Foto: jennifer könig
Latvijā nav iespējams noskaidrot, cik cilvēku pirmajā gadā pēc atbrīvošanas no ieslodzījuma ir izdarījuši jaunus noziegumus. Valsts institūciju statistikas dati nav derīgi recidīvās noziedzības iemeslu atklāšanai.
Recidīvā noziedzība nav vēlama, bet ir objektīva sociālā parādība. Ikvienā sabiedrībā ir cilvēki, kuri ir izvēlējušies kriminālu dzīves ceļu, regulāri pārkāpj likumos noteikto un nedz izdarītā nosodījums, nedz piemērotie sodi neattur viņus no noziedzīgu nodarījumu izdarīšanas. Latvija, tāpat kā citas valstis, deklarē apņēmību aktīvi rīkoties, lai novērstu jaunu noziedzīgo nodarījumu izdarīšanu un sekmētu lielāku sabiedrisko drošību. Tomēr par spīti tam dīvaina ir valsts institūciju neieinteresētība informācijas ieguvē par reālo situāciju ar recidīvo noziedzību un saistītajām problēmām. Latvijā nav datu par recidīvo noziedzību, un amatpersonas arī neatzīst, ka būtu nepieciešamība šādus datus atjaunot, secināts PROVIDUS pētījumā par recidīva rādītājiem, to noteikšanas kārtību un piemērošanu soda izpildes institūciju darbā.
Lai nomierinātu sabiedrību
Nav šaubu, ka par noziedzniekiem cilvēki kļūst dažādu iemeslu dēļ — pastāv virkne faktoru, kas ietekmē personu uzvedību, tādējādi novedot līdz likumpārkāpumu izdarīšanai. Tomēr, ja persona ir kļuvusi par kriminālās justīcijas klientu un ar viņu nodarbojas policija, prokuratūra, tiesa un kriminālsodu izpildes institūcijas, tad ir pamats cerēt, ka persona būs spiesta pārvērtēt savu iepriekšējo dzīvi, mainīsies soda izpildes laikā un turpmāk dzīvos saskaņā ar likuma priekšrakstiem. Tomēr kāpēc šādas cerības šķiet naivas? Tāpēc, ka valsts ļoti bieži cieš neveiksmi, reaģējot uz noziedzīgo nodarījumu izdarīšanu. Viena lieta ir ierakstīt Krimināllikumā, ka sods piemērojams, lai novērstu jaunu noziedzīgu nodarījumu izdarīšanu[1], bet pavisam cita — tiešām nodrošināt noziedzīgā recidīva novēršanu.
Noziedzīgo nodarījumu recidīva fakts apliecina valsts neveiksmi, reaģējot uz iepriekš izdarīto noziedzīgo nodarījumu — tas demonstrē, ka valsts pūles kriminālsoda mērķa sasniegšanā nav devušas rezultātu. Šādas neveiksmes bieži vien cenšas skaidrot ar noziedznieku personības īpatnībām, viņu tieksmi uz kriminālnodarījumu izdarīšanu un personas nespēju dzīvot sabiedrībā saskaņā ar tajā pieņemtajiem noteikumiem. Šiem faktoriem nepārprotami ir nozīme, tomēr tie neizslēdz valsts līdzatbildību jauna noziedzīga nodarījuma izdarīšanā.
Notiesātā persona ir valsts rīcībā — to var sodīt, tai var noteikt dažādus uzvedības ierobežojumus, uzlikt pienākumus, veikt audzinošu darbu. Ja par spīti valsts intervencei rezultāts vienalga nav sasniegts un persona atkal ir izdarījusi jaunu noziedzīgu nodarījumu, likumsakarīgi ir jautājumi — cik efektīvi valsts reaģējusi uz noziegumu, vai soda piemērošana un izpilde ir sekmējusi izvirzīto mērķu sasniegšanu vai arī tā bijusi vien formalitāte, lai mierinātu sabiedrību, radot tai drošības ilūziju?
Dati nešķiet svarīgi
Vairākās valstīs, lai vērtētu kriminālsodu, krimināltiesisko instrumentu, probācijas programmas un sodu izpildes kvalitāti, izmanto un analizē statistikas datus par noziedzīgo nodarījumu recidīvu. Šie dati ir sava veida lakmusa tests darbiem, ko valsts veic ar likumpārkāpējiem. Ja kāds sods vairāk nekā citi pozitīvi ietekmē personas uzvedību, atturot viņu no jaunu noziedzīgu nodarījumu izdarīšanas, tad tas būtu jāizmanto plašāk. Ja pēc kāda kriminālsoda vai programmas piemērošanas noziedzīgo nodarījumu recidīva līmenis ir liels, tad būtu jāvērtē tā iemesli, jāpilnveido sodu sistēma un sodu izpildes kārtība.
Tomēr nemēģiniet Latvijā noskaidrot, cik cilvēku pirmajā gadā pēc atbrīvošanas no ieslodzījuma ir izdarījuši jaunus noziedzīgus nodarījumus! Nemēģiniet noskaidrot, kāds ir noziedzīgo nodarījumu recidīva līmenis pēc piespiedu darba izpildes; vai cilvēki, kuri piedalījušies probācijas programmās, jaunus noziegumus izdara biežāk vai retāk salīdzinājumā ar likumpārkāpējiem, kuri nav piedalījušies programmās. Mums nav datu par recidīvo noziedzību, un nepieciešamība šos datus apkopot netiek atzīta. Atsevišķu valsts institūciju rīcībā esošie statistikas dati ir fragmentāri, metodoloģiski nepilnīgi un iegūti vien tāpēc, lai tos izmantotu atskaitēm, iekļaujot institūciju gada pārskatos. Bet diemžēl tie nav derīgi nedz recidīvās noziedzības iemeslu atklāšanai, nedz kriminālās justīcijas institūciju darba rezultātu vērtēšanai.
Kāpēc citās valstīs analizē recidīvās noziedzības problēmas, skaita recidīva gadījumus, vērtē piemēroto kriminālsodu un citu instrumentu efektivitāti, bet mūsu kriminālās justīcijas institūcijām tas nešķiet svarīgi? Problēmai nav finansiāls raksturs, ar ko Latvijā bieži vien izskaidro valsts institūciju neizdarības. Vienkārši mūsu kriminālās justīcijas sistēma ir pašpietiekama. Tai neprasa atbildes uz jautājumiem, vai valsts darbi noziedzīgu nodarījumu novēršanai ir efektīvi, vai kriminālajā justīcijā ieguldītie līdzekļi ir izmantoti maksimāli lietderīgi.
Kriminālajai justīcijai nākotnē būtu jārod atbildes, kā pareizi izmantot datus par noziedzīgo nodarījumu recidīvu; ko nozīmē šie dati, vērtējot tiesu, probācijas dienesta, ieslodzījuma vietu un citu institūciju darba kvalitāti. Tomēr jau tagad ir jāatzīst, ka ir pienācis brīdis veidot un attīstīt uz pierādījumiem balstītu kriminālo justīciju, un viens no tās rezultatīvajiem rādītājiem ir dati par noziedzīgo nodarījumu recidīvu.
_______________
[1] sk. Krimināllikuma 35. panta otro daļu