Foto: Rrr tem
Valsts un pašvaldību uzņēmumos aizvien ir dzīvs mežonīgo 90. gadu gars, taču Latvija vairs nevar atļauties tā turpināt.
Valsts un pašvaldību uzņēmumu pārvaldība ir viena no mazattīstītākajām publiskās politikas jomām Latvijā. Valdība tai sevišķu uzmanību sāka pievērst tikai, sākoties ekonomiskajai krīzei, jo cerēja iegūt papildu resursus valsts grūtību pārvarēšanai. Pašreizējās joprojām neapmierinošās situācijas cēloņu vidū noteikti ir šauru partejisku interešu ietekme no vienas puses un stingru Eiropas Savienības (ES) standartu neesamība no otras puses.
Vienlaikus nozīme ir arī tam, ka sabiedriskās debates tradicionāli ir pievērsušās dažiem neapšaubāmi svarīgiem, taču no konteksta atrautiem jautājumiem, piemēram, uzņēmumu amatpersonu politizētībai un viņu atalgojuma lielumam.
Jaunā PROVIDUS pētījuma Augošas vērtības meklējumos rezultāti parāda, ka sabiedrībai allaž būs iemesls bažīties par resursu izšķērdēšanu, kamēr valsts un pašvaldību kapitālsabiedrībām nebūs noteiktas skaidras ekonomiskās efektivitātes prasības. Arī tad, ja tādu uzņēmumu kā, piemēram, Rīgas satiksme, Latvijas Dzelzceļš un Valsts nekustamie īpašumi misija nav maksimālas peļņas gūšana, nav pieļaujams, ka sabiedrība vispār nav informēta par to kapitāla vai aktīvu sagaidāmo atdevi. Pretējā gadījumā rodas tādi projekti kā Rīgas sabiedriskā transporta elektroniskās biļetes, kuru izmaksas ir desmitiem miljonu latu, taču klientiem sniegtais ieguvums īpaši nepārsniedz pīkstienu, kas atskan, apmaksājot braucienu.
Divi krēsli
Institucionāli valsts īpašnieka funkcija ir organizēta vāji. Tā kā blakuspienākums uzticēta ministriju valsts sekretāriem. Nereti viņiem kā augsta līmeņa ierēdņiem šā darba veikšanai trūkst laika, atbalstošā personāla un kompetences uzņēmējdarbībā. Turklāt kapitālsabiedrību pārvaldībai nenāk par labu tas, ka akcionārs sēž uz diviem krēsliem. Piemēram, Tieslietu un Zemkopības ministrijas valsts akciju sabiedrībā (VAS) Tiesu namu aģentūra un valsts SIA Zemkopības ministrijas nekustamie īpašumi iepretī savu īpašumu apsaimniekotājiem ir ieinteresētas zemākās pakalpojumu cenās kā klienti, bet augstākās pakalpojumu cenās kā akcionāri/daļu īpašnieki.
Lielāku kapitālsabiedrību gadījumā valsts sekretāra ierobežoto kapacitāti daļēji varētu kompensēt profesionālas uzņēmumu padomes. Taču tās Latvijā vispirms tika degradētas, pārvēršot par sinekūrām partiju apdārza kadriem, un galu galā likvidētas. Lai situāciju uzlabotu, lielākajām kapitālsabiedrībām padomes būtu vērts atjaunot, taču tikai ar nosacījumu, ka to locekļus atlasītu atklātā konkursā, kurā izvirzīti jēgpilni profesionālās kompetences kritēriji.
Tomēr pamatīgāks risinājums būtu centrālas institūcijas izveide, kas stratēģiski vadītu valstij piederošo uzņēmumu saimniecisko darbību, līdzīgi kā tas ir Francijā, Nīderlandē, Somijā, Zviedrijā un vairākās citās valstīs. Šādā institūcijā strādājošie profesionāļi akcionāra kompetences robežās varētu parūpēties, lai kapitālsabiedrības strādātu ekonomiski efektīvi, kur nepieciešams, sadarbojoties ar nozaru ministrijām.
Zemāks atalgojums, zemāka drošība
Izsena problēma Latvijas valsts un pašvaldību kapitālsabiedrībās ir amatpersonu iecelšana un atcelšana dēļ viņu partejiskās piederības. Taču, pat ja arī valžu locekļi nav politizēti, viņu atalgojuma sistēma ne visai motivē kvalitatīvam darbam. Valdes locekļu atalgojums ir sasaistīts ar sabiedriskajā sektorā strādājošo vidējo darba samaksu, nevis sasniegtajiem darba rezultātiem, un tas neļauj ņemt vērā atalgojuma līmeni attiecīgās nozares uzņēmumos privātajā sektorā. Nepilni 3000 latu sevišķi lielas valsts kapitālsabiedrības, piemēram, Latvenergo vai Latvijas Dzelzceļa vadītājam ir daudz salīdzinājumā ar vidējo algu valstī. Taču vienlaikus visai pieticīgi iepretī privātajam sektoram, kur atalgojums šāda līmeņa amatpersonai varētu būt vismaz pāris tūkstošus lielāks. Kontekstā ar iespēju bez sevišķa iemesla zaudēt darbu politisko zvaigznāju izmaiņu rezultātā ir skaidrs, ka uzņēmumu vadības profesionāļiem valsts kapitālsabiedrības varētu nebūt sevišķi pievilcīgas.
Abstrahējoties no atalgojuma absolūtā lieluma, ar valdes locekļiem vajadzētu slēgt līgumus, kuri paredz konkrētu rezultatīvo rādītāju sasniegšanu un ietver amata saglabāšanas garantijas uz noteiktu termiņu, ja minētie rezultāti ir sasniegti. Jāveic ikgadējs darba novērtējums, kura rezultāti ir saistīti ar atalgojumu, prēmiju izmaksu un apmēru, kā arī eventuāli citiem kompensācijas paketes elementiem.
Vairāk atklātību, nevis drošības policiju
Sabiedrībai nav pamata uzticēties valsts un pašvaldību uzņēmumu pārvaldības kvalitātei arī tāpēc, ka šo kapitālsabiedrību atklātības līmenis krietni atpaliek no Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (OECD) vadlīnijām. Ja starptautiskais standarts skaidri un gaiši pasaka, ka ir jāpublisko jebkādas vienošanās, kas mazina valsts kā akcionāra ietekmi, tad Latvijas valsts Satiksmes ministrijas personā sūdzas drošības policijā, ka kāds nodevis atklātībai AirBaltic akcionāru līgumu, kas Latvijas pilsoņiem saglabā iespēju maksāt sabiedrības kapitālā, taču teikšanu lielā mērā atdod privātajam mazākuma dalībniekam.
Šī situācija mudina visaptveroši pārskatīt valsts un pašvaldību kapitālsabiedrību atklātības standartus. 2011. gada janvārī Augstākās tiesas Senāts jau lēma, ka arī uz publisko kapitālsabiedrību informāciju var būt attiecināmas Informācijas atklātības likuma normas. Taču ir jāpaplašina arī pienākums proaktīvi publiskot kapitālsabiedrību mērķus un galvenos rezultatīvos rādītājus; galvenos ieguldījumus un dalību citās sabiedrībās. Tāpat sabiedrībai jāzina speciālās tiesības, kas var izkropļot īpašuma vai kontroles struktūru, piemēram, zelta akcijas; jāpublisko visi valsts budžeta piešķīrumi; nozīmīgi darījumi ar saistītām struktūrām; ziņas par tiesas vai arbitrāžas procesiem, kas var ietekmēt kapitālsabiedrības finansiālo stāvokli; ziņas par nozīmīgiem līgumiem u.c.
Valsts un pašvaldību uzņēmumu jomā vietām aizvien ir dzīvs mežonīgo 90. gadu gars, taču Latvija nevar atļauties tā turpināt. Ekonomikas attīstības atsākšanās ir atkarīga no tā, cik lielā mērā mēs spēsim radīt jaunu vērtību. Gan finansiālajā, gan sociālpolitiskajā izteiksmē šajās kapitālsabiedrībās vēl ir gana neizmantota potenciāla. Jācer vien, ka neapsīks valdības, Ekonomikas ministrijas un citu iesaistīto pušu līdz šim vismaz deklarētā apņēmība izstrādāt un ieviest uzlabojumus.