Raksts

Valsts mērķi, funkcijas, rezultāti (2)


Datums:
10. marts, 2011


Autori

Iveta Kažoka


[i]Šis ir turpinājums iepriekšējam bloga ierakstam![/i]

2.Domāšana par valsti biznesam/tehnokrātijai raksturīgās kategorijās

Apelēšana pie nepieciešamības vienoties par valsts mērķiem, funkcijām, uzdevumiem ir viens no Latvijas publiskajam diskursam visraksturīgākajiem elementiem, kas mani ir mulsinājis vienmēr. Līdz šim gan nebija iespējas izanalizēt sava diskomforta iemeslus, bet nu beidzot, šķiet, sapratu.

Biežākie šī diskursa izmantotāji – Valsts kontrole un lielās biznesa interešu apvienības (LDDK, LTRK). Visbiežāk sastopamais konteksts: valdība griezusi izdevumus, nevērtējot, ko un kā “gribam sasniegt, uz kurieni ejam utt.”

Lielākoties viņiem tiešām ir taisnība – budžetu griešanas process varēja būt daudz pārdomātāks un mērķtiecīgāks. Taču pati izmantotā retorika ir daudz tālejošāka par konkrēto “griezienu”. Politiķiem/ierēdņiem tiek būtībā pārmesta nespēja pārveidot valsti pēc biznesa vai tehnokrātiskās loģikas. Šī retorika balstās pieņēmumos, ka valstij būtu jābūt racionālai, hierarhiskai struktūrai, kura ir orientēta uz kāda mērķa sasniegšanu (līdzīgi kā konkrēts bizness, ja vien tajā nav sociāls elements, ir orientēts uz peļņas maksimizēšanu). No mērķa izriet funkcijas, no funkcijām – veicamie uzdevumi. Uzdevumiem pakārtoti darbības indikatori.

Tātad: ja jāgriež izdevumi, tad no sākuma jāskatās aš’ uz valsts mērķiem, tad funkcijām, uzdevumiem, budžetiem un jāizvēlas vismazāk sāpīgais cirpšanas veids. Šī ir tik vienkārša un estētiski pievilcīga “bilde”, ka grūti pret to iebilst.

Bet vajadzētu. Jo reālas valstis šādi nefunkcionē un neesmu pārliecināta, ka tām VAJADZĒTU pārstrukturēties pēc šādiem principiem.

Problēma ir jau pašā šīs domāšanas pamatā esošajā metaforā, kas, manuprāt, ir aplama. Tā liek domāt par valsti, par pamatu ņemot metaforu par kaut kādu smago mašinēriju (piemēram, lokomotīvi), kur visiem iekšējiem elementiem jātiek uzstādītiem tā, lai tā aizvilktu sabiedrību kopumā (vilciena vagoniņus) kaut kādā vienā virzienā.

Problēmas ar metaforu sākas jau šajā līmenī. Valsts (lokomatīves) mērķi ir dziļi strīdīgi. Sabiedrība (vilciena vagoniņus) un valsts (lokomatīve) nav strikti nodalāmas- turklāt dažbrīd ir ļoti neviennozīmīgi tas, kurš kuru īsti kaut kur virza un vai vispār kaut kur virza, un cik pamatoti/labi/apzināti ir tas, ka lokomatīve aizņem te 30%, te 50% no kopējā vilciena sastāva garuma.

Esmu jau rakstījusi, ka valsti, ja mēs domājam par to “no iekšienes”, visprecīzāk būtu iedomāties kā maināmu Matrix kodu. Šajā gadījumā gan ir svarīgs skatījums “no ārienes”. Un no ārpuses man valsts vizmazāk izskatās mazāk pēc lokomatīves vai jebkādas smagās mašinērijas. Vairāk: pēc kaut kāda augoša, pastāvīgas transformācijas stadijā esoša organisma, kas: 1) vienlaicīgi šur tur izplešas un šur tur saraujas; 2) transformēšanās notiek dažkārt kontrolēti un mērķtiecīgi, dažkārt – visai stihiski reaģējot uz notiekošo organisma vidē, no kura turklāt tas nav īpaši strikti nodalīts. To saskarsmes vietās ir pietiekami daudz “pelēkās zonas”, kur nav skaidrs, vai mums darīšana vēl maz ir ar valsti, vai kaut ko no tā, ko pieņemts saukt par privāto telpu.

Šim organismam ir ļoti tieša ietekme uz mūsu dzīvi. Protams, tas nav vienīgais faktors, kas mūs ietekmē. Bet viens no ļoti būtiskiem gan.

Valsts piedalās cilvēku attiecību (hierarhija, organizēšanās iespēju utt.)/savstarpējo novietojumu (piemēram, resursu pārdales, iespēju (ne)vienlīdzības utt.) strukturēšanā. Tādēļ valsts transformācijas (izaugšana/sarukšana visdažādākajās jomās) ietekmē mūs katru un ir normāli, ka tas ir pastāvīgu diskusiju objekts. Taču dažbrīd mums izkrīt no prāta, ka valsts ir ārkārtīgi kompleksa parādība. Gadījumā, ja vēlamies ko būtisku tās funkcionēšanā pamainīt, tas jādara, bet vienlaicīgi jāapzinās, ka nekad nenoprognozēsim visas iespējamās tās ķēdes reakcijas. Dažbrīd vislabākās transformācijas notiks stihiski, valstij reaģējot uz pārmaiņām sabiedrībā (piemēram, kāds ļoti progresīvs tiesas spriedums), bez “centrālā plānotāja” apzinātas piedalīšanās.

Daži no acīmredzamākajiem iemesliem, kādēļ jābūt ļoti uzmanīgiem, uz valsti attiecinot biznesam/tehnokrātijai raksturīgās domāšanas formas:

  1. valsts un biznesa analoģija var būt maldinoša. Ir ļoti normāli mēģināt biznesu organizēt pēc iespējas efektīvi, bet efektivitātei ne obligāti jābūt pamatā mūsu domāšanai par valsti. Valsts NAV bizness. Domāt par valsti biznesa efektivitātes/racionalizācijas kategorijās dažkārt ir tikpat perversi kā šādi domāt par ģimeni. Protams, ir kaut kādas valsts darbības sfēras, kur biznesa loģika varētu nākt par labu, bet tās ir: a) šauras (piemēram, konkrēta valstij piederoša uzņēmuma ietvaros); b) nedaudzskaitlīgas. Bet valsts KOPUMĀ ir principiāli atšķirīga parādība nekā uzņēmums, turklāt megaliela un megakompleksa. Tādēļ neticu, ka valsti varētu pārvaldīt ar biznesa plāna analogu.
  2. Manuprāt, visaptveroša plānošana drīzāk kavē nekā veicina vēlamās izmaiņas. Tā samazina iespēju telpu elastīgai pieejai un eksperimentiem. Es ticu inkrementālām pārmaiņām, kas nāk kā risinājumi konkrētām problēmām vai ieviesti pēc kādas jaunas idejas (pašu izdomātas vai no citu pieredzes iegūtas). Pat asāk: man šķiet, ka vairākums pozitīvo pārmaiņu valsts dzīvē notiek šādi.
  3. Jāapzinās, ka starp mūsdienu pārstāvniecības demokrātiju un tehnokrātisko domāšanu ir visai būtiskas pretrunas. Es neesmu pārstāvniecības demokrātijas fane, tomēr uzticos tai nedaudz vairāk nekā tehnokrātiskajai domu gaitai (vai, varbūt precīzāk, – esmu gatava vairāk samierināties ar tās blaknēm). Vēlēšanām jau tā nav lielas jēgas, taču tā teju pilnībā izzustu tad, ja vēlēšanu ceļā nebūtu iespējams ietekmēt pat to, ko Latvijā pieņemts saukt par “valsts mērķiem, funkcijām”, jo viss būtu saplānots un atdots “nozaru ekspertiem” desmitgadēm uz priekšu. Es tik daudz esmu rakstījusi par pārstāvniecības demokrātijas trūkumiem, ka laiks nedaudz iezīmēt arī tehnokrātijas problēmas. Manuprāt, svarīgākās ir trīs:

    a) tehnokrātiskā domāšana traucē iztēloties valsti nevis kā iekšēji racionāli strukturētu vienību, kurai kaut kur ir jāvirzās, bet gan kā kolektīvu domāšanas procesu par to, kā mums visiem kopā labāk dzīvot. Domāšanas procesu, kur iespējami un pat vēlami eksperimenti, arī tādi, kas beidzas ar sliktu vai nekādu rezultātu – tas, teiksim, netiktu automātiski uzskatīts par valsts naudas izšķērdēšanu. Procesu, kas varbūt nav maksimāli efektīvs, tomēr jēgpilni un pēc būtības iekļauj ne tikai tehnokrātiskajā žargonā un domāšanas veidos socializēto eliti.

    b) tā traucē apzināties uzstādīto mērķu un tiem pakārtoto funkciju, uzdevumu ideoloģisko relativitāti. “Valsts mērķi, funkcijas” jau nav nekas objektīvi dabā pastāvošs, kas būtu vienkārši pareizi jāidentificē. Tos var iedomāties visdažādākajos veidos, vadoties no katra atsevišķajām vai kolektīvajām vērtībām, sabiedrībai raksturīgās savstarpējo attiecību kultūras, vēstures utt. Piemēram, šobrīdējās valdības kurss uz “mazu, profesionālu pārvaldi” pats par sevi NAV ideoloģiski neitrāls. Tas traucē apzināties, teiksim, ka kaut kādās nozarēs mēs kā sabiedrība varētu gribēt, lai pārvalde – tieši otrādi – ir liela, jo tas sekmīgāk ļaus sniegt mums kādus pakalpojumus vai iesaistīt mūs lēmumu pieņemšanā. Vai pat plašāk: šāds mērķis vispār traucē domāt par pārvaldi nevis per se (kā parādību pašu par sevi), bet gan kā parādību, kas ir atkarīga no tā, ko mēs domājam par valsts nozīmi, lomu, ietekmi uz sabiedrību kopumā (piemēram, ja kāds vēlētos panākt lielāku ienākumu vienlīdzību sabiedrībā, būtu neloģiski vēlēties arī MAZU pārvaldi).

    c) līdzīgi kā partiju demokrātija var novest visai lielās “auzās”, tas pats var notikt ar tehnokrātisko domāšanu. Globālā ekonomiskā krīze, kas izcēlās tieši dēļ faktoriem, kas bija palikuši ārpus demokrātiskās kontroles, ir viens no spilgtākajiem tā apliecinājumiem. Tehnokrātiska (pat uz matemātisku modelēšanu balstīta) sistēma iekšēji var darboties maksimāli racionāli, bet novest pie totāli sliktiem rezultātiem, jo nav pareizi izprasts lēmumu ārējais konteksts, ietekme, kas rodas dēļ mijiedarbības ar citiem lēmumiem vai kādiem ārējiem faktoriem u.tml. Vienkāršāk izsakoties: sabiedrība ir pārāk sarežģīta, lai uzticētos, ka kāds, kuram ir formāls ekspertīzes sertifikāts (augstskolas diploms vai vienalga kas cits), spēs to patstāvīgi un bez fundamentālu kļūdu riska nomenedžēt. Tad jau labāk ir kļūdīties kolektīvi, pēc kopējām diskusijām, un apzinoties iemeslus, kādēļ esam nonākuši tur kur nonācām. Nevis atkal uzticēties jau nākamajiem tehnokrātiem.

    TĀDĒĻ es neticu vēlmei racionalizēt visu valsts funkcionēšanu no A līdz Z. Tas tā varētu notikt varbūt vienīgi totāli kontrolētā/izplānotā iekārtā un es dziļi šaubos, ka rezultāts būs labāks nekā pat ļaujot visam notikt pašplūsmā. Visticamāk, ka totāli kontrolētas valsts procesu rezultāts būs sliktāks. Es neapšaubu to, ka atsevišķas valsts darbības jomas patiešām būtu vēlams racionalizēt, bet svarīgi nepārspīlēt. Tas, ka pārmaiņas notiek pārliekus haotiski un ad hoc, nenozīmē, ka jāiet otrā galējībā.

    Es varētu gulēt mierīgāk nevis zinot, ka Latvijai “beidzot ir uzstādīts mērķis un tam atbilstošas funkcijas, uzdevumi, budžeta sadalījums”, bet gan, ka ir pietiekami daudz aktīvu cilvēku, kas mēģina ieviest valsts funkcionēšanā jaunas, progresīvākas idejas, savstarpēji diskutē, nebaidās eksperimentēt un vairāk paļaujas uz veselo saprātu nekā ilgtermiņa plāniem.

3.Rezultatīvie rādītāji.

Patiesībā man nav daudz, ko par tiem teikt, izņemot: manuprāt, Latvijā, tāpat kā vēl dažā valstī, tie dažkārt tiek izprasti absolūti neņemot vērā jomas, kur tie iederas un jomas, kur tiem patiesībā nav vietas.

To pamatā esošā domāšana ir tā pati, kas metaforā par valsti kā smago mašinēriju, kur ir jāpierāda, ka katra skrūvīte (pārvaldes elements) ir orientēta uz to, lai bīdītu sabiedrību vienā virzienā (uz mērķu sasniegšanu). Bet tas nebūtu vēl tas ļaunākais. Tie prasa valsts pārvaldes darbu maksimāli kvantificēt, lai gan uzdrošinos teikt, ka ārpus šauri specializētām jomām (piemēram, dienu skaits, lai reģistrētu jaunu uzņēmumu), tas nav izdarāms bez grandiozām mistifikācijām (par iestādes darba ietekmi uz sabiedrību kopumā).

Piemēru ir milzums. Man šobrīd galvā ir KNAB stratēģiskajos dokumentos izvirzītais sava darba rezultātu rādītājs – ietekmēt korupcijas uztveres indeksu. Vai kāds šaubās, ka šis indekss nav atkarīgs TIKAI no KNAB darba? Un ka ir teju neiespējami noteikt īpatsvaru, ciktāl šo rezultātu ietekmē KNAB un ciktāl – visādi citi procesi politikā/sabiedrībā? Tad kāda no tā jēga?

Nepareizi uzstādīti rezultatīvie rādītāji var novest pie visizkropļotākajām valsts/pašvaldību iestāžu motivācijām. Piemēram, iedomājamies, ja KNAB uzskatītu, ka par tā darba rezultativitāti liecina tas, ka valstī palēnām izzūd korupcija: ja kāds nopietni vērtētu iestādes darbu vadoties no šādiem rādītājiem, tas taču nozīmētu, ka iestādei parādītos motivācija strādāt aizvien kuslāk, lai par korupcijas noziegumiem notiesāto skaits samazinātos! Par to, cik lielu kaitējumu/izkropļotas motivācijas var izdarīt nepareizi uzstādīta rādītāju/atskaitīšanās sistēma (kas, piemēram, vērtē skolotājus atkarībā no skolēnu panākumiem standartizētos testos), iesaku šo grāmatu par pārmaiņām ASV izglītības sistēmā “The Death and Life of the Great American School System: How Testing and Choice Are Undermining Education”.

Diemžēl problēma ir tāda, ka, ārpus šauri specializētām jomām, nav iespēju rezultatīvos rādītājus uzstādīt “pareizi” – tā, lai šādugreizo motivāciju risku un ietekmes mistifikāciju nebūtu. Sabiedrība kā parādība vienkārši šim mērķim ir par sarežģītu.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!