Raksts

Vai Turcija joprojām ir Rietumu sabiedrotais?


Datums:
21. jūnijs, 2010


Autori

Eldars Mamedovs


Pirms pāris nedēļām piedalījos vakariņās Turcijas vēstnieka Briselē rezidencē, ko Turcijas Eiropas Savienības (ES) lietu ministrs Egemens Bagišs (Egemen Bagis) rīkoja par godu neformālajai Turcijas draugu grupai Eiropas Parlamentā (EP).

Grupā ietilpst ap pāris simtiem deputātu no gandrīz visām EP politiskajām grupām, ieskaitot Latvijas deputāti Sandru Kalnieti no centriski-labējās Eiropas Tautas partijas frakcijas.

Ministrs Bagišs bija ieradies Briselē, lai skaidrotu savas valsts nostāju konfliktā ar Izraēlu sakarā ar tā saucamās “Gāzas flotiles” likteni. Kā zināms, flotiles locekļu mēģinājums nogādāt palīdzību Gāzai, iepriekš nesaskaņojot savu akciju ar Izraēlu, noveda pie deviņu turku pilsoņu nāves. Ministrs gribēja izmantot tikšanos ar Turcijas draugiem, lai iegūtu stingru atbalstu Ankarai attiecīgajā EP rezolūcijā.

Tā ir leģitīma rīcība, kā arī leģitīma un korekta bija Turcijas pirmā reakcija uz traģiskiem notikumiem flotiles sakarā, vēršoties ANO Drošības padomē. Taču vakariņās tika izplatīti Turcijas ES lietu sekretariāta sagatavotie bukleti ar Turcijas oficiālās pozīcijas flotiles jautājumā izklāstu. Bukleti iet daudz tālāk par Izraēlas valdības rīcības nosodīšanu. Tie apšauba Izraēlas valsts leģitimitāti (!). Rakstītāji ielika arī bildi ar dažiem ultra-ortodoksāliem jūdiem, kas turēja rokās plakātus ar tādiem lozungiem kā “jūdaisms nosoda kriminālo Izraēlas valsti”.

Kopumā iespaids no šā nožēlojamā dokumenta bija tāds, ka tas varētu būt tikpat labi sagatavots arī Irānā. Kad britu liberāle Sara Ladforda (Sarah Ludford) aizrādīja ministram, ka šāda veida dokumenti nedara labu Turcijai, ministra atbilde lika šaubīties par viņa piemērotību amatam. Piemēram, viņš sūrojās, ka “eiropieši nesaprot, ka Turcijai Netanjāhu ir tāds pats drauds, kā Ahmadīnežāds Rietumiem”. Ministrs nesaprot starpību starp nepatīkamo, bet demokrātiski ievēlēto premjer-ministru un tirānu, kas turas pie varas tikai pateicoties viltotām vēlēšanām un asiņainām represijām. Bagišs acīmredzot arī neuzskata, ka Irānas režīma kodolprogramma un draudi noslaucīt Izraēlu no zemes virsmas apdraud starptautisko drošību.

Lai cik šokējoši šādi paziņojumi, tie nav pilnībā negaidīti. Jau kādu laiku Turcijas premjer-ministrs Redžeps Tajips Erdogans (Recep Tayyip Erdogan) un viņa pro-islāmiskā Taisnīguma un attīstības partija (AKP)mēģina uzņemties neformālā islāma pasaules līdera lomu. Šajā nolukā uzbrukumi Izraēlai ir efektīvākais ceļš. Pie reizes Erdogans arī ciniski kultivē radikālos islāmistus Turcijā (tādus, kā Gāzas flotiles organizētāji), kas viņam var sniegt iekšpolitiskos ieguvumus. Ankara ieguva bezprecedenta popularitāti arābu pasaulē, bet nav rīkojusies gudri attiecībās ar saviem tradicionāliem Rietumu sabiedrotajiem. Erdogana atbalsts Sudānas un Irānas diktatoriem, viņa paziņojumi, ka “Darfurā genocīda nav, jo musulmaņi nerīko genocīdus”, ka “Hamas nav teroristiskā organizācija, bet brīvības cīnītāji”, Turcijas aktīvā darbība pret sankcijām pret Irānas kodolprogrammu, un tagad arī Izraēlas leģitimitātes apšaubīšana liek daudziem uzdot jautājumu, vai Turcija joprojām uztverama kā Rietumu sabiedrotais? Negatīvās tendences ārpolitikā iet rokrokā ar anti-liberālo pagriezienu iekšpolitikā: valdība uzliek rekorda sodu mediju grupai, kas uzdrošinās kritizēt Erdogana partiju; konstitucionālo reformu projekts, ko AKP cenšas “pārdot” kā milzīgu soli ES normu virzienā, riskē pakļaut tiesas varu valdībai.

Viss vēl nav zaudēts. Opozīcijas Republikas tautas partija (CHP) pēc jauna līdera Kemala Kiličdaroglu (Kemal Kilicdaroglu) ievēlēšanas pirmo reizi daudzos gados sāk izskatīties kā reāla alternatīva AKP. Ja CHP, Turcijas republikas dibinātāja Kemala Ataturka sekulāro principu mantiniece, spēs uzvarēt nākamajās vēlēšanās (kuras notiks, visticamāk, 2011.gada pavasarī), tad Turcija atjaunos pro-rietumniesko kursu. Bet ja izmaiņas Turcijas ārējā un iekšējā politikā nenotiks, pat konsekventiem Turcijas integrācijas ES atbalstītājiem būs pamats sākt domāt, vai tomēr Sarkozī un Merkelei, kas negrib Turciju ES, nav taisnība. Katrā ziņā, valstij, kas apšauba Izraēlas leģitimitāti, nav vieta ES.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!