Raksts

Vairāk kapitālisma, nevis mazāk!


Datums:
31. janvāris, 2008


Autori

Pēteris Timofejevs Henriksson


Vakar biju aizgājis uz biedrības ”Aktiespararna” (tiešā tulkojumā - „Taupītāji akcijās”) Upsalas vietējās nodaļas ikgadējo sapulci. Kārtējo reizi pārliecinājos par divām lietām, pirmkārt, ka kapitālisms Zviedrijā ne tuvu nav miris, un, otrkārt, ka Latvijā ir nepieciešams nevis mazāk kapitālisma, bet tieši vairāk.

Jā, nudien, runas par kapitālisma nāvi Zviedrijā, pārfrāzējot Tvenu, ir krietni vien pārspīlētas. To es secināju, iepazīstoties ar plašo biedrības vietējo nodaļu, kura ļoti demokrātiski savā vidū bija pulcējusi gan vecāka gada gājuma, gan arī vidēja vecuma ļaudis, kurus visus apvienoja vēlme ieguldīt savus ietaupījumus akcijās un fondos, lai vairotu savu pārticību. Proti, runa nav par bezriska ieguldījumiem banku depozītos, bet gan par visai sarežģītu stratēģisku riska kalkulāciju, kas noved pie optimālas pašlabuma maksimizācijas. Protams, lai veiktu stratēģiskus ieguldījumus, kuri nestu vispār kaut kādu peļņu, ir jābūt ļoti labi informētiem. Tāds ir biedrības mērķis – izglītot un sniegt informāciju par akcijām, fondiem un kreatīvām un ilgtermiņa investīciju stratēģijām, lai vairotu biedru informētību, kas ļautu viņiem izdarīt pēc iespējas racionālāku lēmumu par savu ietaupījumu ieguldīšanu.

Savukārt pagājušajā nedēļas nogalē piedalījos biedrības jaunatnes organizācijas iekšējās mācībās. Tur sastapos ar vairāk kā sešdesmit aizrautīgiem un motivētiem jaunajiem riska kapitālistiem. Tā bija kā mūzika manām ausīm dzirdot, ka jaunieši pārrunāja pēdējās ziņas no Stokholmas biržas, viens otram deva padomus par ieguldījumiem fondos un sačukstējās par ASV Federālās Rezerves pēdējās procentu likmes samazinājuma nozīmi. Blakus man sēdēja divdesmit divus gadus vecs puisis no Vermdē priekšpilsētas, kurš vadīja pats savu mediju uzņēmumu. Līdzšinējais pesimistiskais stereotips par zviedru jauniešiem kā “šampanieša sociālistiem”, kas lielākoties pavada laiku lādējot kapitālismu, jūsmojot par radikāli kreisajām un zaļajām idejām un dzīvojot uz vecāku vai valsts pabalstiem, izčibēja kā nebijis. Protams, ka ir pāragri cerēt, ka mani mācībās sastaptie jaunieši visi kā viens kļūs par bankas mākleriem. Tas var būt pat maldīgi, tomēr ceru, ka viņi nopietni nodosies ne tikai patēriņam, bet arī radošai un peļņu nesošai taupīšanai, kas galu galā ir viens no ekonomikas balstiem.

Tomēr atgriežoties pie Uppsalas nodaļas sapulces. Sanākušie lielākoties bija vecāki par četrdesmit gadiem, kas lieliski atspoguļoja gan Upsalas īpašo demogrāfisko stāvokli (Upsalā dzīvo liela daļa augsti izglītotu un konservatīvu profesionāļu), gan faktu, ka septiņdesmitajos gados radikāli indoktrinētā paaudze vēl joprojām izturas tā it kā, tas būtu kauns dzīvot pārticīgi. Tomēr mani pārsteidza, ka šī nebija pensionāru kluba sapulce, bet gan aktīvu, ekonomiski informētu un motivētu pilsoņu sanāksme. Daži ar savām BlackBerry telefoniem Internetā sekoja līdzi Bernankes paziņojumam pazemināt ASV centrālās bankas procentu likmi, vieslekciju noturēja Stokholmas Ekonomikas augstskolas profesors un kopumā sapulce ievilkās līdz deviņiem, par stundu ilgāk nekā bija plānots.

Tad arī pamazām apjautu, kādēļ Zviedrijas kapitālisms funkcionē tik nevainojami: zviedru pilsoņi ir ne tikai aktīvi biedrību dzīvē, bet viņi arī ir uzstājīgi saņemt pilnīgu informāciju par saviem ieguldījumiem. Apvienojoties šādās biedrībās un izglītojoties kopīgiem spēkiem, viņi tiek sadzirdēti biežāk un biržā notēto uzņēmumu gada ziņojumi paliek aizvien detalizētāki. Tas palielina ne tikai finansiālo tirgu atklātību, bet arī tādējādi veicina pilsoņu uzticību biržai, bankām un uzņēmējiem (kā arī resursu dekoncentrāciju!). Tas savukārt palielina viņu investīcijas akcijās un līdz ar to pieejamo finansu resursu daudzumu tirgū. Lieliska ilustrācija Ādama Smita lieliskajam novērojumam, ka ekonomiku virza indivīdu pašlabuma meklējumi.
Nē, nē, Iveta Kažoka! Latvijas iedzīvotājiem, kuri pievīlušies pārejas laika oligarhu nelikumībās un valsts tiesiskuma sliktajā kvalitātē, nav vajadzīgs anti-Sarkozī vai kreisi noskaņoti un nekompetenti anti-kapitālisti à la Naomi Kleina! Tieši pretēji – mums Latvijā ir vajadzīgs savs Miltons Frīdmans! Vai citiem vārdiem – informēts, racionāls un aktīvs pilsonis-investors, kuram būtu dota iespēja tiesiski pašam ar saviem spēkiem un peļņu rēķinošā veidā brīvā tirgū vairot savu pārticību. Tādēļ Latvijā ir nepieciešams vairāk kapitālisma (un pilsoniskās sabiedrības), nevis mazāk!

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!