Foto: G.Dieziņš
Recenzija par "Korupcijas novēršanas un apkarošanas valsts stratēģiju 2004. – 2009. gadam” (2003. gada 8. septembra variantu) un "Korupcijas novēršanas un apkarošanas valsts programmu 2004. – 2007. gadam"
Latvijas valdību radītajiem dokumentiem (programmām, konceptuālajiem ziņojumiem, koncepcijām, stratēģijām), kas saistīti ar korupcijas novēršanu, tikko pievienojušies vēl divi. Oktobrī Valsts sekretāru sanāksmē uzsauca pamatnostādnes “Korupcijas novēršanas un apkarošanas valsts stratēģija 2004. – 2009. gadam” un “Korupcijas novēršanas un apkarošanas valsts programmu 2004. – 2007. gadam”. Dokumentu autori izvirzījuši visai augstas ambīcijas, jo „pamatnostādnes tiek izstrādātas, lai būtiski mainītu iepriekš apstiprināto korupcijas novēršanas un apkarošanas politiku”.
Ne ceptas, ne vārītas pamatnostādnes
Jaunās pamatnostādnes labi der kā uzziņa par Krimināllikumu un Administratīvo pārkāpumu kodeksu un to pārkāpumu statistiku. Tajās ir arī neliels apskats par korupcijas ietekmi un cēloņiem. Dokumenta nozīmīgākā daļa, spriežot pēc nodaļu nosaukumiem, ir “Rīcības virzieni korupcijas novēršanas un apkarošanas politikas mērķu un rezultātu sasniegšanai”. Diemžēl, desmit lappušu garajā tekstā šai nodaļai atvēlēta vien nepilna lappuse.
Šķiet, ir divi veidi, kā varētu rakstīt korupcijas novēršanas stratēģiju vai pamatnostādnes (šeit neiedziļināšos iespējamās atšķirībās starp stratēģiju un pamatnostādnēm). Šāda stratēģija var aprobežoties ar virkni principu un vispārēju uzstādījumu, kā tas 2003. gada sākumā bija izdarīts bijušā Repšes ārštata padomnieka Jāņa Kažociņa iedvesmotajā Korupcijas novēršanas un apkarošanas valsts stratēģijas projektā. Tādā gadījumā šāda stratēģija ir politisks dokuments, kurš deklarē principus. Lai gan šādi dokumenti daudziem rada kārdinājumu dēvēt tos par bezjēdzīgiem, pilnīgi piekrist šādam noliegumam nevar. Ja valdības līmenī atklātību akceptē kā svarīgu principu, šis dokuments ļoti labi der, lai to iebāztu degunā premjeram, kurš, piemēram, vaino žurnālistus par to, ka viņi parādījuši sabiedrībai slepeni perinātus apšaubāmus lēmumus.
Otra pieeja – pēc būtības savirknēt tos visnozīmīgākos jautājumus, uz kuriem ir jārod atbildes Latvijas korupcijas novēršanas un apkarošanas politikā. Daži no šādiem jautājumiem ir: vai ierobežos politisko partiju tēriņu iespējas; vai partijām piešķirs finansējumu no valsts budžeta; vai ieviesīs sistēmu, kas neļaus cilvēkiem brīvi tērēt naudu, kuras avoti nav deklarēti; vai un kā garantēs KNAB neatkarību (pašlaik KNAB nekādā ziņā nav neatkarīgs no Latvijas izpildvaras vadības); u.tml.
Jaunizceptās pamatnostādnes ir it kā ne ceptas, ne vārītas. Priekš dokumenta, kura sūtība ir uzstādīt principus un stratēģiskos mērķus, tas ir pārāk pilns ar statistikas detaļām un birokrātisku formālismu. Savukārt atbilžu uz stratēģiski nozīmīgiem korupcijas novēršanas un apkarošanas politikas jautājumiem tur vienkārši nav.
Kvalitatīvāka programma
Salīdzinājumā ar pamatnostādnēm, Korupcijas novēršanas un apkarošanas programmas projekts ir daudz jēdzīgāks dokuments. Pēc formas tas līdzīgs jau 1998. gadā pieņemtajai un 2000.-2001. gados papildinātajai programmai, taču jaunā ir apjomīgāka. Galveno saturu veido daudzu vairāk vai mazāk konkrētu uzdevumu uzskaitījums kopā ar izpildes termiņiem, atbildīgajām institūcijām utt. Pozitīvs jaunievedums ir katra uzdevuma izpildes kritēriji.
Jaunajā projektā ir veseli 124 uzdevumi. Atšķirībā no vecās programmas, tagad šī dokumenta autori, šķiet, ir daudz patstāvīgāk vērtējuši, ko vajag darīt, nevis pārsvarā mehāniski sakompilējuši dažādu valsts iestāžu iesūtītās aktivitātes.
Īsā recenzijā nav iespējams izvērtēt visus 124 uzdevumus, taču daudzi ir tiešām nozīmīgi. Piemēram, uzdevums izvērtēt valsts un pašvaldību iepirkumu centralizācijas iespējas kaut vai tāpēc, ka daudzām iestādēm un mazām pašvaldībām nav kapacitātes, lai kvalitatīvi veiktu iepirkumu. Tikai apsveicama ir arī konstatētā nepieciešamība noteikt kriminālatbildību par rupjiem pārkāpumiem iepirkumu jomā. Ne mazāk svētīgs ir uzdevums pilnveidot būvnoteikumus, kuros tagad valda korupciju veicinošs pretrunu un neskaidrību jūklis, kā arī atrisināt problēmas, kas saistītas ar juridisko personu kriminālatbildības ieviešanu. Ja KNAB jebkad grib cerēt kļūt par neatkarīgu institūciju, tam ļoti svarīgi būtu, lai tiek izpildīti programmā iekļautie uzdevumi – piešķirt garantētu procentu no valsts budžeta un izveidot konsultatīvu padomi, kas stiprinātu KNAB atbildību sabiedrības priekšā.
Taču programmā ir arī kaitinošas tēzes. Gadiem ilgi dažādu valdības dokumentu autori gandrīz kā papagaiļi ir bez dziļākas izpratnes skandinājuši frāzi par īpašuma sākotnējās fiksācijas jeb tā sauktās sākumdeklarēšanas noteikšanu. 2002. gada decembrī Saeima pirmajā lasījumā pat pieņēma Fizisko personu īpašuma sākumdeklarēšanas likumprojektu. Taču dažādu līdz galam neatrisinātu politisku, praktisku un juridisku jautājumu dēļ šāda īpašuma fiksēšana aizvien nav noteikta. Tāpēc nav saprotams, kāpēc jaunajā programmas projektā atkal ir noteikts Tieslietu ministrijai uzdevums izstrādāt jaunu likumprojektu.
Sākumdeklarēšanas jautājums Latvijā ir muļļāts tik ilgi un bezrezultatīvi, ka gandrīz vajadzētu aizliegt jebkādā valdības dokumentā to pieminēt, ja vien netiek atbildēts uz vairākiem problemātiskiem jautājumiem: piemēram, ko darīs ar tiem, kas deklarēs neesošus līdzekļus, lai legalizētu nākotnē paredzētus nelikumīgus ienākumus; ko darīs, kad šīs vienreizējās vislatvijas akcijas laikā parādīsies tikai praksē redzamas nepilnības, kuras novērst nevarēs, jo sākotnēja fiksācija taču notiks tikai vienreiz; ko darīs ar tiem, kas īpašumu nebūs deklarējuši; galu galā kāda būs sākumdeklarēšanas saikne ar tām deklarācijām un informāciju, ko nodokļu iekasēšanas vajadzībām uzkrāj un izmanto Valsts ieņēmumu dienests.
No realitātes atrautas šķiet arī KNAB ieceres nodrošināt likuma “Par interešu konflikta novēršanu valsts amatpersonu darbībā” precīzu, nepārprotamu tulkošanu. Ilūzija par interešu konflikta novēršanas likumu, kas spētu darboties gandrīz kā mašīna, atbrīvojot amatpersonas no pienākuma likumu tulkot, ir dzīvelīga, taču, manuprāt, lemta neveiksmei. Var būt neskaitāms daudzums dažādu apstākļu, kas konkrētai amatpersonai var izraisīt interešu konfliktu. Visus šos apstākļus nekad nevarēs ierakstīt likumā. Taču, kamēr tiks piekopti centieni likumā to visu tomēr uzrakstīt, tikmēr būs sastopami gan idiotiski gadījumi, kad likumu pārkāpušas amatpersonas, kuru darbībā no interešu konflikta nav ne smakas, gan situācijas, kur kliedzoši interešu konflikti likuma sietam birst cauri.
Cerēsim, ka Korupcijas novēršanas un apkarošanas valsts programma 2004.-2007. gadam kalpos par labu pamatu Latvijas iestāžu kopīgajai cīņai pret korupciju. Līdz galīgajai pieņemšanai jāturpina diskusijas par šo dokumentu, lai to vēl vairāk uzlabotu.
Ir vērts arī atcerēties, ka valdības papīri paši par sevi pret korupciju necīnīsies. Tauta cīņu pret korupciju nevērtēs pēc programmām un stratēģijām, bet pēc tā, vai KNAB veiktās nozīmīgās izmeklēšanas dos sabiedrībai derīgu rezultātu. Neviena programma nespēs arī garantēt to, lai politiķi respektētu KNAB neatkarību un KNAB pats būtu gatavs to aizstāvēt. Visbeidzot, arī bez konceptuālu dokumentu palīdzības valdībā un parlamentā notiek darbs ar dažādiem konkrētiem grozījumiem likumos gan attiecībā uz partiju finansēšanu, gan KNAB, gan citām lietām. Turklāt jebkuru konceptuāla dokumenta nostādni vēlāk var sagrozīt – uzlabot vai sagraut – politiskās kaulēšanas procesā.
Būs labi, ja valdība pieņems kvalitatīvus pretkorupcijas politikas dokumentus, bet nevajadzētu ļaut pēc tam politiķiem lepoties ar tiem kā nozīmīgiem panākumiem cīņā pret korupciju. Stratēģija un programma nav paveikti darbi, bet tikai solījums.