Foto: www.freeimages.co.uk
Latvijas tiesu praksē fakti un vērtējumi nereti tiek nodalīti, paļaujoties tikai uz vārdu gramatisko interpretāciju, bet ECT uzsver, ka demokrātijā ikvienam, kas darbojas labā ticībā, ir jābūt iespējai pievērst sabiedrības uzmanību situācijām, kuras persona vērtē kā pretlikumīgas.
Latvija ir pārkāpusi ECK 10.pantu un nesamērīgi ierobežojusi Vides Aizsardzības Kluba (VAK) tiesības brīvi paust savus uzskatus – šāds ir secinājums no Eiropas Cilvēktiesību Tiesas (ECT) vienbalsīgi pieņemtā sprieduma lietā VAK pret Latviju. Šī ir pirmā lieta pret Latviju, kurā ECT ir atzinusi, ka ir pārkāptas tiesības uz vārda brīvību.
Ar gadījumiem kā šis, kad ir nepieciešams novilkt robežu starp personas goda un cieņas aizsardzību un tiesībām uz vārda brīvību, Latvijas tiesību piemērotāji sastapsies arī nākotnē. Jau patreiz ECT izskatīšanā atrodas līdzīga lieta pret Latviju, kurā sūdzību ir iesniedzis laikraksts “Diena” saistībā ar Latvijas tiesu nolēmumiem bijušā ekonomikas ministra L.Strujēviča prasībā pret laikrakstu un tā komentētāju A.Ozoliņu par godu un cieņu aizskarošu ziņu atsaukšanu.
Lai izvairītos no pārkāpumiem nākotnē, ir būtiski zināt tos principus, kas izriet no ECT prakses, izskatot lietas, kur saduras vārda brīvība un personas goda un cieņas aizsardzība. Spriedums VAK lietā sniedz vadlīnijas šādu lietu izskatīšanā. Daži no tajā minētajiem principiem jau iepriekš ir plaši analizēti un piemēroti Latvijas tiesu praksē, taču ECT spriedums ietver arī līdz šim mazāk apskatītus elementus Eiropas Cilvēktiesību Konvencijas 10.panta interpretācijā.
Lietas faktiskie apstākļi saistās ar 1997.gadā pieņemto VAK rezolūciju, kurā asi tika kritizēta Mērsraga pagasta padomes priekšsēdētāja, vainojot to bezatbildībā un nelikumīgas kāpu apbūves pieļaušanā. Rezolūcijā bija minēts, ka strauji pasliktinās pagasta kāpu joslu stāvoklis un: “Šāda situācija radusies Mērsraga pagasta vadības bezatbildīgas un nelikumīgas darbības rezultātā. Mērsraga pagasta padomes priekšsēdētāja I.B. ir parakstījusi nelikumīgus dokumentus, lēmums un izziņas, tādējādi veicinot nelikumīgu apbūvi kāpu joslā. I.B. apzināti nepilda arī Ventspils reģionālās vides pārvaldes rīkojumus nelikumīgās būvniecības novēršanai.”[1] Rezolūcijas teksts vēlāk tika pārpublicēts Talsu rajona laikrakstā “Talsu Vēstis”. Padomes vadītāja I.B. iesniedza prasību pret VAK par godu un cieņu aizskarošo ziņu atsaukšanu un mantiskās kompensācijas piedziņu. Latvijas tiesas, izskatot prasību visās tiesu instancēs, I.B. prasību apmierināja. Savukārt VAK, uzskatot, ka ir pārkāptas viņu tiesības uz vārda brīvību, ko garantē ECK 10.pants, iesniedza sūdzību ECT.
Izskatot lietu, ECT atzina, pirmkārt, ka VAK uzliktais pienākums izmaksāt I.B. mantisku kompensāciju ir vērtējams kā iejaukšanās tiesībās uz vārda brīvību. Otrkārt, ECT piekrita Latvijas valdības argumentiem, kurus neapstrīdēja arī sūdzības iesniedzējs, ka šie vārda brīvības ierobežojumi bija noteikti likumā un tiem bija leģitīms mērķis – personas goda un cieņas aizsardzība. Taču vērtējot ierobežojuma “nepieciešamību demokrātiskā sabiedrībā”, ECT atzina, ka noteiktie ierobežojumi iesniedzēja vārda brīvībai ir nesamērīgi ar leģitīmo mērķi, un tādēļ ir pārkāpts ECK 10.pants.
ECT prakse līdzīgās lietās sniedz ieskatu par vispārīgiem principiem, kuri jāņem vērā, izvērtējot ierobežojuma nepieciešamību lietās, kur saduras tiesības uz vārda brīvību un personas goda un cieņas aizsardzība.
Pirmkārt, vērtējot pieļaujamās kritikas robežas, nozīme var būt gan tās personas statusam, uz kuru apstrīdētie izteikumi attiecināti, gan izteikumu autoram vai izplatītājam. Piemēram, ECT ir vairākkārt uzsvērusi, ka attiecībā pret politiķiem un valsts amatpersonām pieļaujamās kritikas robežas ir plašākas. No otras puses, ECT ir vērsusi uzmanību uz preses īpašo nozīmi un tās “sabiedrības sargsuņa” lomu demokrātiskā sabiedrībā. Otrkārt, izvērtējot ierobežojumu nepieciešamību, ir nepieciešams nošķirt ziņas vai faktus no viedokļiem vai vērtējumiem. Ja attiecībā uz ziņu vai faktu izplatīšanu ir nepieciešams pierādīt to atbilstību patiesībai, tad šādu prasību nevar attiecināt uz viedokli, kas ir subjektīvs kādas personas vai tās darbības vērtējums. Treškārt, vērtējot vārda brīvības ierobežojuma nepieciešamību, ir jāņem vērā apstrīdēto izteikumu saturs un mērķis: vai tie vērtējami kā rupjš personisks apvainojums, vai izteikumu asā forma ir līdzeklis, lai pievērstu uzmanību kādam sabiedrības intereses skarošam jautājumam.
Dotajā gadījumā apstrīdētie izteikumi tika attiecināti uz pašvaldības vadītāju, vēlētu amatpersonu. Savukārt izteikumu autors bija sabiedriska organizācija, kura uzraudzīja sabiedrības interešu ievērošanu, pildot “sabiedrības sargsuņa” lomu vides aizsardzības jomā saskaņā ar “Vides aizsardzības likumu”. Jāpiebilst, ka VAK darbību šajā gadījumā ECT pielīdzināja preses lomai demokrātiskā sabiedrībā un tās tiesībām “izplatīt faktus, kas interesē sabiedrību, sniegt to izvērtējumu un tādējādi veicināt valsts varas pārstāvju darbības caurredzamību.”[2] Abi šie apstākļi: tas, ka kritika tika attiecināta uz vēlētu amatpersonu un tās autors ir sabiedrības intereses pārstāvoša nevalstiska organizācija, rada pamatu plašākām kritikas robežām nekā tas būtu pieļaujams citā gadījumā.
Kurzemes apgabaltiesa,[3] apmierinot I.B. prasību par goda un cieņas aizskaršanu, cita starpā gan argumentēja, ka izteikumus var uzskatīt par I.B. godu un cieņu aizskarošiem, jo pagasta padomes lēmumi tika pieņemti kolektīvi, bet rezolūcijā izteiktā kritika tika attiecināta tikai uz padomes priekšsēdētāju I.B. Savukārt ECT norādīja, ka pagasta vadītāja kritizēšanu par pašvaldības pieņemtajiem lēmumiem konkrētajos lietas apstākļos nevar uzskatīt par vārda brīvības pieļaujamo robežu pārkāpumu, ņemot vērā plašās pilnvaras, ko likums piešķir padomes priekšsēdētājam, un plašākas kritikas robežas, kas pieļaujamas attiecībā pret amatpersonu. Tādēļ, ja pašvaldības vadītājam, salīdzinot ar citiem deputātiem, ir piešķirtas plašas pilnvaras, viņam jābūt gatavam arī uzņemties lielāku atbildību un uzklausīt kritiku par pašvaldības īstenoto politiku.
Kā cits būtisks kritērijs, vērtējot ierobežojumu nepieciešamību, jāmin tas, ka pašvaldības vadītājai izteiktā kritika nebija personiska, bet tās mērķis bija pievērst uzmanību sabiedrībai būtiskam jautājumam: trūkumiem pašvaldības darbā saistībā ar nelikumīgo apbūvi un aizvien kritiskāko stāvokli pagasta teritorijā esošajā kāpu joslā. Lai efektīvi pildītu savas funkcijas, VAK kā nevalstiskai organizācijai, kas aizsargā sabiedrības intereses attiecīgajā jomā, bija pienākums vērst sabiedrības uzmanību uz šādiem faktiem.
Visbeidzot, VAK rezolūcijā minētie fakti, ka I.B. ir parakstījusi apstrīdamus dokumentus un nav pakļāvusies valsts institūciju rīkojumiem par nelikumīgas būvniecības pārtraukšanu, nebija izdomāti, bet tika pamatoti ar prokuratūras un citu valsts institūciju pieņemtajiem slēdzieniem. Piemēram, pēc rezolūcijas pieņemšanas kompetentās valsts iestādes ierosināja pārbaudes Mērsraga padomē un atklāja spēkā esošo tiesību normu neievērošanu vairākos gadījumos.[4]
Pretēji Latvijas tiesu argumentācijai, ECT atzina, ka rezolūcija saturēja ne tikai faktus, bet arī vērtējumu. Kurzemes apgabaltiesa atzina I.B. darbības apzīmēšanu kā “nelikumīgu” par cieņu aizskarošu, jo uz rezolūcijas pieņemšanas brīdi neviena valsts institūcija nebija konstatējusi faktu, ka I.B. parakstītie dokumenti būtu pretrunā ar likumu. Savukārt, ECT vārda “nelikumīgs” lietojumu atzina par VAK sniegto pagasta vadītājas darbības vērtējumu, kuru organizācija izteica, pamatojoties uz tās rīcībā esošo informāciju. Tā kā ECT šo izteikumu uzskatīja par vērtējumu nevis fakta apgalvojumu, ECT atzina par nepieņemamu Latvijas tiesu minēto prasību, lai VAK pierādītu šī izteikuma atbilstību patiesībai.
Atšķirībā no fakta apgalvojuma, viedoklis vai vērtējums nevar būt patiess vai nepatiess. Taču pietiekama faktiskā bāze ir nepieciešama arī, lai izteiktu asu vai kritisku vērtējumu, kā šajā gadījumā. Latvijas tiesām vajadzēja nevis uzlikt VAK par pienākumu pierādīt šī vērtējuma atbilstību īstenībai, kas pats par sevi jau vērtējams kā vārda brīvības pārkāpums, bet izvērtēt, vai šādam kritiskam I.B. darbības vērtējumam bija pietiekams faktiskais pamats.
Jāpiebilst – ECT atzina, ka viedokļa vai vērtējuma nošķiršana no ziņām vai faktiem šajā lietā nebija viegls uzdevums, jo rezolūcija saturēja gan faktus, gan pagasta vadītājas darbības vērtējumu. Taču Latvijas tiesu praksē samērā izplatīti ir šo jēdzienu nodalīšanā paļauties tikai uz vārdu gramatisko interpretāciju, neņemot vērā izteikumu kopējo kontekstu. Tādēļ tādu vārdu kā “nelikumīgs”, “krāpnieks” vai “blēdis” lietošana nereti jau automātiski tiek uzskatīta par fakta apgalvojumu, kuru atbilstība patiesībai ir jāpierāda. ECT spriedumā uzsvērts, ka demokrātiskā sabiedrībā valsts institūcijas ir pakļautas sabiedrības uzraudzībai un jebkurai personai, ja vien tā darbojas labā ticībā, ir jābūt iespējai pievērst sabiedrības uzmanību situācijām, kuras tā vērtē kā pretlikumīgas.[5] Svarīgs šajā gadījumā būs tas, vai persona, pirmkārt, darbojusies labā ticībā un, otrkārt, vai viņai ir bijis faktiskais pamats izteikt šādu kritisku vērtējumu.
Nobeigumā jāpiebilst, ka šis ECT spriedums ilustrē pamatprincipus, kurus jāņem vērā Latvijas tiesām, lemjot par vārda brīvības ierobežojumu nepieciešamību līdzīgās lietās. Tiesu praksē šie principi pēdējo gadu laikā ir kļuvuši pazīstamāki un tiek piemēroti arvien plašāk, taču ECT spriedums norāda uz problēmjautājumiem, kuri joprojām ir sastopami tiesu praksē šāda veida lietu izskatīšanā.
__________________
[1] Vides aizsardzības kluba 10. Saietā pieņemtā rezolūcija, 1997.gada 29. un 30. novembris.
[2] ECT 2004.gada 27.maija spriedums lietā Vides aizsardzības klubs pret Latviju, 41.punkts.
[3] Kurzemes apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijas spriedums lietā Nr.CA – 253/11, 1999. gada 11. novembris.
[4] ECT 2004.gada 27.maija spriedums lietā Vides aizsardzības klubs pret Latviju, 43.punkts
[5] ECT 2004.gada 27.maija spriedums lietā Vides aizsardzības klubs pret Latviju, 45.punkts.
ECT spriedums lietā "VAK pret Latviju" (franču val.)