Raksts

Valsts virtuālā seja


Datums:
09. decembris, 2008


Autori

Solvita Denisa - Liepniece


Foto: Pascal Charest

Vara nav gatava samazināt distanci un meklēt atraktīvāku komunikācijas veidu ar auditoriju, tādējādi internetā paliekot “vecmodīga”.

„Sveicināti jūlijā!”[ 1 ] — ar šādu vasarīgu sveicienu Sabiedrības integrācijas sekretariāts savā interneta mājas lapas krievu valodas versijā sagaida apmeklētājus tikai trīs nedēļas pirms Ziemassvētkiem. Latviešu valodas versijā gan jau lappusi atvērušie tiek sveikti rudenī[ 2 ], bet angliski lietotājus uzrunā kā „dārgos viesus”[ 3 ]. Ja sveiciens — pirmais mājas lapas vēstnesis — ir tik maldīgs, tad — kāds ir valsts institūciju mājas lapu saturs?

Varas turētāji tiecas pēc kontroles pār informāciju medijos, savukārt cenzūras aizliegums Satversmē šim procesam pamatīgi traucē. Tie, kas nav apmierināti ar savu un savā pakļautībā esošo valsts struktūru tēlu, meklē citus veidus, kā nepieciešamo informāciju „nogādāt” līdz valsts iedzīvotājiem un vēlētājiem. Tomēr acīmredzamais pirmavota resurss — galveno valsts pārvaldes institūciju — Saeimas, Valsts prezidenta kancelejas, Ministru kabineta un ministriju mājas lapas — daudzos gadījumos paliek neizmantots. Iespējamais šādas nevērīgas komunikatora attieksmes rezultāts ir potenciālā lietotāja zaudēšana un viņa atgriešanās pie tradicionālā komunikācijas modeļa, proti, ar starpnieka — mediju — palīdzību.

Mediju kritizēšana

Ikdienas dzīvē politiķi un valsts pārvaldes darbinieki bieži neskopojas ar mediju kritizēšanu. Tieši izmantojot medijus — laikrakstos, žurnālos, radio viļņos vai televīzijas programmās — augsta ranga amatpersonas vai politiķi sūdzas par žurnālistu, redaktoru, producentu darbu, kas, viņuprāt, konkrētam tematam[ 4 ] neveltot nekādu vai vismaz — ne īpaši pienācīgu vērību. Šādu piemēru — gan publisku, gan aiz kadra palikušu — ir diezgan daudz. Lietojot žargonu, kas ir saprotams gan žurnālistiem, gan ierēdņiem, galvenokārt tiek kritizētas „nenosegtie” notikumi, kad, pēc politiķa domām, svarīgs notikums nav trāpījis video vai foto kameras objektīvā. Sūdzību galvgalī ir arī „neizlasītās” (kad intervējamais nav iepazīstināts ar materiālu pirms intervijas publicēšanas) vai „izgrieztās” (kad no, piemēram, 30 minūšu sarunas ēterā nonāk tikai 15—20 sekunžu teksts) intervijas. Galu galā mediji, pēc politiķu domām, savu darbu ir izdarījuši neprofesionāli, jo atteikušies pildīt valsts „aparāta” rupora lomu un tādējādi „sabojājuši’ politiķu vai ierēdņu reputāciju. Šie paši valsts pārstāvji pēc tam arī nodarbojas ar sabiedrības noskaņošanu pret medijiem.

Mediju komunikācijas klasiskajā modelī mediji faktiski kalpo kā starpnieks starp valdību un sabiedrību vai otrādi. Taču, ņemot vērā informācijas tehnoloģiju attīstību, valdības darba atspoguļošana drukāto izdevumu lapās vai citos medijos nav vienīgais veids, kā iespējama komunikācija starp „varu” un „cilvēku”. Cik produktīvi valsts pārvaldes institūcijas iztiek bez tik ļoti kritizētā starpnieka? Cik daudz tās izmanto interneta iespējas?

Nepievilcīgās „struktūru struktūras”

Galveno valsts institūciju — Saeimas, Ministru kabineta, Valsts prezidenta kancelejas un ministriju — mājas lapu izpēte parādīja, ka šis resurss faktiski netiek pilnvērtīgi izmantots. Mājas lapas pamatā pilda reprezentatīvu funkciju — piedāvā informāciju par ministriju, prezidentu, premjeru, iepazīstina ar „struktūras struktūru”. Šādas informācijas atjaunošana ir nepieciešama ļoti reti.

Viena no galvenajām valsts mājas lapām nepārprotami ir Ministru kabineta lapa[ 5 ], tomēr pat šo resursu nevar uzskatīt par informācijas precizitātes paraugu. Piemēram, premjera Ivara Godmaņa (LPP/LC) valdības kopīgajā fotogrāfijā joprojām parādās e-lietu sekretariāta vadītāja Ina Gudele, kas no amata atkāpās jau pirms vairākiem mēnešiem. Tajā pašā lapā nedaudz zemāk toties ir lasāms tagadējās e-lietu ministres vārds un uzvārds, taču nav informācijas par notikušo ministru maiņu.[ 6 ] Ko tad atliek darīt šīs mājas lapas lietotājam? Labākajā gadījumā viņš/viņa būs kaut ko pārpratis, bet sliktākajā — tas būs lietotāja pēdējais šīs mājas lapas apmeklējums — vēl nenobriedusī „cilvēka saskarsme ar varu internetā bez starpnieku palīdzības” būs beigusies.

Saeimas mājas lapa ir vairāk orientēta uz “paziņojumiem” un “dienas kārtību”. Notikumu apraksti ir apslēpti “klikšķos”. Angļu versija ir vairāk nekā skopa un satur tikai pamata informāciju. Piemēram, Igaunijas parlamenta mājas lapā aktualitātes regulāri tiek tulkotas gan angļu, gan krievu valodās.[ 7 ] Savukārt Latvijas parlamenta mājas lapa ir bagāta ar materiāliem, piemēram, Saeimas sēžu video translācijām, bet šīs priekšrocības paliek neizreklamētas pirmajā jeb bāzes lapā, kur atrodamas daudzas atsauces. [ 8 ] Viena tāda “atsauce” aizved uz Saeimas priekšsēdētāja mājas lapu, kura savas atraktivitātes dēļ disonē ar Saeimas mājas lapu. Tā uzrunā lietotāju ar “es, Gundars Daudze”, un informācija tajā tiek pasniegta nevis bezpersoniski, bet no viena komunikatora pozīcijām. Līdz ar to tiek samazināta varas distance ar sabiedrību līdz “bloga” līmenim.

Savukārt Valsts prezidenta kancelejas mājas lapā viens no centrālajiem vizuālajiem elementiem ir globuss, kur pretrunā ar vispārpieņemto zemes ģeogrāfisko attēlojumu, ūdens iekrāsots baltā krāsā, bet zeme — zilā. Salīdzinājumā ar Saeimas mājas lapu Valsts prezidenta kancelejas lapa ir daudz atraktīvāka un draudzīgāka angļu, franču, krievu un vācu valodas lietotājiem, lai gan regulārāk tiek atjaunota tikai angļu valodas versija.[ 9 ] Līdzīgi kā Ministru Kabineta mājas lapa, arī Valsts prezidenta kancelejas lapā netiek mainītas fotogrāfijas un informācija, piemēram, par Stratēģiskās analīzes komisijas sastāvu.[ 10 ]

Šādi it kā sīkumi ir ļoti raksturīgi Latvijas valsts pārvaldes virtuālajai telpai. Tieši šādā „tonī” un „līmenī” vairums valsts institūciju komunicē ar sev interesantajiem lietotājiem bez mediju starpniecības. Faktiski tas norāda ne tikai uz informācijas noniecināšanu, bet arī uz nevērīgu attieksmi pret iedzīvotāju — pilsoni un nodokļu maksātāju.

Tādās tipiskās sadaļās, kas saucas „ziņas” vai „aktuāli”, tiek izvietoti paziņojumi presei, ko izsūta preses dienestu darbinieki. Turklāt, aktualitātes latviešu valodā bieži būtiski atšķiras no mājas lapu versijām krievu vai angļu valodā. Tādas selektīvas tulkošanas rezultātā, piemēram, Satiksmes ministrijas mājas lapa, kas ir informācijas bagāta un kurā viegli meklēt informāciju, zaudē savus plusus. Ja latviešu valodā informācijas ir daudz un tā ir precīzi izstrādāta, tad krievu vai angļu versijās var atrast tikai pamata datus, kas papildina diezgan interesantu kontaktu sarakstu. Šajā sarakstā ir, piemēram, ministrijas mājas elektriķa vai liftnieka telefona numuri. Pētījums par Lietuvas un Igaunijas galveno valsts institūciju mājas lapām parādīja, ka informācijas atjaunošana citās valodās ir daudz attīstītāka. Lietuvā informācija par aktuāliem notikumiem galvenokārt tiek tulkota angļu valodā, savukārt Igaunijā ļoti attīstītas ir versijas krievu valodā, kur informācija ir ekvivalenta tai, kas publicēta igauņu valodā.

Vairumā gadījumu mājas lapās komunikācija ar lietotāju izpaužas kā sausu faktu uzskaitījums un pārāk daudz nozares terminu lietošana pat ievada sadaļās. Tādi vizuālas pievilcības elementi kā spilgtas un interesantas fotogrāfijas, kas bieži sastopamas līdzīgos Rietumu resursos, gandrīz nav sastopamas Latvijas valsts institūciju mājas lapās. Tādā veidā sabiedrībai tiek formulēta varas izpratne par valstiskumu.

Atšķirībā no Igaunijas vai Lietuvas mājas lapām Latvijā maz attīstīta ir baneru vai saišu sistēma, ko var uzskatīt par labu iekšējo interneta reklāmu. Arī šajā jautājumā ir vērts ņemt vērā kaimiņu pieredzi. Gan lietuviešu, gan igauņu mājas lapās ir atrodamas baneru saites, kas ved uz citām valsts pārvaldes institūciju mājas lapām. Šāda pieeja ir plaši attīstīta arī tulkotajās mājas lapu versijās. Viegli atrodama informācija par investīciju iespējām valstī, starptautisko organizāciju ziņojumi, informācija tūristiem jeb iepazīstināšana ar valsti[ 11 ]. Taču Latvijā šādas prakses nav. Ja latviešu valodas versijās vēl ir nedaudz valsts iestāžu reklāmas baneru un saišu, tad tulkotajās versijas šādas sistēmas praktiski nav. Ja arī tomēr saites parādās, tad tās pamatā ir vienkārši pārkopētas no latviešu valodas versijas, tādējādi šo informāciju padarot neizlasāmu, piemēram, angliski runājošiem.

Tuvāk tautai

Atgriežoties pie komunikācijas modeļa bez starpniekiem, jāatzīmē, ka masu komunikācijai interneta vidē raksturīgs vēl viens būtisks elements. Runa ir par atgriezenisko saiti, kas notiek tāpat — bez starpniekiem. Ar forumu, komentāru, interneta aptauju palīdzību rodas iespēja izmantot interneta resursu daudz plašāk nekā tikai reprezentācijas vajadzībām. Dažās mājas lapās tomēr šādas iespējas tiek izmantotas,[ 12 ] tomēr arī šeit ir jāsastopas ar apbēdinošiem sīkumiem. Piemēram, daudzos forumos jautājumi, kas tiek uzdoti ierēdņiem, tā arī paliek neatbildēti, vai arī dažas atbildes var raksturot kā nevērīgas. Proti, jautājumu uzdod viens lietotājs, bet atbildi uz šo jautājumu saņem cits lietotājs, kas uzdevis pavisam citu jautājumu. [ 13 ]

Pārveidojot teicienu par mākslu, kam ir jābūt tuvāk tautai, arī pasaules un vietējie politiķi tiecas tuvāk „interneta tautai” — mājas lapu lietotājiem. Pēdējā laikā populāri kļuvis veidot savus blogus gan „neitrālās”, gan valsts interneta teritorijās.[ 14 ] Latvijas valsts pārvaldes interneta teritorija faktiski paliek „nepieprasīta”. Līdz nesenai pagātnei tikai divi amatvīri — zemkopības ministrs Mārtiņš Roze (ZZS) ar lielākiem panākumiem[ 15 ] un integrācijas ministrs Oskars Kastēns (LPP/LC)[ 16 ] ar mazāku veiksmi ir centušies izmantot šo modeli, kas sevī ietver ne tikai distances samazināšanu ar sabiedrību, gan arī nonākšanu personiskākas komunikācijas līmenī. Minēto ministru blogi ir atrodami viņu vadīto ministriju mājas lapās. Novembra beigās šiem ministriem pievienojās aizsardzības ministrs Vinets Veldre (TP)[ 17 ]. Viņa tāpat kā zemkopības ministra virtuālo dienasgrāmatu nav iespējams komentēt, savukārt ministrs Kastēns idejas īstenošanu par blogu atmeta, tikko uzsācis, jo viņa vadītā sekretariāta mājas lapā ir atrodami tikai divi ministra ieraksti.

Latvijas pieredze rāda, ka visaktīvākie blogu rakstītāji un tie, kas izmanto šādu komunikācijas veidu, nav vis valdošās koalīcijas pārstāvji, bet gan tie, kuru rīcībā nav administratīvo resursu. Tomēr par spīti nerakstītiem likumiem un pieņēmumiem par komunikāciju blogos daudzi vēstījumi nav nekas vairāk kā sausi un oficiāli paziņojumi presei, nevis cilvēciskuma pilna komunikācija. Tajā pašā laikā internets lielā mērā pārņem tradicionālo mediju funkcijas, un tas nozīmē, ka arī Latvijā potenciālais vēlētājs pavisam drīz tiks makšķerēts arī ar šo tīklu.

Izmantojot apgalvojumu, ka pieprasījums rada piedāvājumu, ir iespējams provokatīvi secināt, ka valsts interneta resursu gadījumā tieši esošais piedāvājums var mazināt pieprasījumu. Valsts propaganda neizmanto internetu, bet tieši pretēji — būvē komunikācijas šķēršļus. Vara nav gatava samazināt distanci un meklēt atraktīvāku informācijas pasniegšanas veidu, tādējādi paliekot vecmodīga. Šādas neveiksmes simptomi ir, piemēram, “neaktuālas” aktualitātes vai atgriezeniskās saites neizmantošana. Vairākas Rietumu parlamentu un ministriju mājas lapas tiek pārveidotas par portāliem. Tur tiek izmantoti ne tikai “drukāti” teksti, bet arī vizuālie un audio formāti. Šīs mājas lapas saskarsmē ar sabiedrību aizvieto starpniekus — medijus.

________________________


Līdzdalības vājais atspēriens


Saturs, kurš šajā mājaslapā publicēts 2014.gadā un agrāk, bija daļa no sabiedriskās politikas portāla politika.lv. Šajā portālā tika publicēti dažādi pētijumi, analīzes, viedokļraksti un blogi, kuru saturs ne vienmēr sakrīt ar politika.lv redakcionālās komandas vai Providus pozīciju.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!