Foto: S. Akuraters
Vai zināt, kas kopīgs mācību grāmatai [i]Koksnes žāvēšana[/i] ar valsts pārvaldi? Šis mācību līdzeklis izstrādāts par naudu, kas atvēlēta pētījumu pasūtīšanai valsts pārvaldes institūciju vajadzībām, lai nodrošinātu to sekmīgu darbību. Šiem pētījumiem līdzekļi tiek piešķirti kopš 1992.gada un vietā ir jautājums, cik bieži tie izmantoti nozaru politiku veidošanā? Šogad finansējums no ierastā pusmiljona samazināts uz 200 tūkstošiem latu – klusi un bez īpašām pretenzijām, tāpēc radot jautājumus par līdzšinējo izdevumu pamatotību un caurskatāmību.
Tie ir tikai daži no jautājumiem, kurus politika.lv vēlas noskaidrot diskusiju virknē par valsts pasūtītajiem pētījumiem. Uz pirmo sarunu aicinājām gan valdības, gan pētnieku, gan nevalstiskā sektora pārstāvjus.
Kārlis Šadurskis, izglītības un zinātnes ministrs. Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) koordinē pētījumu izvērtēšanu un finansēšanu. Valsts budžeta nauda pētījumiem tiek iedalīta IZM tālākai sadalīšanai starp ministrijām.
Juris Jansons, Zinātnes padomes priekšsēdētāja vietnieks. Zinātnes padomes nozaru komisijas eksperti sniedz atzinumus par pieteiktajiem pētījumiem.
Baiba Pētersone, Valsts kancelejas (VK) Politikas koordinācijas departamenta vadītāja vietniece. VK piedalās valdības politikas plānošanā un ministru prezidenta uzdevumā koordinē un pārrauga valdības darbu.
Vita Tērauda, Sabiedriskās politikas centra Providus izpilddirektore, bijusī Sorosa fonda — Latvija (SFL) izpilddirektore. Pirms diviem gadiem SFL pasūtītā analīze No valsts budžeta finansētie ministriju pasūtītie pētījumi konstatēja, ka to vairums nav orientēti uz politikas analīzi, ir problēmas ar kvalitāti un ir jāmeklē veidi, kā padarīt pētījumu rezultātus pieejamākus.
Sarunu vada laikraksta Diena žurnāliste Gunita Nagle.
«Nekas nenodrošina kvalitātes klātesamību»
Gunita Nagle
Gunita Nagle: Cik efektīva kopumā ir bijusi līdzšinējā prakse, valsts institūciju vajadzībām par budžeta naudu pasūtot pētījumus?
Baiba Pētersone (B.P.): No IZM pieredzes zinu, ka bez šī finansējuma Latvija nekad nebūtu varējusi piedalīties starptautiskos salīdzinošos pētījumos, kas vienīgie ļauj Latvijas izglītības kvalitāti novērtēt pasaules izglītības kontekstā.
Kārlis Šadurskis (K.Š.): Ja šie pētījumi nav izstrādāti augstā profesionālā līmenī, tiem nav jēgas. Jūsu pieminētie salīdzinošie pētījumi ir perfekti izpildīts darbs. Bet mums ir ļoti daudz pētījumu, kas ir tikai atrakstīšanās, radīti copy—paste tehnikā un guļ vienā eksemplārā kaut kur, nezin kur. Pasūtot pētījumus un piešķirot finansējumu, nav izvērtēta pētnieku kapacitāte.
Vita Tērauda (V.T.): No 2000.gada pētījuma secināms, ka ar kvalitāti pētījumā tā bija, kā bija. Nekas sistēmā nenodrošināja kvalitātes klātesamību.
Juris Jansons (J.J.): Neesmu sajūsmā par valdības noteikumiem[1], kur tiek atrunāts, ka šie pētījumi nedrīkst būt fundamentāli zinātniski pētījumi bez konkrēta praktiska lietojuma. Tas uzreiz nosaka kvalitātes līmeni. Tad, lai kaut kā glābtu situāciju, «piesiets» klāt Zinātnes padomes aizsegs. Un pats lielākais kuriozs, ka pēc tam, kad ministrijas jau saņēmušas visas pētījumu atskaites, darbu dod vērtēt Zinātnes padomes ekspertiem. Kāda velna pēc? Ko viņi tur vairs var vērtēt?
Bet vienlaikus gribu uzsvērt, ka būtu ļoti žēl, ja šo pētījumu budžeta programmu likvidētu vispār. Jo valsts pārvaldē zinātnes nekad nevar būt par daudz. Pagājušā gada valsts pasūtīto pētījumu vidū ir ārkārtīgi interesanti darbi. Ja arī ministrijām tie nebūs vajadzīgi, zinātne ar šiem pētījumiem neko nav paspēlējusi.
B.P.: Man ir iebildums. Jāņem vērā, ka šī ir specifiski iezīmēta nauda. Tās funkcija un mērķi nav zinātnes atbalstīšana. Tās mērķis ir valsts atbalsts. Valsts ir tā, kura lieto vai nelieto šo produktu un tā arī spriež par kvalitāti.
G.N.: Kā jūs vērtējat Zinātnes padomes kapacitāti vērtēt pētījumus, kuriem jāpalīdz valsts politikas veidošanā?
J.J.: Mūsu ekspertiem, atklāti runājot, nav pieredzes vērtēt, ko valstij vajag vai nevajag. Mēs zinām, vai pētījums ir labs vai slikts darbs, vai haltūra. Taču mēs nevaram izvērtēt, kas vajadzīgs saskaņā ar valsts prioritātēm.
G.N.: Ministrijas, pasūtot pētījumus, var ietekmēt pētījumu kvalitāti. Kā jūs uzskatāt, cik precīzi ministrijas ir definējušas savus mērķus, pasūtot pētījumus?
J.Jansons: Mēs zinām, vai pētījums ir labs vai slikts darbs, vai haltūra. Taču nevaram izvērtēt, kas vajadzīgs saskaņā ar valsts prioritātēm
J.J.: Manuprāt, valsts institūciju spēja precizēt savas vajadzības ir liela problēma. Pagājušajā gadā pie manis atnāca Valsts kontrole, lūgdama palīdzēt izšķirt kādu konfliktsituāciju. Aizsardzības ministrija atteicās pieņemt jau pabeigtu pētījumu, turklāt nelikumīgi — visi apelācijas termiņi jau bija pagājuši. Biju spiests nostāties izpildītāja pusē, jo visā milzīgajā dokumentu kaudzē, ko man iesniedza Aizsardzības ministrija, neatradu precīzu pētījuma mērķa formulējumu.
B.P.: Pagājušajā gadā mainītie valdības noteikumi par valsts pasūtītajiem pētījumiem, un līdz ar to jaunā kārtība prasa pasūtītājam sniegt precīzu informāciju par pašreizējo situāciju ar pētījumu saistītajā nozarē un skaidri formulēt jautājumus, uz kuriem pasūtītājs vēlas saņemt atbildes.
V.T.: Tagad būtu diezgan būtiski pasekot, kā šī prasība tiks realizēta dzīvē. Jo precīzi definēt savas prasības nebūt nav viegli. Domāju, ka tie, kas to darīs pirmo reizi, tālu atpaliks no ideāla.
G.N.: 2000.gadā pēc SFL pasūtījuma veiktajā analīzē tika konstatēts, ka no 1998. un 1999.gadā veiktajiem pētījumiem tikai 5% atbilst augstākajiem politikas analīzes kritērijiem, piedāvājot problēmu risinājumus, modelējot to sekas un iesakot optimālo variantu. Liela daļa pētījumu sniedz tikai situācijas aprakstu. Kā jūs to izskaidrotu un kāpēc ministrijām nav vienotu kritēriji pētījumu pasūtīšanā?
B.P.: Tādēļ, ka Latvija nav bagāta valsts un budžets vienmēr bijis smagā situācijā. Savukārt, budžeta programma valsts pasūtītajiem pētījumiem pavērsusi iespēju finansēt valsts institūcijas, kurām nav bijuši citi finansējuma avoti. Un šīs institūcijas ir vajadzīgas. Tā strīdos ar Eiropas Savienību par nozvejas kvotām visa informācija, kas pamato mūsu argumentus, nāk no Zivsaimniecības institūta, kuram zinātnes budžetā nauda nav paredzēta. Līdzīgi ir ar pētījumu naudas izmantojumu jauna mācību satura izstrādei. Tā kā šiem mērķiem IZM budžetā nauda netika atvēlēta, tad tā tika piešķirta no valsts pasūtīto pētījumu naudas.
V.Tērauda: Ja grib saņemt analīzi, kas vērsta uz nākotni un kalpotu lēmumu pieņemšanas procesiem, tad tāda arī jāprasa
V.T.: Jautājums saistīts arī ar pasūtītāja kompetenci pasūtījumā. Ko ministrijas pasūta, to arī saņem. Ja grib no izpildītāja saņemt analīzi, kas vērsta uz nākotni un kalpotu lēmumu pieņemšanas procesiem, tad tāda arī jāprasa.
Kad SFL sāka meklēt stipendiātus saviem pētījumiem, tad sākotnēji mūsu stipendiātiem bija liels šoks, ka mēs no viņiem sagaidām darba turpinājumu arī pēc pētījuma pabeigšanas. Tas nozīmē ne tikai aizsūtīt vēstulīti ar savu pētījumu. Tas nozīmē arī diskusijas, konferences, sabiedriskās domas iespaidošanu, darbu ar likumdevējiem. Strādāt ar pētījuma rezultātiem, lai tie kļūtu pat dzīvu diskusijas daļu.
Ministriju pasūtīto pētījumu ietvaros, manuprāt, šī otrā darba daļa tomēr gultos uz katras ministrijas pleciem. Katrai ministrijai jājautā, kādēļ tā pētījumu ir pasūtījusi un ko tā tālāk darīs? Kā pētījumu rezultātus iedzīvinās lēmumu pieņemšanā? Pilnīgi pieļauju, ka ir pētījumu rezultāti, kuru apstiprinātās nepieciešamās pārmaiņas ministrijas nevēlas iedzīvināt. Bieži vien pētījumos pasūtītājs saņem arī sev nepatīkamas atbildes. Bet tik un tā ministrijas ir atbildīgas par to, kādā veidā pētījuma rezultāti kļūs vai nekļūs par pamatu lēmumiem un koncepcijām.
Vai pētījumam jābūt kā pepsim?
V.T.: Ietekmīgs līdzeklis pētījumu kvalitātes noteikšanā ir to pieejamība. Pasūtītājs gan ir ministrija, taču maksā par to nodokļu maksātājs. Tādēļ aktuāls ir jautājums, vai pētījums pieejams cilvēku kopai vienā kabinetā, varbūt vairākos kabinetos vai arī pieejams visiem interesentiem. Taču 2000.gadā ar skumjām tika atklāts, ka pie šiem pētījumiem nepiekļūst interesenti, un šī problēma līdz pat šim brīdim nav atrisināta.
K.Š.: Viss ir vienkārši — ja pētījums nav publicēts, tā nav.
V.T.: Bet, ministra kungs, jūsu ministrijas pētījumus mēs nevaram dabūt!
K.Š.: Ja jūs nevarat dabūt pētījumus, tātad to nav. Mēs neizlabosim pagātni ar vienu savu gribas žestu, bet, ja pētījums nav pieejams, tad vai nu tas satur kādu informāciju, kas satur ierobežotas lietošanas informāciju, vai nu…šī pētījuma nav.
G.N.: Kādas jūs redzat iespējas padarīt šos pētījumus pieejamus un, ja ir atteikums sniegt pētījumu, tad ar atsauci uz likuma pantu, saskaņā ar kuru pētījuma saturs uzskatāms par konfidenciālu vai valsts noslēpumu saturošu?
B.P.: Grozītajos Ministru kabineta noteikumos ir prasība pētījumus iesniegt elektroniskā formā.
K.Š.: Bet pētījumiem jābūt pieejamam arī publiski. Ja es kaut ko esmu izpētījis, tad es to publicēju un…viss.
B.P.: Nē, autors nepublicē pētījumu, viņš to nodod pasūtītājam un ministrijai arī pieder autortiesības. Jārēķina, ka pētījuma publicēšana papīra formā izmaksā tikpat dārgi, cik pētījums. Tā kā es nedomāju, ka pētījums ir publicējams.
K.Šadurskis: Viss ir vienkārši — ja pētījums nav publicēts, tā nav
K.Š.: Ja pētījums nav publikācijas vērts, tad jautājums, vai tas vispār ir kā vērts. Piekrītu, ka pētījumi nav publicējami grāmatās, bet to taču var darīt elektroniski. Saņēmējam ir jābūt spējīgam pēc pirmā pieprasījuma norādīt, kur pētījums pilnā apjomā ir pieejams, ja vien tas nav kvalificēts kā konfidenciāls. Vienlaikus jāveido arī reģistrs, kur interesenti varētu uzzināt, kādas summas katrs pētījuma veicējs ir saņēmis, redzama pētījumu tēma, līdzfinansējums, pētījuma izmantotājs un arī visi projekti, kuriem ir atteikta nauda.
J.J.: Pētījumiem nav jābūt pieejamiem jebkuram jebkurā vietā un jebkurā laikā. Tas jau nav pepsi, kura reklāmai jābūt uz katra stūra un katrā kioskā nopērkamam.
V.T.: Es gribētu oponēt par pētījumu pieejamību. Skatot sarakstu ar darbiem, kas veikti pēdējos piecos gados par valsts budžetu naudu, secināms, ka šajos pētījumos vajadzētu slēpties ārkārtīgi daudz informācijai, kas būtu lietderīga ne tikai pašai valstij, bet arī ārpusvalsts struktūrām. Konkrēts piemērs ir gatavošanās referendumam par Latvijas iestāšanos Eiropas Savienībā (ES). Aizvadīto gadu laikā par valsts naudu — desmitiem vai pat simtiem tūkstošu latu — ir vērtēta ES ietekme, skatīts, kādas būs sekas. Taču šogad izveidotajai referenduma kampaņas sagatavošanas darba grupai šie pētījumi nav pieejami. Sasaukta pirmsreferenduma informēšanas pasākumu sagatavošanas sabiedriskā padome, kurai šie materiāli arī nav iegūstami.
Pētījumu pieejamība atrisinātu arī kontroles jautājumu. Ja izpildītājs zina, ka viņa konkurenti lasīs viņa darbu, tad pret veicamo ir citādāka attieksme, nekā zinot, ka pētījums iegulsies kādā plauktā. Atklātība ir vajadzīga arī kontroles funkcijas izpildīšanai.
Kvalitatīva valsts pārvalde — tā nav IZM sāpe
G.N. Kā tiek nodrošināts, ka pētījumu pasūtīšanā, lemjot par finansu sadalījumu starp nozarēm, tiek ievērotas valsts noteiktās prioritātes?
B.P.: Manuprāt, problēma nav ministriju pasūtījumā, bet gan naudas sadales mehānismā. Iepriekšējos gados gan pētījumu pieteikumi, gan paši pētījumi un to izmantojums tika vērtēti no zinātniskās kvalitātes viedokļa. Tas bija dominējošais kritērijs. Bet absolūti «izkrita» vērtējums no valsts attīstības, no valstij nepieciešamās politikas viedokļa. Tieši tas ir bijis iemesls neobjektīvai vai prioritātēm neatbilstošai līdzekļu sadalei.
2000.gada pētījumā tika konstatēts, ka finansējums tiek dalīts pēc vēsturiskās tradīcijas principa. Respektīvi, cik tālajā 1992.vai 1993.gadā katrai ministrijai tika iedalīts naudas, tik tā saņēma visus turpmākos gadus. Naudas sadalījumā bija ļoti ievērojamas disproporcijas — lielākie naudas apjomi bija IZM, kura pati bija naudas dalītājs, un līdz ar to faktiski tika finansēti projekti, kurus ļoti nosacīti var nosaukt par pētījumiem. Nauda tika sadalīta, absolūti nerēķinoties ar to, kādas ir valdības prioritātes un kādās nozarēs nepieciešamas reformas.
Pēc jaunajiem valdības noteikumiem vairs nav pamata prasīt lielu finansējumu valsts pētījumiem tādēļ, ka pagājušajā gadā tas bija liels. Jāpamato, kādēļ vajag naudu un kādēļ vajag pētījumus.
Otra problēma, uz ko gribētu vērst uzmanību — IZM nav kompetences finansējuma sadales izvērtējumā no valsts politikas viedokļa. Tā neredz valsts prioritātes un nespēj darīt neko citu, kā tikai koordinēt ministriju savstarpējos ķīviņus par to, kurš vairāk dabūs. Nav IZM ne laika, ne kapacitātes vērtēt to, kuras nozares politikai vajadzētu ierobežot finansējumu.
K.Š.: Tādēļ jau dubultais siets ir vajadzīgs. Viens, kas nosaka vajadzību. Otrs, kas nosaka kvalitāti.
B.Pētersone: Ir jāpārskata šīs budžeta programmas atrašanās vieta, kamēr tā vispār ir pie dzīvības.
B.P.: Kas šodien nosaka vajadzību? Pati ministrija. Decentralizēti. Bet kas skatās uz visu ministriju pieprasījumu kopumā?
Es uzskatu, ka jāsāk runāt par to, ka šī valsts pasūtīto pētījumu tāme atrodas nepareizā institūcijā. Viens no iemesliem, kāpēc 2003.gadā valsts pasūtītajiem pētījumiem tika pazaudēta daļa finansējuma — tā nav Izglītības ministrijas sāpe. Tā nav IZM rūpe — gādāt par to, lai valsts pārvaldes darbs būtu pamatots ar pētījumiem. Es uzskatu, ka ir jāpārskata šīs budžeta programmas atrašanās vieta, kamēr tā vispār ir pie dzīvības.
K.Š.: Tā kā mums nav citu valsts institūciju, kas būtu kompetenta izvērtēt kāda pētījuma zinātnisko vērtību, tad nav iemesla mainīt tagadējo praksi.
G.N.:Kā jūs uzskatāt, kam tad vajadzētu rūpēties par šo budžeta programmu? Kas būtu tie cilvēki, un kā vispareizāk izvērtēt ministriju pieteiktos pētījumus?
B.P.: Es uzskatu, ka par to jābūt atbildīgai Valsts kancelejai. VK ir atbildīga par valdības deklarācijas izpildes koordināciju, VK redz, kādas ir ministriju prioritātes, mēs koordinējam prioritāšu ieteikumu izvērtēšanu. No politikas veidošanas viedokļa valsts kopaina veidojas VK.
V.T.: Es arī pagaidām neredzu citu institūciju, kas varētu koordinēt valsts pasūtīto pētījumu programmu.
___________________________
[1] MK noteikumi “Valsts pārvaldes institūciju pasūtīto pētījumu projektu pieteikšanas, izvērtēšanas un finansēšanas kārtība”
Neatkarīga sabiedriskās politikas analīze Latvijā
No valsts budžeta finansētie LR ministriju pasūtītie pētījumi