Raksts

Vājš un vēl vājāks


Datums:
28. jūlijs, 2009


Autori

Dita Arāja


Foto: Ian Boyd

Kamēr Latvijā sabiedrība nesapratīs stipras cilvēktiesību institūcijas nozīmi un kamēr politiķi būs ieinteresēti vāja kantora eksistencē, tikmēr pamattiesību sarga formu varēs modificēt dažādos veidos, bet tas nenodrošinās šīs institūcijas kvalitatīvāku darbu.

Tas bija Latvijai un Austrumeiropai unikāls veidojums — Valsts cilvēktiesību birojs (VCB), kuru kā parauginstitūciju cilvēktiesību sargāšanai 1995.gadā Latvija radīja kopā ar starptautiskajiem partneriem. Valstī nu bija jauna, cerīga institūcija, kuras uzdevums pēc cilvēktiesību jēdzienu degradējošajiem padomju gadiem bija skaidrot cilvēka pamattiesību jēgu un būtību un aizsargāt Latvijas iedzīvotājus no valsts patvaļas. Ir pagājuši gandrīz piecpadsmit gadi, Latvijā VCB vietā ir izveidota Tiesībsarga institūcija, bet mainījies jau nav nekas — valsts cilvēktiesību aizsardzības kantori tāpat kā tā pirmsākumos arī patlaban plosa savstarpējas intrigas un nesaskaņas, un gala rezultāts tam visam ir likumsakarīgs — dzīvību velk kārtējā vājā valsts institūcija, kurai būtu jāaizstāv valsts iedzīvotāju tiesības. Vāja un tāpēc izdevīga valstij un politiķiem, kas nemaz arī nav ieinteresēti stipra šāda kantora eksistencē Latvijā.

Strīdi un intrigas

Vājums ir bijis tas raksturlielums, kas Latvijas cilvēktiesību aizsardzības institūcijai gan VCB, gan Tiesībsarga biroja veidolā ir bijis uzticams pavadonis gandrīz visa šo kantoru mūža garumā. Sākās jau viss pompozi — ANO Attīstības programma (UNDP) ieguldīja naudu — četros gados 1,7 miljonus latu —, un tapa un pirmos gadus strādāja VCB. Jauns un nebijis kantoris, kas īsā laikā Austrumeiropā kļuva par paraugmodeli nacionālajām cilvēktiesību aizsardzības institūcijām VCB darbinieku kompetences un sabiedrības un mediju uzticības dēļ. Taču pēc četru gadu darba VCB piemeklēja smags trieciens — nemākulīga saimniekošana un grāmatvedība bija par iemeslu iekšējam konfliktam un savstarpējām intrigām. VCB sašķēlās divu atslēgas personu — VCB direktora Olafa Brūvera un viņa vietnieces Kaijas Gertneres — atbalstošos grupējumos un iekšējais konflikts plaši tika izgaismots medijos. Lieki teikt, ka tas traucēja ne tikai ikdienas darbu. Strīdi nesa zaudējumus arī ilgtermiņā — biroju atstāja daudzi spēcīgi cilvēktiesībās skoloti darbinieki, un VCB labā reputācija gan iekšzemē, gan starptautiskajā telpā bija pazaudēta. Līdz ar to zuda starptautiskais finansiālais atbalsts, bet valsts budžets bija par nespējīgu VCB nodrošināt pietiekami daudz naudas, lai birojs varētu efektīvi darboties — skatīt sūdzības, veikt pētījumus un likumu analīzi un sniegt rekomendācijas valsts iestādēm un parlamentam, tā veicinot cilvēktiesību aizsardzību Latvijā.

Tagad, atskatoties uz notikušo, var teikt, ka VCB no 1998.gada traumas tā arī neatguvās — turpināja gan strādāt, taču publiskajā telpā bija gandrīz nemanāms un kādreizējo sabiedrības un mediju uzticību tā arī neatguva. VCB vājums dažus aktīvistus rosināja uz domām par jaunas institūcijas — Tiesībsarga jeb ombuda kantora — veidošanu Latvijā. Pēkšņi publiskajā telpā arvien intensīvāk un intensīvāk parādījās runas par to, ka Latvijai, lūk, nav tā, kas ir citām demokrātiskām valstīm, — nav ombuda! Tika rīkotas konferences un semināri par to, kas ir ombuds un ko Latvija bez tā ir zaudējusi, un toreizējā Valsts prezidente Vaira Vīķe—Freiberga nāca klajā ar ideju un vēlāk — likumdošanas iniciatīvu par tiesībsarga biroja izveidi valstī.

Bezombuda gaudu gaisotnē un bijušās prezidentes spēcīgās personības ēnā palika starptautisko un pašmāju cilvēktiesību ekspertu iebildumi, ka Latvijai nemaz nevajag veidot jaunu institūciju, jo tai jau ir savs ombuds pat ar daudz plašākām pilnvarām — VCB. Ombuda tradicionālās funkcijas ir iedzīvotāju sūdzību izskatīšana un, balstoties uz ombuda autoritāti, rekomendējošu ieteikumu sniegšana valsts institūcijām. Taču, ja atskatāmies vēsturē, VCB koncepcijas autori savulaik rakstīja, ka struktūra, kurai ir pilnvaras sniegt tikai ieteikumus un ierosinājumus, netiks uzreiz respektēta, taču Latvijai nav laika gaidīt gadu desmitus, līdz nepieciešamais respekts rodas. Un tieši tāpēc tika radīts VCB ar tradicionālo tiesībsarga kompetenci pārspējošām pilnvarām — ne tikai rekomendēt, bet arī pētīt, izglītot sabiedrību un ieteikt parlamentam izmaiņas likumos. Tiesa, V.Vīķes—Freibergas konceptā tiesībsarga mandātā līdztekus cilvēktiesību uzraudzīšanai ietilpa arī labas pārvaldības nodrošināšana, kas VCB trūka. Tomēr, piemēram, jurists Mārtiņš Mits tolaik uzskatīja — ja šajā jautājumā VCB lietotu likuma interpretāciju, tad, piemēram, pat attiecības starp privātpersonām, kas nav klasiskais cilvēktiesību jautājums, var izrādīties VCB pilnvarās ietilpstoši. Savukārt juriste Jautrīte Briede tolaik ieteica naudu tērēt nevis jaunas institūcijas radīšanai, bet gan administratīvā procesa iedzīvināšanai. Bet starptautiskie eksperti rekomendēja vienkārši stiprināt VCB, skatīties, kā Administratīvā procesa likums darbojas praksē, bet pēc tam, ja nepieciešams, izvērtēt iespēju paplašināt VCB mandātu, uzticot tam skatīt arī ar valsts pārvaldi saistītos jautājumus.

Formai nav nozīmes

Personīgo ambīciju spēks bija stiprāks — forma Latvijai kārtējo reizi izrādījās svarīgāka par saturu. Ilgi, ilgi agonējošais VCB beidzot ar godu tika likvidēts un tā vietā ar kārtējo pompu radīts Tiesībsarga birojs. Un atkal personīgās ambīcijas un politiskās intrigas bija svarīgākas par būtību. Interesanti, ka politiķi par cilvēktiesību aizsardzības institūciju līdzīgi kā par Nacionālo radio un televīzijas padomi ieinteresējas tikai tad, kad jādala amati. Tad parādās iespējas vajadzīgajā vietā iebīdīt vajadzīgo partijas cilvēku, un gala beigās visu izšķir partijiskās, ne sabiedrības intereses. Toreizējā koalīcija atbalstīja jurista un Tautas partijas biedra Ringolda Baloža kandidatūru tiesībsarga amatam. „Cilvēktiesībnieki” gan uz Balodi raudzījās kritiski — viņš, aizrāvies ar baznīcas tiesībām, publiski deklarēja, ka cilvēktiesības nāk no Dieva, ne likuma. Tomēr bez TP aizmugures Balodim draugi bija arī Latvijas Pirmajā partijā, un tas nodrošināja svaru, kāda nebija otrai kandidātei profesorei Rasmai Kārkliņai, par kuru toreizējais premjers tautpartejietis Aigars Kalvītis izteicās lakoniski — Kārkliņu neatbalstu tāpēc, ka nepazīstu.

Kad šķita, ka tiesībsargs jau tikpat kā ievēlēts, koalīcijas savstarpējo rēķinu kārtošana svītru pārvilka gan Kārkliņai, gan Balodim. Un tika meklēts jauns kandidāts tā, lai vilks paēdis un kaza pie dzīvības. Vajadzīgs jurists ar reputāciju? Lūk, tepat rokas stiepiena attālumā ir Satversmes tiesas tiesnesis Romāns Apsītis, kam teju teju beidzas konstitucionālā tiesneša pilnvaru laiks. Ņems viņu! Par Apsīti koalīcija spēja vienoties, un, kā runāja kuluāros, tika izvēlēts mazākais no iespējamajiem ļaunumiem, uz kādu būtu spējīga tā laika Kalvīša valdība.

Un nu ir pagājuši divi gadi, un Latvija atkal ir turpat, kur bija — turpinās nesaskaņas nacionālajā cilvēka pamattiesību kantorī. Daļa biroja darbinieku nav mierā ar Apsīša pasivitāti un cilvēktiesību izpratni. Apsītis atkāpties nedomā, Saeima par viņa atbilstību ieņemamajam amatam lemt negrasās, bet nesaskaņas turpinās. Un atkal gluži kā pirms desmit gadiem cieš tiesībsarga uzraugāmā joma un, visticamāk, ilgtermiņā — arī Latvijas iedzīvotāji.

Īsais atskats nacionālā cilvēktiesību kantora nesaticības, nekompetences un politisko interešu cauraustajā vēsturē ļauj secināt tikai vienu. Kamēr Latvijā sabiedrība nesapratīs stipras cilvēktiesību institūcijas nozīmi un kamēr politiķi, sargājot savu ādu, būs ieinteresēti vāja kantora eksistencē, tikmēr pamattiesību sarga formu varēs modificēt vēl daudzos un dažādos veidos, bet tas nenodrošinās šīs institūcijas kvalitatīvāku darbu. Drīzāk kārtējo reizi piedzīvosim mūsu valstī tik ierasto šķelšanos, dalīšanos, strīdus un ķīviņus, kas līdzi nes sabiedrības neuzticību institūcijai un neizpratni par to, cik tomēr pilsoniskajai sabiedrībai ir svarīgi aizstāvēt savas pamattiesības, kas nāk ne jau no Dieva, bet no likuma.


Akači cilvēktiesību purvā

Ar sirdi, bez aizmugures

Igaunijā ombudsmenis ir. Vai Latvijā arī vajag

Kāda ir tiesībsarga vieta mūsdienu valstī

Kāpēc Latvijai ir vajadzīgs tiesībsargs?

Labākā tiesībsarga meklējumos

Skatīties no tautas viedokļa

Tautas tiesību sargs

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!