Nu jau piekto reizi Latvijā norisināsies "Labestības diena". Tā, bez šaubām, ir lieliska iespēja redzēt, ka ar mūsu sabiedrību vēl viss nav zaudēts - tā spēj saliedēties pat grūtos brīžos. Pat tagad, krīzes laikā, cilvēki ir gatavi ziedot labiem mērķiem. Vai vismaz mierināt sevi, ka ir izdarījuši labu darbu, veicinot ziņas izplatīšanos sociālajos medijos (uzliekot uz sava profila emblēmu, atzīmējot un iesakot lapu). Un kuram gan medijam nepatīk savu publicitāti vairot ar akcijām, kurās tiek palīdzēts slimiem bērniem? Jo mēs taču zinām, ka bērni un kucēni ir jebkuras akcijas panākumu atslēga.
Ja paskatamies uz dalībnieku sarakstu, tad redzam, ka tur piedalīsies bērnu attīstības studijas, populāras mūzikas grupas, TV raidījumu vadītāji, nevalstiskās organizācijas. Tie, kurus varam droši saukt par viedokļu līderiem.
Bet vai tikai man liekas, ka kaut kas nav īsti kārtībā ar šo situāciju kā tādu?! Es neiedziļināšos tēmā par to, ka tiek veidotas Saeimas darba grupas, kam būtu jāveicina dzimstības palielināšanās un māmiņu klubi, portāli un aktīvās māmiņas cīnās par to, lai tiktu atcelti iesaldētie pabalsti (kas patiesībā vēl joprojām ir gana dāsni, ja godīgi esi maksājis nodokļus un pelnījis labi). Tas ir tas, kas mums liekas aktuāli – dzimstības rādītāji un nauda. Bet kā ar dzīves kvalitāti? BĒRNU dzīves kvalitāti?
Šogad būs jāpalīdz mazāk kā 100 bērniem, un dažus no tiem no invaliditātes un dzīves valsts maizē šķir … nieka 3 000 latu. Man nav grāda ekonomikā, tomēr es domāju, ka ir skaidrs, ka akls, nedzirdīgs vai invalīdu ratiņos sēdošs bērns valstij izmaksās vairāk (nodzīvojot vidējo dzīves ilgumu), nekā šie 3 000 latu. Kā vispār mēs esam nonākuši tik tālu, ka SABIEDRĪBAI ir jāsametās, lai glābtu bērna veselību, kamēr valstij tam nav naudas? Šis bērns, iespējams, vēlāk dos ievērojamu pienesumu sabiedrībai un valstij kā sportists vai zinātnieks, vai vismaz strādājot maksās valstij nodokļus.
Kāpēc jau piekto gadu (tātad, viss sākās pirms lielās krīzes un budžeta cirpšanas) sabiedrība klusējot sametas BĒRNU ārstēšanai, ja valsts mums kā vecākiem sola, ka BĒRNS IR PRIORITĀTE un MEDICĪNA BĒRNIEM LĪDZ 18 GADIEM IR BEZMAKSAS?! Kāpēc šie viedokļu līderi spēj sēdēt pie viena galda kopā ar politiķiem, lai risinātu sev aktuālos jautājumus (piemēram, digitālās pārraides izmaksas), bet nesēžas pie viena galda, lai risinātu to, kan valstij nav naudas atsevišķu bērnu slimību ārstēšanai? Labs darbs ir pagozēties TV ekrānu saulītē un aicināt ziedot. Un tā ir jauka publicitāte. Jo kurš gan medijs pastāstīs par TV realitātes šovu zvaigzni, kas dodas uz Saeimas komisijas sēdēm/Veselības ministriju, lai risinātu šo problēmu no turienes, no kurienes tai aug kājas? Un, ja nepastāstīs, tad priekš kam pūlēties, vai ne?
Protams, vajag ziedot. Un mēs ziedosim. Bet tai būtu jābūt valsts atbildībai, jo tā mums, vecākiem, ir solījusi rūpēties par bērnu izglītību un veselību. Un gribētos redzēt mazāk publisku kampaņu, kas ļauj pagozēties zilo ekrānu saulītē, bet vairāk darba, lai risinātu cēloņus, nevis glābtu sekas. Jo es ticu, ka šie cilvēki spēj mobilizēt ne tikai sabiedrību, bet arī varu.