Raksts

Vajadzīga savienība. Žurnālistiem


Datums:
05. maijs, 2010


Autori

Anda Rožukalne


Foto: Lars Plougmann

Šobrīd ir ļoti piemērots laiks, lai Žurnālistu savienība piedāvātu mediju organizācijām līgumus un noteikumus, kas liktu saglabāt tādus darba apstākļus un nosacījumus, kas neturpinātu žurnālistikas kvalitātes degradāciju.

Šogad man jau pāris reizes bijis kauns, kad ārzemju kolēģi vai žurnālistu organizāciju pārstāvji jautā, kāpēc Latvijas Žurnālistu (LŽS) savienība ir tik nemanāma. Šogad jau vairākas reizes esmu mēģinājusi uzjundīt ideju, ka vajadzētu aktivizēt reālu LŽS darbību. Parastā žurnālistu atbilde bijusi — nav vērts. Šogad esmu ziedojusi pēkšņi saslimušas kolēģes operācijai aptuveni trešdaļu savas algas, jo viņai nebija citas izejas. Kolēģes Agneses[1] liktenis mani šokējis tik ļoti, ka arvien biežāk iedomājos — pavisam noteikti ir vairāki iemesli, kuru dēļ ir vērts parūpēties žurnālistu savienību — stiprināt esošo vai veidot jaunu. Šo nerakstu tāpēc, lai lielītos ar savu labo sirdi vai izteiktu pārmetumus LŽS.

Neliela, bet svarīga atkāpe

Sākšu ar Agneses stāstu. Viņa strādājusi kā žurnāliste, producente un redaktore vairāk nekā desmit gadus. Šajā ziemā audzējs mugurkaulājā pēkšņi padarīja viņas kāju nekustīgu, ārsti runāja par neatgriezenisku paralīzi. Steigšus bija vajadzīga operācija, ļoti dārga, viena no vairāku operāciju virknes. Agnese, pārvarot sāpes un mokas, līdz operācijai turpināja klibot uz darbu, jo citādi nebija iespējams — ja neraksti, tu saņem nožēlojami mazu pamatalgu. Darba nespēju noformēt ir tikpat bezjēdzīgi — slimības nauda ir pārāk maza, lai izdzīvotu. Bet Agnese viena audzina dēlu, viņai jāuztur arī sava mamma.

Es biju viena no vairāk nekā desmit cilvēkiem, kas ziedoja Agneses operācijai. Priecājos, ka tā bija veiksmīga. Mēs tajās dienās bijām kā neliela žurnālistu savienība, vienam mērķim īsā laikā vienota cilvēku grupa. Bet stāstam ir turpinājums. Pašlaik Agnese lielākoties strādā mājās. Guļus. Turpina rakstīt, neatlaidīgi krājot rakstus un latus savā bankas kontā, jo citādi nav iespējams. Ja jādodas uz redakcijas sapulci, kurā viņa stāv kājās, jo pēc šīs operācijas nedrīkst sēdēt, vai interviju, tad viņa pārvietojas taksometrā, četrāpus tupot uz pakaļējā sēdekļa.

Agnese turpināja strādāt uzreiz pēc ļoti smagās operācijas, jo citādi nebija iespējams. Ja tas vēl nav skaidrs, tad esošais darba līgums, kas ir tipisks daļai mediju organizāciju — ar minimālu pamatalgu un honorāriem par padarīto, ir nelabvēlīgs absolūti pašsaprotamajai nepieciešamībai oficiāli noformēt darba nespēju. Agnesei gaidāmas vēl divas operācijas, pēc kurām guļus nāksies pavadīt ilgāku laiku.

Es varētu turpināt par Agnesi, bet pietiek. Atgriezīsimies pie iemesliem, kāpēc arī Latvijā vajadzētu būt tādai žurnālistu savienībai, kas vēlētos un spētu iestāties par mediju profesionāļu interesēm. Tie visi ir saistīti ar nepieciešamību attīstīt žurnālistikas kvalitāti — darba vidē, attiecībās ar mediju vadītājiem, profesionālajā attīstībā.

Pirmais iemesls — profesionālā pašcieņa

Žurnālisti medijos izjautā filozofus, politologus un antropologus, lai meklētu atbildi uz jautājumu, kāpēc Latvijas sabiedrība ir tik sadrumstalota, vienaldzīga pret sevi, kašķīga. Izjautājot citus, žurnālistiem nav laika analizēt savu profesionālo vidi, kuru sašķeļ, pirmkārt, piederība konkrētām mediju organizācijām un to savstarpējā konkurence, otrkārt, dažādas žurnālistikas pieejas, piemēram, tradīcijas latviešu un krievu valodas medijos), un treškārt — nevēlēšanās ieguldīt savu enerģiju kopīgu interešu risināšanai.

Vismuļķīgākais žurnālistu nesaskaņu iemesls ir viņu darba vietā esošā pārliecība, politiski ekonomiskās intereses vai medija filozofija. Tas noved ne tikai pie vienpusības mediju saturā, bet arī saskalda profesionālo vidi. Lojalitāte savam darba devējam ir pavisam kas cits nekā kolēģu noniecināšana tikai tāpēc, ka viņš nāk no “citādi domājošas” mediju organizācijas. Bet Latvijā ir ļoti izplatīta sev pie krūtīm sišana, pasludinot sevi par profesionālāko, gudrāko, labāko, par pamatu šai pārliecībai izmantojot darba devēja reputāciju vai panākumus tirgū. Tas atgādina tādu kā mūsdienīgu dzimtbūšanas formu, kad cilvēks tiek algots noteiktu pienākumu veikšanai, bet vienlaikus zaudē daļu no identitātes, personiskās brīvības. Uzticība vienveidīgam uzstādījumam noved pie tā, ka konkrētus žurnālistus pārspīlēti personificē ar viņa darba devēju, uzskata par tā ruporiem. Šī pārmērīgā idejiskā uzticība, nevis korekta lojalitāte, rada situācijas, kad žurnālists konfliktu gadījumā cīnās viens vai nevar atrast darbu citā medijā. Viņam līdzi nāk iepriekšējā darba devēja zīmogs.

Žurnālistu strikta sadalīšanas starp dažādiem medijiem nav palīdzējusi izveidoties brīvo (free–lance) žurnālistu kultūrai. Latvijā ir tikai daži, piemēram, Lato Lapsa, kam izdodas veidot brīvā žurnālista karjeru. Pārējiem to traucē sīvā mediju konkurence — ja tu strādā vienam, tad otrs neņems tavu rakstu vai sižetu tikai konkurences dēļ un tādēļ, ka uztver tevi kā konkurentam piederīgu un uzticīgu, tātad — naidīgu un nevēlamu, svešo.

Žurnālistu profesionālās vides sadalīšanās pēc ilgākas vai īsākas piederības konkrētai mediju organizācijai ir viens no profesionālās vides sašķeltības iemesliem. Tā padara vājāku žurnālistu profesionālo grupu, jo kopīgās intereses netiek ne apspriestas, ne risinātas. Mediju organizācijās ir dažāda iekšējā profesionālā vide un kultūra, bet pietiekami daudzi strādā tādos apstākļos, kas var novest pie augstāk aprakstītās situācijas — vientuļas cīņas par sevi bez iespējas saņemt kaut daļu no tās sociālās aizsargātības, par ko žurnālisti iestājušies attiecībā uz citām sabiedrības grupām. Gadiem ilgā samierināšanās ar šādu situāciju ir nepilnvērtīga profesionālā pašapziņa. Nenorobežojos, arī es esmu bijusi tā visa pašā vidū.

Otrais iemesls — žurnālistikas kvalitāte

Pēdējā gada laikā gandrīz katru nedēļu esmu saņēmusi vēstuli vai telefona zvanu no kāda žurnālista ar tekstu: “Čau, čau, esmu zaudējusi/is darbu, atlaists, „noīsināts”, palūgts pāriet darbā ārštatā… Tā kā zini — ja ir kāda vieta, es meklēju stabilu darbu.” Tas ir fakts, ka mediju vadītāji un īpašnieki ir aicinājuši žurnālistus (un arī citus radošo profesiju pārstāvjus medijos) kopīgi dalīt ekonomiskās recesijas atnestās grūtības. Tik daudzi ir zaudējuši darbu, liela daļa — bez savlaicīga brīdinājuma, nesaņemot jebkādu kompensāciju, paliekot ar niecīgu bezdarbnieka pabalstu, jo algas, no kurām maksāts sociālais nodoklis, daudzviet ir ļoti niecīgas. Darba līgumi nereti pieprasa pilnīgu uzticību vienam darba devējam, bet pretī dod samaksu par gabaldarbu. Ne pārāk daudzos medijos žurnālistiem maksā sociālo nodokli no visiem ienākumiem.

Mediju vadītāji pēdējā gada laikā ir visai viegli saņēmuši žurnālistu piekrišanu vairākkārtējam darba apmaksas samazinājumam, darba apjoma un pienākumu palielinājumam un hroniskai nestabilitātei, lai tik saglabātu darba vietu. Daudzas pārmaiņas nav izskaidrotas, pat mediju daļas vai veseli mediji tiek slēgti pāris stundu laikā, liedzot iespēju atlaistajiem darbiniekiem laikus parūpēties par citu darba vietu. Redakcijas ir pilnas ar pārgurušiem cilvēkiem, kas strādā garas stundas un jūtas nestabili, jo sociālā neaizsargātība neļauj iebilst pret piedāvātajiem darba noteikumiem. Dažās mediju organizācijās žurnālists nekad nevar būt drošs, vai viņa pakalpojumus, pat nejautājot atļauju, reklāmas nodaļas kolēģi nebūs pārdevuši kādam klientam reklāmraksta veidošanai vai cita reklāmas formāta apkalpošanai. Žurnālistu profesionālā vide pamazām zaudē kvalitāti — darbu steigā zudusi ne vien precizitāte un sabalansētība, bet arī spēja analizēt un izprast notikumus.

Tāpēc šobrīd ir ļoti piemērots laiks, lai Žurnālistu savienība piedāvātu mediju organizācijām līgumus un noteikumus, kas liktu saglabāt tādus darba apstākļus un nosacījumus, kas neturpinātu žurnālistikas kvalitātes degradāciju. Mediju biznesa vide par spīti konkurencei ir samērā labi organizēta — Preses izdevēju apvienība un Raidorganizāciju asociācija spēj diskutēt gan par nodokļu jautājumiem un likumiem, gan veido attiecības ar biznesa partneriem citās industrijās, piemēram, ar Latvijas Pastu. Šīm organizācijām vajadzīgs līdzvērtīgs sarunas partneris no žurnālistu puses. Visu uzreiz izdarīt nevar, bet šobrīd aktuālākais — mediju darbinieku sociālā nodrošinātība un vienošanās, ka žurnālistiem nav jāapkalpo reklāmdevēji un ka arī darba devēji piekrīt universālajām žurnālistikas ētikas normām.

Trešais iemesls — profesionālā izaugsme

Šogad kāds fonds (tas nebija Sorosa fonds[2]) uzrunāja mani un vēl kādu žurnālistikas pasniedzēju, jo vēlējās attīstīt Latvijā profesionālu žurnālistu mūžizglītības programmu. Pirms šī aicinājuma izteikšanas fonda pārstāvji bija izpētījuši Latvijas situāciju un atzinuši par neiespējamu kā partneri izvēlēties esošo Žurnālistu savienību. Es piekritu sadarboties, jo uzskatu, ka regulāra žurnālistu zināšanu uzlabošana ir ļoti vajadzīga, lai Latvijā attīstītos gudra žurnālistika, it sevišķi pašlaik, kad mediju organizācijām nav naudas savu darbinieku mācībām un kad radikāli mainās mediju vide, un profesionāļi apgūst arvien jaunas prasmes. Arī tāpēc daudz efektīvāka būtu viena organizācija, kas ne vien apkopotu informāciju par izglītošanās iespējām, bet arī piesaistītu līdzekļus un organizētu mediju darbinieku tālākizglītību.

Pati esmu vairākas reizes mācījusies žurnālistu tālākizglītības kursos Zviedrijā. Tur satiku kolēģus ar sirmām galvām, kuru karjerā ikgadējas mācības ārpus redakcijām ir pierasta un dabiska prakse. Līdzīga sistēma ar mediju un dažādu fondu finansētām žurnālistu skolām ir Vācijā, Lielbritānijā, daudzās citās valstīs, bet ne Latvijā.

Par žurnālistu profesijas problēmām ar kolēģiem nesen runājos Somijā, Tamperes universitātē. Viņi stāstīja, ka somu žurnālistiem visnozīmīgākā ir tieši diskusija par žurnālistikas kvalitāti. Žurnālistu intereses atbalsta arī sabiedrība. Tā ir kā ļoti pamatīga pārliecība, šī ticība, ka žurnālistika spēs attīstīties, tikai pilnveidojot kvalitāti un neaizmirstot par savas profesijas unikālajiem uzdevumiem.

Žurnālistiem ir kopīgas intereses. Tās ir svarīgākas par štata vietu kādā no medijiem. Nav tiesa, ka žurnālistu savienība ir nevajadzīga. Tā nav funkcionējusi žurnālistiem nepieciešamā formā, tāpēc nevajadzīgs kļuvis tikai esošais formāts.

________________________

[1] Žurnālistes vārds mainīts, bet viņa atļāvusi šajā rakstā pieminēt savu “stāstu”.

[2] Šī jautrā, bet godīgā piezīme adresēta tiem lasītājiem, kas aiz katra stūra redz Sorosa ietekmi un tāpēc galveno domu vairs nespēj uztvert.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!