Foto: B. Koļesņikovs © AFI

Recenzija par pētījumiem:The hand-bag, the witch and the blue-eyed blondes: Mass Media in (Re)Distribution of Power;Research on governance: women and men politicians' equality ;Mass media in redistribution of power

Sieviešu demokrātiskā līdzdalība politikā ir veca tēma. Mēs Latvijā par to esam runājuši jau kopš neatkarības atjaunošanas pirmajām dienām un pasaulē to apspriež jau kopš feminisma kustības zenīta gadiem pagājušajā gadsimtā. Un jau kopš šiem pirmsākumiem ir bijis vienkārši pieņemts, ka sieviešu līdzdalība lēmumu pieņemšanas procesos pieaugs un pastiprināsies līdz ar demokrātijas principu nobriešanu un mediju un sabiedrības izglītošanos šajos jautājumos. Bet vai tas ir noticies? Neskatoties uz to, ka pēdējo dažu gadu laikā ir pieaudzis to valstu skaits, kurās vairāk par 30% parlamentāriešu ir sievietes (no deviņām 2001. gadā līdz sešpadsmit 2004. gadā, kā liecina Igaunijas pētījums), šie panākumi tomēr daudzās t.s. demokrātiskajās valstīs ir sastāvējušies, un dažos gadījumos attieksme pret sieviešu līdzdalību kļūst pat negatīvāka (skat. Igaunijas pētījumu). Varētu secināt, ka ilgstošs progress šajā laukā ir apdraudēts.

Kāpēc? Ņemot vērā (kā apliecināts Itālijas pētījumā), cik daudz mūsdienās sēžam pie televizora un uzticam tam mūsu informācijas vajadzību apmierināšanu būtu jāprasa, kāda ir mediji loma, veicinot (vai kavējot) sieviešu ietekmi politikā? Kādi ir citi faktori, kas iespaido progresu uz līdztiesīgu varas sadali? Ko par šiem jautājumiem domā publika, sievietes politiķes, citi politiķi un eksperti? Šajā recenzijā aplūkotie pētījumi no Dānijas, Itālijas un Igaunijas cenšas vismaz daļēji atbildēt uz šiem jautājumiem[1].

Kā vērtēt pētījumu kvalitāti un ietekmi?

Diemžēl pētījumi ir pietiekoši atšķirīgi gan metodoloģijas, gan specifisko mērķu ziņā, lai jebkādu tiešu salīdzinājumu padarītu diezgan sarežģītu. Tomēr varam pieņemt, ka visiem ir kopīgs vadošais mērķis: labāk saprast sieviešu lomu varas sadalē, lai situāciju varētu uzlabot. Šāda veida pētījumi var būt interesanti vairākos līmeņos dažādām auditorijām, bet, ja tiešām gribam aktivizēt progresu šajā laukā, tad, manuprāt, šādam pētījumam būtu jāatbilst pieciem kritērijiem:

• Pētījumam būtu jāapraksta pašreizējā situācija attiecīgās valsts kulturālā un vēsturiskā kontekstā.
• Tam jāanalizē situācija jautājot, kāpēc esošās problēmas eksistē un izskaidrojot, kādas tām ir negatīvas sekas politiskās sfēras attīstībai un sabiedrībai kopumā. Tas nozīmē, ka ir mērķtiecīgi jāpierāda pētāmās situācijas saikne ar plašākas sabiedrības attīstību, piemēram, kādā veidā stereotipi var tieši iespaidot cilvēku reālo uzvedību? Kādi zaudējumi (ekonomiski, arī sociāli un kulturāli) var būt tautai, ja sievietes nav pilnvērtīgi iesaistītas lēmumu procesos?
• Vēl būtiskāk ir piedāvāt ļoti konkrētas idejas, kā var mainīt lietas visas sabiedrības labā. Līdzās konkrētām rekomendācijām pētījumi var pacelt nozīmīgus jautājumus tālākai iztirzāšanai.
• Tā kā šādus pētījumus jau veic vairākas desmitgades, tad mūsdienu pētījumiem būtu jācenšas arī piedāvāt ko jaunu, nelasītu, par ko nav agrāk padomāts. Ja pirms trīsdesmit gadiem bija ļoti svarīgi vispār kā tēmu pacelt sieviešu zemo līdzdalību politikā un sieviešu lomu stereotipizēšanu medijos, tad šodien ir jāsper pāris soļi tālāk. Tai skaitā būtiski ir nevienkāršot situāciju un mēģināt saprast tās brīžiem paradoksālās tendences. (Piemēram: vai situācija ir vienāda visos politiskajos līmeņos? Vai visos medijos tā tiek viennozīmīgi attēlota? Vai sabiedrības paustās vērtības saskan ar sabiedrības rīcību – ievēlot politiķus un pieprasot zināma veida informāciju no medijiem?)
• Visbeidzot šodien ir būtiski piedāvāt niansētākas analīzes kategorijas, jo mūsdienu sabiedrībā tādi termini kā, piemēram, “tiesības,” “diskriminācija” un “sievišķīgs/vīrišķīgs” vairs nav paši par sevi saprotami (ja vispār tie kādreiz tādi ir bijuši). Jau desmit, piecpadsmit gadus ir skaidrs, ka visām sievietēm (un vīriešiem) nav tie paši mērķi un ieceres (nedz feminisma aprindās, nedz plašākā sabiedrībā) un tāpēc šodien ir grūti, pat neefektīvi runāt par to, kas sievietēm ir vajadzīgs un ko viņas grib. Šāda veida situācijas vienkāršojums parasti noved tikai pie stereotipu dziļākas iesakņošanās, nevis izskaušanas. Vārdu sakot, šodien vairs nepietiek vienkārši pateikt (un pat pierādīt), ka sievietes ir diskriminētas. Ja ar to pietiktu, tad sen vairs nebūtu par ko runāt!

Labam pētījumam jābūt vairāk nekā interesantam tekstam, tam arī jāsniedz konkrēts ieguldījums negatīvo tendenču novēršanai. Cik lielā mērā šie trīs pētījumi ir spējuši izpildīt šos piedāvātos kritērijus?

Vai pētījumi dod ieskatu valstu situācijā?

Attiecībā uz pirmo kritēriju, katrs pētījums labi atklāj savas valsts kontekstu un pat apgāž starptautiska lasītāja stereotipus par šo valstu attieksmi pret dzimumu līdztiesību. Piemēram, lai gan Itālija bieži vien tiek uzskatīta par stereotipisku “mačo” sabiedrību, interesanti bija uzzināt, ka sieviešu stereotipi šajā valstī tiek uztverti pozitīvāk nekā protestantu valstīs, kas esot saistīts ar Jaunavas Marijas spēcīgo lomu sabiedrības apziņā, kā arī sabiedrības cieņu pret sieviešu reliģiskajiem ordeņiem. Stereotipizētā sieviete ir ļoti spēcīga un tiek augsti cienīta un godāta.

Savukārt Dānijas pētījums apgāž dažus stereotipus par dzimumu līdztiesību ziemeļvalstīs. Tiek minēts Zviedrijā 2004. gadā izdarītais pētījums, kur 6 no 10 sievietēm parlamentārietēm apliecināja, ka viņas ir diskriminētas savā darba vietā – neskatoties uz sieviešu paritāti Zviedrijas parlamentā. Dānijas pētījuma autore apliecina, ka līdzīga situācija pastāv arī Dānijā. Šie atklājumi liek padomāt par to, cik būtiski ir pētīt ne tikai dzimumu līdztiesības kvantitatīvos, bet arī tās kvalitatīvos aspektus. Turklāt atgādina, ka patiesā dzimumu līdztiesība ir grūti sasniedzama pat šo jautājumu “veterāniem”.

Igaunijas pētījumā arī atklājas interesants fakts: Lai gan bieži vien tiek pieņemts, ka visvairāk dzimumu līdztiesības idejai pretojas mūsu tautu “dinozauri” (t.i. gados veci iedzīvotāji ar slēgto domāšanu), Igaunijas pētījums norāda uz citu realitāti. Autors apraksta cita pētījuma rezultātus, kurā aptaujāti jauni vīrieši ar augstāko izglītību un cerībām ieiet politikā par viņu viedokli dzimumu līdztiesības jautājumos. Atbildes man bija šokējošas. Viņuprāt, sievietei ir tiesības strādāt ārpus mājas, bet pēc bērnu piedzimšanas “viņai jāsaprot, ka ne tēvs ne valdība nebūs atbildīgi par šo bērnu audzināšanu, tātad viņai sava karjera jāatstāj.” Ja tā domā nākošās politikas zvaigznes, tad mums tiešām ir par ko uztraukties! (Tomēr jāpiebilst, ka šie atklājumi nesaskana ar intervēto sieviešu-politiķu viedokli, ka situācija mainīsies līdz ar jaunās paaudzes nonākšanu pie varas. Diemžēl šādas pretrunas netiek ne komentētas, nedz analizētas. Arī Dānijas pētījumā tiek uzsvērts, ka negatīvā attieksme parlamentā nāk pārsvarā no gados vecākiem vīriešiem).

Vai pētījumi analizē dzimumu nelīdztiesības sekas?

Attiecībā uz otru kritēriju (padziļinātu seku analīzi), jāatzīst, ka atklājās daži šo pētījumu vājie punkti. Lai gan ir interesanti lasīt par Dānijas sieviešu parlamentāriešu pieredzi ar masu medijiem, diemžēl pētījums nepiedāvā padziļinātu analīzi par sieviešu diskrimināciju varas iestādēs, viņu stereotipizēšanu medijos un kādas tam ir sekas uz tautas attīstību kopumā. Kā raksta autore, šī darba galvenais mērķis ir “apskatīt, vai Dānijā sievietes politiķes ir līdztiesīgas ar vīriešu politiķiem, kāda loma ir dzimumam varas sadalē un kā sievietes tiek aprakstītas masu medijos.” Lai gan šie ir svarīgi jautājumi, atbildes mums principā ir jau aptuveni zināmas. Liekot lielāku uzsvaru uz kritisku analīzi un mazāk veltot vietu pašu sieviešu politiķu citātiem (kas pat nav vienmēr saistīti tieši ar dzimumu līdztiesību), pētījums būtu spēcīgāks instruments situācijas uzlabošanai.

No analīzes viedokļa Itālijas pētījumam bija daži ļoti interesanti ieguldījumi diskusijai par stereotipiem un dzimumu līdztiesību. Piemēram, tiek izmantots plašs akadēmisko rakstu klāsts, lai izsekotu saiknei starp stereotipiem un cilvēku reālo uzvedību – gan politiķu, gan vēlētāju. Bet žēl, ka šīs ļoti izsmeļošās teorijas paliek pārsvarā teorētiskajā līmenī. Kad autori beidzot tiek pie mediju analīzes (tiek analizēti vairāki televīzijas raidījumi, kuros piedalās sievietes-politiķes), secinājumi pilnīgi balstās uz “semiotiskās” analīzes modeli (t.i. analizēt situāciju kā “tekstu” jeb “zīmju” apkopojumu). Kā autori paši skaidro, mērķis nav uzzināt, kā dalībnieces pašas interpretē situāciju vai kāda tai ir saikne ar reālo varas sadali lēmumu pieņemšanas iestādēs. Viens no Dānijas pētījuma pozitīvajiem aspektiem ir tas, ka sievietes pašas raksturo, kā viņas ir “izmantojušas” medijus un savu sievišķīgo imidžu, lai veicinātu savu karjeru. Turpretī Itālijas pētījumā šāda iespēja netiek pieļauta – raidījuma dalībnieces ar “sievišķīgajiem” manierismiem tiek vienkārši dēvētas par “upuriem” jo raidījumi tiek analizēti nevis kā daļa no plašākās politikas telpas, bet kā statiski “teksti.” Rezultātā tiek piedāvāta ļoti novatoriska un interesanta akadēmiska analīze, bet tai ir maz lietderības, ja gribam labāk saprast kā veicināt sieviešu kvalitatīvāku lomu varas sadalē.

Vai pētījumi sniedz konkrētas rekomendācijas?

Ja pārejam uz trešo kritēriju – konkrētām rekomendācijām – tad jāsaka, ka Dānijas un Itālijas pētījumiem nav ko ieteikt. Varbūt rekomendāciju izvirzīšana nebija šo pētījumu mērķis, bet bez tāda nākotnes skatījuma šiem pētījumiem ir vāja pielietojamība dzimumu līdztiesības veicinātāju vidū. Igaunijas pētījumam te bija vairāk ko ieguldīt, galvenokārt uzsverot izglītības un attieksmes maiņas lomu situācijas uzlabošanai. Jāsaka, ka šīs rekomendācijas jau vairākas desmitgades dzirdam – bet varbūt tas tikai apstiprina to aktualitāti. Turklāt būtiski piezīmēt, ka pārmaiņas partiju noteikumos tiek minētas. Būtu ieteicams šo rekomendāciju konkrētāk iztirzāt.

Vai pētījumi piedāvā ko jaunu?

Kas attiecās uz ceturto un piekto kritēriju, gan pozitīvs, gan negatīvs bija atrodams visos pētījumos. Jau pieminēju Itālijas (diemžēl visai neizdevušos) novatorisko pieeju mediju analīzei, bet tomēr jāslavē šī pētījuma ieguldījums plašākā diskusijā par stereotipiem un sieviešu diskrimināciju. Tiek piedāvāti jauni un ļoti noderīgi termini kā piemēram “mūsdienu” seksisms (atšķirībā no “tradicionālā”), kas noliedz, ka sieviešu diskriminācija vispār eksistē. Arī tiek atdalīta “naidīgā” diskriminācija (“sieviete nav līdzvērtīga”) no “labsirdīgās” diskriminācijas (“sieviete jāaizsargā”). Turklāt šis pētījums padziļināti analizē, kas ir “stereotips” vispār, un atgādina lasītājiem, ka mēs visi paļaujamies uz stereotipiem, lai saprastu pasauli, tāpēc ir jābūt reālistiskiem, mēģinot tos vispār “izskaust.” Lai gan tā ir pārāk gara un teorētiska, šī Itālijas pētījuma otro sadaļu, kur padziļināti analizēti stereotipi un uzvedības modeļi ir vērts lasīt īpaši tiem, kas domā, ka stereotipi nav kaitīgi.

Runājot par stereotipiem, diemžēl arī jāpiemin, ka Dānijas pētījums dažkārt tos pat apstiprina. Piemēram, 5.3.2. sadaļā secināts, ka vīrietis medijos tiek uzskatīts par “nopietnu”, bet sieviete – “histērisku”. Tomēr lasot tālāk atklājam, ka par konkrēto sievieti rakstīts, ka viņa esot “mūžīgi sakaitināta.” “Histēriska” acīmredzot bija pētījuma autores interpretācija – manuprāt, pārspīlējums. (Iespējams, ka te vainīgs angļu valodas tulkojums, bet šaubos. Lai gan jāatzīst, ka šī pētījuma ārkārtīgi sliktais tulkojums vispār neveicina izpratni). Ļoti būtiski ir izvairīties no situācijas vienkāršojuma, īpaši ja gribam pārliecināt jautājumu “pretiniekus” (t.sk. žurnālistus) par mūsu idejām.

Tāpat jāatzīmē Dānijas pētījuma pozitīvais aspekts, ka visas sievietes netiek uzskatītas par vienu homogēnu grupu. Vairākkārt tiek uzsvērts, ka “vecumam ir varbūt lielāka nozīme nekā dzimumam”, un jauno sieviešu problēmas, ieejot politikā, tiek atdalītas no pieredzējušo un gados vecāko sieviešu izaicinājumiem. Itālijas pētījumā savukārt piemin, ka būtu jāanalizē mediju un sieviešu līdztiesības jautājumi etniskā griezumā, īpaši uzsverot jauno imigrantu pieredzi (pašā pētījumā tas netiek darīts).

Lai gan Igaunijas pētījuma rekomendācijas ir paviršas, autori savukārt uzstāda dažus ļoti interesantus un aktuālus jautājumus. Piemēram, 4.2.4. sadaļā attiecībā uz joprojām izteiktu patriarhālo attieksmi Igaunijā jautā “Cik lielā mērā Igaunija atšķiras ar saviem patriarhāliem uzskatiem no citām Austrumeiropas valstīm, un kāpēc pastāv tik liela pretestību pret kvotām un feminismu?” Vēl interesantāk – autori brīnās, kā var kopš Padomju Savienības sabrukšanas attīstīties tik ļoti liberāla domāšana citās sabiedrības sfērās, bet par dzimumu līdztiesību domas joprojām ir tik konservatīvas? Autori paši atzīstas, ka atbildes šobrīd vēl nav, bet tie ir ļoti būtiski jautājumi (ne tikai Igaunijai), kurus pētīt tālāk.

Visbeidzot, vēlos lasītājiem vēlreiz atgādināt, ka līdzīgs pētījums ir izdarīts arī Latvijā. Pilnīgi objektīvi skatoties, Latvijas pētījums vistuvāk ir sasniedzis šo kritēriju veiksmīgu izpildi. Šajā sakarā ir jāakcentē Latvijas pētījuma skats uz nākotni un tā konkrētās rekomendācijas. Bet visiem pētījumiem ir ko piedāvāt tālākai diskusijai par tēmu – īpaši, ja gribam iepazīties ar jauniem analīzes modeļiem un novatoriskām pieejām problēmas izpratnei, kaut arī recenzētajos pētījumos šīs pieejas nav vienmēr veiksmīgi pārvērtušās par lietderīgajiem rezultātiem.

_______________

[1] Līdzīgs pētījums tika veikts arī Latvijā un visi šie pētījumi, tāpat kā Igaunijā un Latvijā veiktie pētījumi par dzimumu stereotipiem masu medijos, ir tapuši viena Eiropas Savienības projekta ietvaros, proti “Masu mediji un varas sadale” (angl. “Mass Media and the (Re)Distribution of Power)

Šī publikācija ir tapusi projekta “Masu mediju loma varas pārdalē” ietvaros, kas finansēts no “Eiropas Kopienas Dzimumu līdztiesības pamatstratēģijas 2001.-2005. gadam” līdzekļiem, bet Eiropas Komisija nav atbildīga par autora pausto viedokli un darba tālāko izmantošanu.

Konference “Mass Media in (Re)Distribution of Power”

Mass media in redistribution of power

Pētījums "Sievietes un vīrieši pārvaldībā"

Research on governance: women and men politicians' equality

The hand-bag, the witch and the blue-eyed blondes: Mass Media in (Re)Distribution of Power