Foto: roboppy
Partiju programmās par valsts pārvaldi nav teikts nekas tāds, kas būtu raksturojams ar mūslaiku moderno apzīmējumu „inovācijas”.
Politika.lv vērtē politisko partiju un apvienību priekšvēlēšanu programmas, balstoties jau uz pērn veikto 10. Saeimas priekšvēlēšanu programmu analīzi. Pagājušajā gadā eksperti izvirzīja, viņuprāt, aktuālākos jautājumus, kas konkrētajā jomā būs jārisina 10.Saeimai, un vērtēja, ko par šiem jautājumiem savās priekšvēlēšanu programmās saka partijas. Šogad pārskatām pērn izvirzītās prioritātes, ieskicējam, kā notikumi ir attīstījušies gada laikā, un izvērtējam, ko par šiem jautājumiem partijas raksta savās šā gada ārkārtas priekšvēlēšanu programmās.
Analīzei esam izvēlējušies sešas partijas, kurām saskaņā ar socioloģiskajiem datiem ir visreālākās iespējas (vai vismaz cerības) iekļūt Saeimā. Tās ir Vienotība, Zatlera reformu partija (ZRP), Šlesera reformu partija LPP/LC, Saskaņas centrs (SC), nacionālā apvienībaVL!-TB/LNNK un Zaļo un zemnieku savienība (ZZS).
Vienotības, ZRP un VL!-TB/LNNK piedāvājums ir vērtēts, izskatot partiju garās programmas. Savukārt SC un ZZS jau tradicionāli un šoreiz arī Šlesera reformu partija aprobežojušās tikai ar īsajām programmām, tāpēc ir vērtēti Centrālās vēlēšanu komisijas mājas lapā atrodamie šo partiju 4000 zīmēs iekļautie solījumi.
Pirms gada politiskās partijas šķita dāsnākas solījumos un krietni precīzāk pauda savu nostāju par publiskās pārvaldes lomu. Bija gan solījumi samazināt birokrātiju, gan vienkāršot administratīvās procedūras. Taču šādas vēlētāja piesaistīšanas „groza” pamatsastāvdaļas tiek izmantotas ne tikai Latvijā un ne tikai pēdējā laikā. Birokrātiju apkaro visi politiķi un visas zemēs.
Izlasot programmas partijām, kam ir cerības pārkāpt 5% barjeru šoruden, var ievērot dažas dominējošās tendences: solījumus mazināt birokrātiju un veidot profesionālu, kompetentu publisko pārvaldi. Dažas partijas piedāvā uzlabot atsevišķu iestāžu darbību konkrētās nozares vai sektora griezumā. Piemēram, Zatlera reformu partija (ZPR) sola veikt Valsts ieņēmumu dienesta (VID) reorganizāciju, bet Nacionālā apvienība — veidot Veselības un labklājības ministriju un īpašu uzdevumu ministra amatu pārmaiņu vadībā. Taču kopumā programmās nav nekā tāda, kas būtu raksturojams ar mūslaiku moderno apzīmējumu „inovācijas”. Kāpēc tā? Iespējams, politiskās partijas atsevišķas rindiņas par publisko pārvaldi programmās iekļauj tāpēc, ka arī publiskajā pārvaldē strādājošie ir elektorāta daļa, lai arī ne lielākā. Savukārt, vēlētājiem, kuri ir saskārušies ar publiskās pārvaldes darbību, solījumi par birokrātijas mazināšanu varētu būt pievilcīgi, jo iedzīvotāju zemās uzticēšanās valdībai un publiskajai pārvaldei gaisotnē noteikti ir aizdomas, ka ierēdņi nestrādā tik labi kā varētu un vajadzētu. Tikpat labi iespējams, ka publiskās pārvaldes jautājumi vienkārši nav aktuāli salīdzinājumā ar citiem dienaskārtības jautājumiem, jo sevišķi ekonomikā un nodokļu sfērā. Solījums samazināt kādu no nodokļiem ir daudz saprotamāks jebkuram, bet solījums vienkāršot administratīvās procedūras — abstrakts.
Abstraktie solījumi par uzlabojumiem publiskajā pārvaldē prasa lielu vēlētāja izpratni un iedziļināšanos, tāpēc arī politiskās partijas abstraktos solījumus mēģina ietērpt cilvēciskotā veidolā, piemēram, runājot par uzlabojumiem nodokļu jomā, solot uzlabot VID darbu vai solot mazināt birokrātiju, kas faktiski nozīmē likvidēt dažas ministrijas. Tādēļ politiskās partijas izvēlas būt mērenas savos solījumos par birokrātijas pārkārtošanu — tā, lai vēlētājs izjūt partijas rūpi par birokrātijas mazināšanu, un tā, lai birokrāti netiktu padarīti par ienaidniekiem, jo nav nepatīkamāka ienaidnieka politiķim kā birokrāts, kas pretojas reformām un nostājas opozīcijā.
Neatkarīgi no katras politiskās partijas individualizētajiem solījumiem prioritātes publiskās pārvaldes jomā faktiski paliek nemainīgas kā pagājušajā gadā, tā šogad — reformu mērķu definēšana un reformu aktivitāšu saskaņotība.
Reformu mērķis
Budžeta konsolidācijas gaismā, sabiedrības pieprasījums pēc ierēdņu atlaišanas daļēji atrada dzirdīgas ausis. Ar „griešanu” un „strukturālo reformu” tika biedētas gan iestādes, gan nozares. „Griešana” un tās smalkākais sinonīms „konsolidācija” bija kļuvusi par redzamu un visnotaļ saprotamu mērķi. Sak`, nav naudas, tāpēc arī nav iestādes. Diemžēl otrajā plānā palika tādi jautājumi kā iestādes labāks un ātrāks darbs, vienkāršotākas procedūras un mazāks aizpildāmo vai iesniedzamo dokumentu apjoms. „Griešana”, iestāžu apvienošana, attiekšanās no funkcijām — tā ir bijusi pēdējo gadu realitātes monētas viena puse. Otrā puse ir profesionāli noplicināta publiskā pārvalde, no kuras ir aizgājuši un iestāžu apvienošanās procesā zaudēti profesionāli darbinieki. Tomēr šī ir bijusi realitāte, kuras mērķis bija atrisināt problēmas īstermiņā, nevis ilgtermiņā.
Ilgtermiņā svarīga ir vīzija par publiskās pārvaldes uzbūvi, modeli un struktūru. Faktiski tas nozīmētu, ka politiskās partijas skaidri pateiktu, ko to izpratnē nozīmē par jaunu mantru tapušais publiskās pārvaldes apzīmējums „maza un efektīva”. Neapšaubāmi, „mazās un efektīvās publiskās pārvaldes” solījuma pārvēršana konkrētos skaitļos un formās jau būs rīcībpolitikas veidotāju — ierēdņu — uzdevums. Viņi, trūkstot skaidrām politiskajām vīzijām, darbosies pēc savas izpratnes par lietu dabu. Diemžēl politiskās partijas ir izvairīgas. Neviena nav gatava precīzi pateikt, kādu publisko pārvaldi tā vēlas redzēt. Tik vien kā mazu un efektīvu, jo šie solījumi vēl var derēt nākamajās vēlēšanās, bet solījums par dažu tūkstošu publiskās pārvaldes darbinieku atlaišanu vai pieņemšanu darbā var krietni papostīt partijas popularitāti.
Agri vai vēlu politiskajām partijām būs jānāk klajā ar redzējumu, kā attīstīsies publiskā pārvalde pēckrīzes Latvijā. Tikai, visticamāk, partijas šo jautājumu mēģinās novilcināt, jo publiskās pārvaldes reformām ir tāda īpatnība, ka to sekas ir redzamas pēc laika. Piemēram, reorganizējot iestādi, reorganizācijas patiesie ieguvumi un zaudējumi ir redzami pēc pusgada un pat vēlāk, kad jau vēlētāja atmiņa ir pārblīvēta ar svaigākiem notikumiem.
Starp citu, ir pēdējais mirklis, lai sāktu gatavoties Latvijas prezidentūrai ES 2015. gadā. Šī uzdevuma veikšanai ir nepieciešami gan finanšu resursi, gan arī speciālisti, un tas būs liels izaicinājums publiskajai pārvaldei.. Taču politiskās partijas pagaidām par šo jautājumu ir gana klusas. Atliek cerēt, ka gatavošanās prezidentūrai vairāk būs vērsta uz to, kā sagatavoties un veiksmīgi novadīt prezidentūru, un pēc tam tikpat veiksmīgi izmantot pieredzi un profesionāļus Latvijas interešu pārstāvēšanai ES institūcijās, nevis — lai tik pasākums novadīts.
Reformu saskaņotība
Reformu saskaņotība nav prioritāte, kas izvirzīta tāpēc, ka Baltā grāmata Eiropas pārvaldība saskaņotību uzskata par vienu no labas pārvaldības principiem[1]. Drīzāk otrādi — reformu aktivitāšu saskaņotība ir akūti nepieciešama Latvijas publiskajā pārvaldē, kura vēl arvien sirgst ar nozaru feodālismu. Turklāt feodālisma pazīmes ir salīdzinoši viegli identificēt. Nozaru iestāžu teritoriālais izvietojums nesakrīt gan starp nozarēm (piemēram, lauksaimniecība un nodokļu iekasēšana), gan ar novadu teritorijām. Ir novadi, kuros ir izvietotas iestādes, un ir novadi, kuros nav nevienas iestādes filiāles vai teritoriālās vienības. Pat atalgojuma un tā veidošanās principi dažādās nozarēs, piemēram, veselības aprūpē, izglītībā un civildienestā, atšķiras. Turklāt katras nozares pārstāvošā politiskā partija un ministrs aktīvi cīnās par uzlabojumiem nozarē, bet par to, kādu ietekmi uzlabojumi atstāj uz citām nozarēm, nav nedz laika, nedz arī gribas domāt.
Reformu saskaņotība tuvākajos trijos gados būs ļoti nozīmīga prioritāte, jo ekonomika ir sākusi augšupceļu, un tas nozīmē, ka varam sagaidīt atsevišķu nozaru prasības par atalgojuma celšanu. Protams, ka tas ir lielisks mirklis ikvienam politiķim un partijai būt par labdariem. Taču, cenšoties spodrināt savu tēlu vienas nozares acīs, tomēr nevajadzētu aizmirst par samērīgumu ar citām nozarēm, kas ir svarīgs priekšnosacījums līdzsvarotai attīstībai.
Publiskās pārvaldes attīstībā pēdējā gada laikā īpaši tika minēti e-pakalpojumi gan kā birokrātijas samazināšanas veids, gan arī kā ērtākais veids iedzīvotājam, risinot komunikāciju ar publiskās pārvaldes iestādēm. Taču e-pakalpojumi nesniegs cerēto efektu, ja tie katrā nozarē tiks veidoti izolēti no citām nozarēm. Tātad saskaņotība ir un paliks galvenais veiksmes faktors reformām neatkarīgi no tā, vai reformas ir vērstas uz elektronizāciju vai papīru saglabāšanu.
______________________________
[1] A White Paper. European Governance. Brussels, 25.7.2001., COM(2001) 428 final http://eur-lex.europa.eu/LexUriServ/.. 10.lpp.