes 2. policijas iecirknis nolēma izbeigt kriminālprocesu par civilvīra nodarītajiem vieglajiem miesas bojājumiem, norādot, ka šādos gadījumos ir jāuzsāk privātas apsūdzības lieta.[8] Kad cietusī lēmumu pārsūdzēja Rīgas pilsētas Latgales priekšpilsētas prokuratūrā, no prokuratūras tika saņemts atteikums atcelt minēto lēmumu un atjaunot kriminālprocesu, norādot, ka lēmums par kriminālprocesa izbeigšanu ir pamatots, jo pāra starpā nav oficiāli noslēgta laulība un šobrīd nepastāv laulāto faktiskās attiecības[9] (sieviete bija nodzīvojusi ar vīrieti astoņus gadus faktiskā kopdzīvē, kuras laikā bija dzimis bērns, un īsi pirms miesas bojājumu nodarīšanas bija pārtraukusi kopdzīvi pierādāmas sistemātiskas vardarbības dēļ).

Citā lietā, kur cietušajai bija laulība ar varmāku, Krāslavas rajona prokuratūra lēma — tā kā starp laulātajiem vairs nav kopdzīves un kopīgas saimniecības, viņu attiecības vairs nevar uzskatīt par ģimenes attiecībām un tāpēc publiskās apsūdzības kriminālprocess nav uzsākams (kopdzīve tika pārtraukta vardarbības dēļ un sieviete arī pēc kopdzīves pārtraukšanas regulāri vērsās policijā saistībā ar vīra draudiem un viņa nodarītajiem miesas bojājumiem, turklāt par vairākām epizodēm Krāslavas rajona tiesa vīru jau bija atzinusi par vainīgu un sodījusi).[10] Šādos gadījumos, nesaņemot pozitīvu lēmumu nevienā institūcijā, sievietēm ir tiesisks pamats vērsties ar sūdzību Eiropas Cilvēktiesību tiesā.

Valsts atbildība

Mūsdienās valsts atbildība par privātiem aktiem starptautisko tiesību doktrīnā tiek interpretēta ne tikai kā tiešas darbības, kurās valsts iesaistās, bet arī kā sistemātiska privātpersonu veikto noziedzīgo nodarījumu nenovēršana un neizmeklēšana.[11] Arī ANO Sieviešu diskriminācijas izskaušanas komiteja ir uzsvērusi, ka atbilstoši starptautiskajām cilvēktiesībām valstis var būt atbildīgas par privātpersonu darbībām, ja valstis nenodrošina pienācīgu cilvēktiesību pārkāpumu novēršanu, izmeklēšanu, sodīšanu un nodarītā kaitējuma atlīdzināšanu, attiecinot to arī uz noziedzīgiem nodarījumiem par vardarbību ģimenē.[12]

Valsts pienākumi vardarbības pret sievieti izskaušanas jomā vērtējami pienācīgas rūpības (due diligence) kontekstā — valsts var būt atbildīga nevis par pašu vardarbības aktu, bet gan par pienācīgas rūpības trūkumu.[13] Pienācīgas rūpības norma paredz, ka valstīm ir pienākums to rīcībā esošo līdzekļu ietvaros sargāt sievietes fizisko drošību — novērst, izmeklēt un sodīt par vardarbību pret sievietēm ģimenē[14] un nodrošināt cietušajām aizsardzību. Šo darbību neveikšana pārkāpj, pasliktina vai pat pilnībā likvidē iespēju īstenot cilvēktiesības un pamatbrīvības.[15] Nepietiek ar to vien, ka vardarbība pret sievieti ģimenē tiek uzskatīta par krimināli sodāmu, valdībām ir arī jāīsteno savas funkcijas tā, lai tās efektīvi nodrošinātu, ka lietas par vardarbību ģimenē patiešām tiek izmeklētas un vainīgās personas atbilstoši sodītas.[16]

Vardarbība pret sievieti ģimenē starptautiskajā izpratnē ir saistīta ar tiesībām uz dzīvību un ar spīdzināšanas aizliegumu. Tas paver plašas iespējas valstu saukšanai pie atbildības par pienācīgas rūpības principa neievērošanu gan ANO, gan Eiropas Padomes līmenī. Tas ir spēcīgs „ierocis” pret stereotipu par vardarbību ģimenē kā marginālu un ģimenes iekšējo problēmu.

Nepielietotais aizliegums

Jau kopš 2005.gada 1.oktobra kriminālprocesa virzītājam ir tiesības piemērot Kriminālprocesa likuma 253.pantā[17] paredzēto drošības līdzekli — aizliegumu tuvoties noteiktai personai vai vietai, kas ietver ierobežojumu aizdomās turētajam vai apsūdzētajam atrasties attiecīgajai personai tuvāk par lēmumā minēto attālumu, izvairīties no fiziska vai vizuāla kontakta ar to un neizmantot nekādus sakaru līdzekļus vai informācijas nodošanas paņēmienus, lai kontaktētos ar šo personu, vai arī ierobežojumu apmeklēt attiecīgo vietu vai atrasties tai tuvāk par lēmumā minēto attālumu. Drošības līdzekli piemēro aizdomās turētajam vai apsūdzētajam, ja ir pamats uzskatīt, ka attiecīgā persona turpinās noziedzīgas darbības, izvairīsies no izmeklēšanas un tiesas.

Lai piemērotu šo drošības līdzekli, vispirms procesa virzītājam jāpieņem lēmums par kriminālprocesa uzsākšanu un vardarbīgā vīrieša atzīšanu par aizdomās turamo, tāpēc šobrīd nav iespējams pēc vardarbības akta nekavējoties piemērot aizliegumu tuvoties. Ja šāds lēmums tiek pieņemts pēc vairākām dienām vai nedēļām, cietušās sievietes šo laika periodu tiek pakļautas vēl smagākām vardarbības izpausmēm, jo vīrieši, sadusmoti par sievietes rīcību — vēršanos policijā savu aizskarto tiesību aizsardzībai, nereti kļūst vēl agresīvāki un atkārtoti fiziski vai morāli ietekmē cietušo personu. Šāds normatīvais regulējums aizskar Satversmes 91. pantā (tiesības uz dzīvību) un 95. pantā (spīdzināšanas, cietsirdīgas vai cieņu pazemojošas izturēšanās aizliegums)[18] garantētās pamattiesības, tāpēc to būtu nepieciešams mainīt, paredzot, ka aizliegumu tuvoties iespējams piemērot nekavējoties, tiklīdz saņemtas ziņas par draudiem vai spēka pielietojumu, kā tas ir, piemēram, Austrijā.[19]

Kaut arī likumdevējs policijai un prokuratūrai ir devis iespēju nodrošināt cietušās sievietes aizsardzību, diemžēl praksē procesa virzītāji sistemātiski atsaka piemērot aizliegumu tuvoties, atsaucoties uz nesadalītu laulāto kopmantu, varmākas neierobežotām saskarsmes tiesībām ar savu bērnu, kas atrodas cietušās sievietes ikdienas aizgādībā, vai ar vīrieša dzīvesvietas deklarācijas ierakstu sievietes īpašumā.[20] Nav šaubu, ka cietušajai sievietei un vardarbīgajam vīrietim, turpinot uzturēties vienā mājoklī, tiek apdraudēta sievietes drošība, veselība un atsevišķos gadījumos pat dzīvība. Lielākoties sievietes, nesagaidot pat minimālu valsts aizsardzību, ir spiestas kopā ar bērniem pamest savu dzīves vietu un meklēt patvērumu pie paziņām vai krīzes centros, kamēr vardarbīgais vīrietis turpina netraucēti dzīvot kopīgajā vai pat sievietes īpašumā. Šāda situācija nerastos, ja procesa virzītāji tā vietā, lai konsekventi ignorētu sievietes tiesības uz drošību, veselību un dzīvību, pieņemtu lēmumus par aizlieguma tuvoties sievietei vai viņas dzīves vietai piemērošanu. Arī šādos gadījumos Latvijas sievietēm, nerodot apmierinošu lēmumu nevienā institūcijā, iespējams vērsties Eiropas Cilvēktiesību tiesā.

Šobrīd drošības līdzeklis „aizliegums tuvoties noteiktai personai vai vietai” cietušajai sievietei nodrošina aizsardzību tikai kriminālprocesa ietvaros — tātad faktiski līdz brīdim, kad spēkā stājas tiesas spriedums. Tā kā lielākoties vardarbības ģimenē gadījumos cietušajām sievietēm tiek nodarīti viegli miesas bojājumi, tiesa notiesājoša sprieduma gadījumā tikai atsevišķos gadījumos vardarbīgajam vīrietim piemēro reālu brīvības atņemšanu. Cietusī sieviete un notiesātais vīrietis ir savstarpēji labi pazīstami, kas vīrietim arī pēc notiesāšanas rada vairāk iespēju nekā citu noziedzīgu nodarījumu gadījumā turpināt sievietes vajāšanu, draudot ar fizisku izrēķināšanos vai mēģinot viņu citādi ietekmēt. Lai preventīvi aizsargātu sievieti no atkārtotas vardarbības, Krimināllikumā būtu lietderīgi un efektīvi paredzēt jaunu papildsodu — aizliegumu tuvoties noteiktai personai vai vietai, kas dotu tiesai iespēju papildus Krimināllikuma Sevišķās daļas pantos paredzētajiem pamatsodiem noteikt papildsodu, tādējādi nodrošinot cietušās sievietes aizsardzību. Bez tam šāda papildsoda paredzēšana Krimināllikumā motivētu cietušās sievietes vairāk ziņot policijai par vardarbības gadījumiem, jo viņām būtu iespēja saņemt reālu valsts aizsardzību. Piemēram, Igaunijā, saucot personu pie kriminālatbildības par noziedzīgiem nodarījumiem, kas vērsti pret personu, Kriminālprocesa kodekss paredz iespēju arī pēc tiesas sprieduma spēkā stāšanās līdz 3 gadiem aizliegt notiesātajam tuvoties noteiktai vietai vai personai.

Vajadzīgi stingrāki sodi

ANO Sieviešu diskriminācijas izskaušanas komiteja secinājusi, ka vardarbībai ģimenē ir tiešas un konkrētas sekas, proti, sievietei tiek atņemtas iespējas īstenot savas cilvēktiesības vienādi ar vīrieti. No dzimumu vienlīdzības viedokļa raugoties, vardarbība apdraud sievietes veselību un vājina viņas iespējas piedalīties ģimenes un sabiedriskajā dzīvē. Vardarbība palīdz sievietes noturēt pakļautā pozīcijā, zemākā politiskās un izglītības līmenī, ar mazākām prasmju attīstības un darba iespējām.[21] Vardarbība ģimenē nav tikai viens akts (kā tas parasti ir gadījumos, kad vardarbība notiek starp savstarpēji nepazīstamām personām), bet gan fizisko, seksuālo, verbālo, emocionālo un ekonomisko aizskārumu cikls, kam raksturīgs ilglaicīgums — no dažiem mēnešiem līdz pat vairākiem desmitiem gadu. Tāpēc, ja vardarbība notikusi ģimenē, tai ir daudz dziļākas un kaitīgākas sekas, nekā vienreizējai epizodei, taču parasti sieviete ziņo tikai par pēdējo pret sevi vērsto vardarbības gadījumu.

Tāpat vardarbība ģimenē vienmēr atstāj negatīvu iespaidu uz ģimenē dzīvojošajiem bērniem, kas, būdami liecinieki tēva vardarbībai pret māti, faktiski tiek pakļauti emocionālai vardarbībai. Nereti bērni ģimenē pastāvošo vardarbīgo uzvedības modeli pieņem kā normu, ko pēc kāda laika sāk pielietot savā dzīvē, realizējot varmākas vai upura lomas. Ņemot vērā vardarbības smago ietekmi uz sievieti, bērniem un uz valsts sociālo un ekonomisko labklājību un attīstību kopumā, par noziedzīgajiem nodarījumiem, kas saistīti ar vardarbību ģimenē, vainīgajām personām būtu jāpiemēro smagākas sankcijas. Krimināllikumā vardarbību ģimenē varētu minēt kā atsevišķu nodarījuma veidu, taču, ņemot vērā Krimināllikuma struktūru un uzbūvi, kā viena no šī mērķa sasniegšanas iespējām varētu būt vardarbības ģimenē iekļaušana Krimināllikumā kā atbildību pastiprinošu apstākli, dodot tiesai iespēju noteikt vainīgajam smagāku sodu.

Diemžēl jāatzīst, ka Latvijā šobrīd netiek pievērsta pienācīga uzmanība vienai no izplatītākajām vardarbības pret sievieti formām — emocionālajai vardarbībai, kas izpaužas kā sistemātiski vārdiski aizskārumi, draudi „atņemt” bērnu, nodarīt miesas bojājumus, iznīcināt sievietei piederošo mantu, neatlaidīga sievietes izsekošana viņas ikdienas gaitās, draudu vēstuļu un īsziņu rakstīšana, nemitīgi telefoniski zvani, u.tml. Šāda rīcība vardarbības ģimenē gadījumos ir ļoti izplatīta, un tā nopietni ietekmē sievieti, radot viņā baiļu, trauksmes un depresijas sajūtu, faktiski liedzot viņai justies drošībā un bieži radot nopietnus veselības traucējumus. Pagaidām tiesībsargājošajām institūcijām nav iespēju atbilstoši reaģēt uz minēto tiesību aizskārumu, izņemot gadījumus, ja izteikti draudi izdarīt slepkavību vai nodarīt smagu miesas bojājumu (Krimināllikuma 132.pants) vai arī par tīšu personas goda aizskaršanu vai cieņas pazemošanu (Krimināllikuma 156.pants[22]). Tāpēc valsts institūciju līmenī būtu vēlams uzsākt publisku diskusiju, kā aizsargāt cietušās sievietes tiesības gadījumos, ja pret viņu vīrietis vērš emocionālo teroru.

Latvijā katru dienu tūkstošiem sieviešu cieš no fiziskās, seksuālās un emocionālās vardarbības, un valsts institūciju bezdarbība, ignorējot valstī notiekošo, veicina vardarbības turpināšanos. Atzīstot cilvēka dzīvību, veselību un drošību par augstākajām vērtībām, būtu pēdējais laiks sākt rīkoties, nodrošinot šo tiesību pienācīgu aizsardzību.

___________________________________

[1] Declaration on the Elimination of Violence against Women. http://www.un.org/documents/ga/res/48/a48r104.htm (Aplūkots 2006. 01. decembrī).

[2] Neskatoties uz termina neitralitāti, vardarbība ģimenē gandrīz vienmēr ir noziedzīgs nodarījums, ko izdara vīrieši pret sievietēm. Lai arī pastāv sieviešu vardarbība pret partneriem, pētījumi rāda, ka tā nav tik izplatīta un reti beidzas ar nopietniem miesas bojājumiem.

[3] Recommendation Rec(2002)5 of the Committee of Ministers to member States on the protection of women against violence. (Aplūkots 2007. 01. maijā).

[4] Opinion of the European Economic and Social Committee on
Domestic violence against women (own-initiative opinion). (Aplūkots 2007. 15. maijā).

[5] Sk. „Koncepcija Valsts ģimenes politika” un Rīcības plānu koncepcijas „Valsts ģimenes politika” īstenošanai 2004.-2013. gadam. http://www.bm.gov.lv/lat/gimenes_valsts_politika/ (aplūkots 2006. 16. novembrī).

[6] Satversmes tiesas 2004. gada 11. oktobra spriedums lietā Nr. 2004-02-0106 http://www.satv.tiesa.gov.lv/?lang=1&mid=19 (Aplūkots 2007. 05. aprīlī), sk. arī Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumu lietā spriedumu lietā Keegan v. Ireland, Application number 00016969/90, May 26, 1994, http://www.womenslinkworldwide.org/pdf/co_reg_echr_keegan.pdf (Aplūkots 2007. 05. aprīlī).

[7] Kriminālprocesa likuma 7. panta 2. daļa: „Par Krimināllikuma […] 130.pantā (ar vardarbību ģimenē saistītos gadījumos), […] paredzēto nodarījumu publiskās apsūdzības kriminālprocesu uzsāk, ja saņemts pieteikums no personas, kurai nodarīts kaitējums.”

[8] Rīgas pilsētas GGP 2. policijas iecirkņa 01.02.07. lēmums par kriminālprocesa izbeigšanu.

[9] Rīgas pilsētas Latgales priekšpilsētas prokuratūras 24.02.2007. lēmums par kriminālprocesa izbeigšanas pamatotību.

[10] Krāslavas rajona prokuratūras 22.01.2007. paziņojums par atteikšanos atcelt lēmumu par kriminālprocesa izbeigšanu.

[11]Crowly H. Refugees and Gender. Law and Process. Bristol: Jordans, 2001, p. 136.

[12] CEDAW. General Recommendation No.19 on Violence Against Women. (Aplūkots 2006. 12. oktobrī).

[13] Inter-American Commission on Humas Rights, Velásquez Rodríguez v. Honduras, 29 July 1988.

[14] Ertürk. Towards an effective implementation of international norms to end
violence against women, E/CN.4/2004/66, p. 19. (Aplūkots 2007.18. martā).

[15] General Assembly Recommendation 58/147 Elimination of domestic violence against women, (Aplūkots 2007. 17. martā).

[16] Coomaraswamy R. United Nations Special Rapporteur on Violence Against Women. Combating Domestic Violence: Obligations of the State. (Aplūkots 2006. 15. septembrī).

[17] Kriminālprocesa likums: LR likums. Latvijas Vēstnesis, 11.05.2005, Nr. 74 (3232)

[18] Latvijas Republikas Satversme: LR likums Latvijas Vēstnesis, 01.07.1993., Nr. 43.

[19] Combating Violence against Women: Examples of Good Practise from Member States of the Council of Europe. Legislation in the Member States of the Council of Europe in the Field of Violence against Women. Strasbourg: [b.i.] 2004, p. 189.

[20] Secinājums par drošības līdzekļa „aizliegums tuvoties noteiktai personai vai vietai” piemērošanas atteikumiem izdarīts, pamatojoties uz Resursu centra sievietēm „Marta” projekta „Juridiskā palīdzība sievietēm, kuras cieš no vardarbības ģimenē” ietvaros iegūtajiem prakses materiāliem.

[21] CEDAW. General Recommendation No.19 on Violence Against Women. (Aplūkots 2006. 12. oktobrī).

[22] Krimināllikums: LR likums, Latvijas Vēstnesis, 08.07.1998., Nr.199/200;


Resursu centrs sievietēm Marta

Sieviešu un bērnu tiesību īstenošana laulības šķiršanas gadījumos Latvijas tiesu praksē

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!