Foto: N.Mežiņš © AFI
Izveidojot Tautību konsultatīvo padomi, valdībā sperts pirmais solis, lai institucionalizētu dialogu ar mazākumtautībām. Viena no pirmajām konsultāciju tēmām būs integrācijas programmas atjaunošana.
Integrācijas pamatā ir dialogs – gan sabiedrībā, gan starp valdību un sabiedrību, starp valdību un mazākumtautībām. Ir svarīgi, lai valsts amatpersonas būtu informētas par mazākumtautību problēmām, bet ne mazāk būtiski, lai pašas mazākumtautības apzinātos valdības reālās iespējas.
Februāra vidū uz savu pirmo plānošanas sanāksmi sanāca īpašu uzdevumu ministra sabiedrības integrācijas lietās Tautību konsultatīvā padome. Padomi plānots izveidot kā paraugmodeli valdības dialogam ar sabiedrību un it īpaši ar mazākumtautībām, tas ir pirmais solis uz šāda dialoga institucionalizēšanu. Pirmajā sanāksmē izskanējušais kāda dalībnieka viedoklis parāda padomes būtību: “Šī ir pirmā reize, kad ministrs prasa padomus no manis. Tas uzliek man atbildību sniegt šos padomus un sekot līdzi notikumiem mazākumtautību jomā. Līdzdarboties!”.
Līdz šim var minēt tikai dažus mēģinājumus veidot valsts amatpersonu un mazākumtautību pārstāvju institucionalizētus forumus Latvijā. Prezidenta Gunta Ulmaņa pilnvaru laikā trīs gadus darbojās Tautību konsultatīvā padome. Tomēr, ņemot vērā prezidenta augsto un specifisko statusu, bija salīdzinoši grūti ārpus padomes paust liberālākus viedokļus par aktuāliem jautājumiem, kā arī ietekmēt izpildvaru. Institucionāli efektīvāk un lietderīgāk ir padomi organizēt valdības pārstāvim, kurš var darboties tiešā saiknē ar valdību.
No 2000. gada decembra līdz 2002. gada maijam Tieslietu ministres Ingrīdas Labuckas pilnvaru laikā darbojās konsultatīvā padome sabiedrības integrācijas jautājumos. Tomēr šai padomei faktiski nebija pastāvīga statusa, tai nebija ne sava nolikuma, ne arī apstiprināta sastāva. Sanāksmes nenotika regulāri, bet gan, lai apspriestu kādu konkrētu jautājumu.
Kā vēl vienu piemēru var minēt Izglītības un zinātnes ministrijas Konsultatīvo padomi mazākumtautību izglītības jautājumos, kas veiksmīgi darbojas jau ilgāku laiku.
Augstāk minētā pieredze tiks ņemta vērā, veidojot jauno padomi, kura kalpos par tiešu informācijas kanālu gan sekretariātam un ministram (caur viņu arī visai valdībai), gan arī sabiedrības saziņai ar valdību. Ministrs Nils Muižnieks ir apņēmies paust padomes viedokli tālāk valdībā un Saeimā, uzsverot, ka padomes viedoklis var arī atšķirties no paša ministra viedokļa.
Padomē darbosies 15 cilvēki, tādējādi būs iespējams, no vienas puses, nodrošināt dažādu interešu pārstāvniecību, bet no otras, nodrošināt arī iespēju aktīvi iesaistīties visiem padomes locekļiem. Igaunijas prezidenta apaļā galda un arī Latvijas prezidenta konsultatīvās padomes pieredze rāda, ka pārāk lielā dalībnieku lokā dialoga kvalitāte mazinās.
Padomē iekļauti gan mazākumtautību, gan valsts iestāžu pārstāvji, kas aktīvi darbojas kultūras, valodas politikas, izglītības un citās ar mazākumtautībām saistītajās jomās. Galīgais sastāvs vēl nav apstiprināts, bet dalībnieku vidū ir Latviešu valodas apmācības valsts programmas vadītāja Aija Priedīte, žurnāliste Irina Viņņika, Latvijas Krievu Mācībvalodas Skolu Atbalsta asociācijas pārstāvis Igors Pimenovs, kā arī citi. Padomē darbosies četru lielāko Latvijas pilsētu un dažādu reģionu pārstāvji: Kristīne Briede no Liepājas kultūras centra K@2 Karostā, Daugavpils 6. vidusskolas direktore Larisa Koževņikova, Ventspils nepilsoņu konsultatīvās padomes priekšsēdētāja Vera Šengelija un Jelgavas avīzes ”Novaja gazeta” galvenais redaktors Andrejs Muravjevs.
Konsultēšanās ar padomi notiks, izstrādājot politikas un normatīvos dokumentus, kas attiecas uz mazākumtautībām. Uz padomes sanāksmēm tiks aicināti deputāti, ministri un citas atbildīgās amatpersonas, kā arī piesaistīti eksperti, kuri varētu konsultēt specifiskos jautājumos. Padome izstrādās atsevišķus dokumentus sava viedokļa paušanai un izplatīs informāciju tālāk sabiedrībā. Tas viss ļaus uzlabot diskusiju un rekomendāciju kvalitāti, kā arī ar laiku nostiprināt tās profesionālo reputāciju un iegūt lielāku autoritāti. Tomēr jāuzsver, ka padome nav likumdošanas orgāns, tai ir padomdevēja funkcijas un tās ieteikumi nav saistoši ne valdībai, ne Saeimai.
Kā viens no pirmajiem jautājumiem tiks apspriesta integrācijas programma un tās prioritātes, jo programmas atjaunošana ir svarīgs jautājums, ko nevar atstāt šaura cilvēku loka atbildībā. Tiks diskutēts arī par ministra sekretariāta un Eiropas padomes informācijas biroja kopīgi rīkotās konferences “Sabiedrības integrācija – iecietības veicināšana” iecerēm. Tālākās tēmas padomes apspriešanai varēs izvirzīt gan ministrs un sekretariāts, gan padomes locekļi.
Veiksmīgai padomes darbībai un tās ilgtspējai ir ļoti svarīgs sanāksmju sagatavošanas līmenis. Tomēr nākotne lielā mērā atkarīga arī no padomes pašdisciplīnas, spējas izvairīties no sīku sadzīves problēmu apspriešanas, no iesaistīto cilvēku aktivitātes, jo Tautību konsultatīvā padome nedrīkst pastāvēt kā „dekoratīvs” veidojums, tai jābūt darboties spējīgam dialoga mehānismam.