Foto: Foto - B. Koļesņikovs © AFI

Recenzija pētījumam "Valsts pārvalde un NVO līdzdalība - efektīvu sadarbības modeli meklējot" (http://politika.lv/temas/pilsoniska_sabiedriba/5705/)

Z. Miezaine savā pētījumā „Valsts pārvalde un NVO līdzdalība – efektīvu sadarbības modeli meklējot” par mērķi izvirza analizēt ministriju un sabiedrisko organizāciju līdzšinējās sadarbības modeļus un praksi, kā arī ieteikt politikas iniciatīvas efektīvu un taisnīgu līdzdalības mehānismu ieviešanai.

Pētījuma autore, veiksmīgi izmantojot strukturētu pieeju – analizējot gan likumdošanu un politikas dokumentus, gan praktiskās sadarbības pieredzi – norāda uz nepieciešamajām izmaiņām normatīvajos aktos un darbībā, kas palīdzētu nodrošināt veiksmīgāku valsts pārvaldes un NVO sadarbību, un sniedz pārskatāmas shēmas sadarbības mehānismiem.

Pašreiz – īstais mirklis

Piekrītu autorei, ka tieši pašreiz ir īstais mirklis, kad meklēt vairāk institucionalizētas sadarbības formas – ir pieņemti normatīvie akti, kas dod sabiedriskajām organizācijām iespēju iesaistīties, ir apkopotas „labās pieredzes”, taču pēdējo gadu laikā nav jūtamas izteiktas pārmaiņas. Risinājums, manuprāt, ir meklējams divos aspektos – izpratnē par sabiedrības līdzdalības nozīmi un praktiskajās iespējās piedalīties.

Šeit pozitīvi jāatzīmē, ka Z. Miezaine savā pētījumā sniedz skaidrojumu, kāpēc sabiedrisko organizāciju līdzdalība ir nozīmīga un kāda ir to loma starptautiskā kontekstā. Manuprāt, šis skaidrojums dod ieguldījumu kopējās apziņas veidošanā, ka sabiedrisko organizāciju līdzdalība ir daļa no lēmumu pieņemšanas procesa. Kā pierāda pētījums, piemēram, gatavojot anotācijas, tieši izpratnes trūkums par NVO iesaistīšanu kavē organizēt konsultācijas par normatīvo aktu. Tāpēc vērā ņemams priekšlikums ir par atskaitīšanās sistēmu, pamatojot nenotikušās konsultācijas.

Autore savā pētījumā atklāj, ka nepietiek tikai ar līdzdalības iespēju nodrošināšanu, bet ir jāņem arī vērā iespējas un resursi. Kā rāda pētījums, visbiežāk neveiksmīgas līdzdalības cēlonis ir tieši komunikācijā – gan valsts pārvaldē, gan starp organizācijām. Kādas organizācijas ir bijušas iesaistītas komunikācijā iepriekš, kur atrast jaunas, kā zināt, kādus normatīvos aktus valsts pārvaldes iestādes pašreiz izstrādā? Nozīmīgi, ka autore pētījumā ir devusi konkrētas atbildes uz šiem jautājumiem – izveidot datu bāzes ministrijās, publicēt informāciju vienotā mājas lapā, izveidot vēstkopas un tamlīdzīgi. Protams, pati autore norāda, ka maz organizāciju izmanto internetu kā sadarbības formu ar ministrijām un informācijas avotu par ministriju darbu, tomēr ir svarīgi jau tagad novērtēt interneta potenciālu. Šīs sadarbības un informācijas iegūšanas veids neprasa lielu finansējumu, bet var ļoti labi kalpot par atgriezenisko saikni, informējot par ministriju darbu un dažādām līdzdalības iespējām.

Interesanti, ka pētījums atklāj vairākus jautājumus, kas ir aktuāli ne tikai Latvijā, bet arī citās valstīs – kas ir sabiedrībai nozīmīgi lēmumi, kuru pieņemšanā ir jāiesaista pati sabiedrība, kāds ir veiksmīgākais sadarbības modelis un kā organizācijām iegūt finansējumu savu interešu aizstāvībai?

Kas ir sabiedrības intereses?

Jāatzīst, ka valstij būtu jāpieņem tikai tādi lēmumi, kas ir nozīmīgi sabiedrības attīstībai, atstājot pašas sabiedrības ziņā tās darbības, kuras tā spēj veikt bez valsts iejaukšanās. Tātad, būtu jādod iespēja interešu grupām izvēlēties – kādu lēmumu pieņemšanā tās vēlas iesaistīties un kādi tām nav tik svarīgi. Šeit kā informācijas un kontroles avots var kalpot gan konsultatīvās padomes, gan organizācijas, kas ir pārstāvētas Valsts sekretāru sanāksmēs.

Kam pieder iniciatīva?

Kā norāda autore, būtisks aspekts sadarbībai ir iniciatīva. Pētījums vairāk pievēršas valsts pārvaldes iniciatīvu analīzei, norādot būtiskākās kļūdas un priekšlikumus. Šeit gribētos atzīmēt vairākus pētījumā nepieminētos sabiedrisko organizāciju iniciatīvas „labos piemērus” – Nevalstisko organizāciju centra projekts NVO likumdošanas paketes izstrādē, Latvijas jaunatnes padomes iniciatīva, izstrādājot likumu par darbu ar jaunatni, s/o „Brīvprātīgo centrs” darbs pie brīvprātīgo darbības likuma. Visi iepriekšminētie projekti pierāda, ka veiksmīga sadarbība var būt ne tikai tā, kas ir balstīta uz valsts pārvaldes iestāžu, bet arī pašu sabiedrisko organizāciju iniciatīvu.

Kur gūt finanses?

Atsevišķa sadaļa pētījumā ir veltīta sabiedrisko organizāciju aktivitāšu finansējuma iespējām. Šeit jāatzīmē, ka būtiski ir nošķirt finansējuma mērķi – publisku funkciju jeb pakalpojumu veikšanu un interešu aizstāvību. Publisku funkciju veikšana ir nozīmīgs valsts pārvaldes un sabiedrisko organizāciju sadarbības veids, kam būtu jāplāno finansējums valsts budžeta ietvaros. Taču, kā atzīme pētījuma autore, diskutabls ir jautājums par finansējumu interešu aizstāvībai. No vienas puses, organizācijām, saņemot valsts finansējumu interešu aizstāvībai, zūd to neatkarība un iespēja veikt „sargsuņa” funkcijas. No otras puses, organizācijām ir zema kapacitāte savu interešu mobilizēšanai un pastāvīgai aizstāvībai. Tāpēc vērā ņemams priekšlikums turpmākajām diskusijām būtu autores piedāvātais finansējums sabiedrisko organizāciju atbalstam caur neatkarīgu finanšu plūsmas sadali.

Citi sadarbības partneri

Nevar piekrist autores pieņēmumam, ka „par pilsonisku sabiedrību pieņemts dēvēt aktīvu sabiedrību, kas organizējusies interešu grupās – sabiedriskās organizācijās”. Šī izpratne ievērojami sašaurina valsts un iedzīvotāja sadarbības formas. Piemēram, pētījumā sabiedriskās organizācijas ir atzinušas, ka vēstuļu rakstīšana nav uzskatāma par efektīvu sadarbības formu. Tomēr, kā pierāda pēdējais Īpašu uzdevumu ministra sabiedrības integrācijas lietās sekretariāta (ĪUMSILS) veiktais pētījums, iedzīvotāji priekšroku dod individuālām aktivitātēm, ietekmējot lēmumu pieņemšanu. Tātad noteikti ir jāņem vērā arī valsts un indivīda sadarbība.

Interesants aspekts, ko atklāj autore, ir iespējamā NVO sadarbība ar Saeimu. Kā minēts pētījumā, ministriju darbiniekiem tikai līdz noteiktam posmam ir iespēja atbildēt par NVO priekšlikumu ņemšanu vērā likumprojektā, līdz ar to kļūst aktuāla interešu aizstāvība arī Saeimā. Šeit kā pozitīvs piemērs jāmin NVO pārstāvniecība NVO likumprojektu izskatīšanā Saeimas komisijā. Šeit ir arī svarīgi atzīmēt, ka ministrijām var pastāvēt labs dialogs ar NVO, bet ministriju un NVO kopīgi noformulētais viedoklis var arī nesakrist ar Saeimas viedokli. Tātad ir būtiski vienlaicīgi attīstīt sadarbības mehānismus gan starp NVO un ministrijām, gan starp NVO un Saeimu.

Vienota pieeja

Neskatoties uz veiksmīgajām pieredzēm un daudziem normatīvajiem aktiem, Latvijā vēl arvien nepastāv vienota pieeja sabiedrības iesaistīšanā. Šeit savu ieguldījumu ir plānojis sniegt ĪUMSILS, sagatavojot Phare programmas ietvaros pilsoniskās sabiedrības attīstības politikas pamatnostādnes. Dokumenta sagatavošanas procesā tiek analizēta pašreizējā situācija gan izmantojot pētījumus par sabiedrības attieksmi un aktivitāti, gan esošo normatīvo bāzi un finanšu plūsmas. Plānots, ka politikas pamatnostādnes sniegs vienotu skatījumu uz pilsonisko sabiedrību un tās attīstības tendencēm valstī, nosakot gan valsts pārvaldes institūciju, gan pašvaldību un sabiedrisko organizāciju atbildību.