Foto: Foto - E. Rudzītis © AFI

Finansējuma trūkumu tomēr nevar uzskatīt par organizāciju pamatproblēmu – tas drīzāk ir sekas organizāciju grūtībām cilvēkresursu un ziedojumu piesaistē, atpazīstamības veicināšanā, stratēģiskā plānošanā un citās jomās, kur NVO trūkst padoma un prasmju.

Trūkst naudas – tāda ir nevalstisko organizāciju galvenā atbilde uz NVO Institūta pētījuma „Kā trūkst Latvijas NVO?”[1] jautājumu. Finansējuma trūkums patiešām ir būtiska problēma, jo izmaksas organizāciju ikdienas darba nodrošināšanai – telpu īre, aprīkojums, grāmatvedības un juridiskie pakalpojumi u.c.– ir līdzvērtīgi biznesa videi. Vēl jo vairāk – ar Latvijas pievienošanos Eiropas Savienībai, bezpeļņas organizācijām strauji samazinājies ārvalstu finansējums un tām jāspēj pārorientēties uz vietējiem finansējuma avotiem. Tomēr – vai nauda visu atrisinās un vai tikai tās trūkumā ir problēma?

Klibo mērķu definēšana

Finansējuma trūkumu tomēr nevar uzskatīt par organizāciju pamatproblēmu – pie šāda secinājuma jānonāk, analizējot ekspertu un pašu NVO viedokļus, kā arī sasaistot tos ar NVO atbildēm uz jautājumu, kā organizācijām trūkst, lai atrisinātu savas aktuālās problēmas. Finansējuma trūkums drīzāk ir sekas organizāciju grūtībām cilvēkresursu un ziedojumu piesaistē, atpazīstamības veicināšanā, stratēģiskā plānošanā un citās NVO darbības jomās, kur tām trūkst padoma un prasmju. Jo, kā secinām pētījumā – lai spētu augt līdzi pārmaiņām, darboties atbilstoši jaunajai likumdošanai un ieviest inovatīvas metodes finansējuma piesaistē, NVO jāapgūst jaunas zināšanas un prasmes.

Pētījumā intervētie eksperti par būtisku problēmu atzina organizāciju spēju definēt darbības mērķus un uzdevumus. Pēc viņu domām, lielai daļai NVO ir raksturīgi reaģēt uz situāciju, nevis pašām vadīt procesus. Gadu gaitā organizāciju darbība ir deformējusies attiecībā pret to dibināšanas mērķi un priekšplānā ir izvirzījusies izdzīvošana par katru cenu, piesaistot finansējumu darbībām, kuru īstenošana nav organizācijas misija. Tādējādi, cenšoties iegūt finansējumu savas darbības nodrošināšanai, organizācija savas aktivitātes pakārto pieejamajam finansējumam, nevis otrādi – meklē naudu, lai īstenotu savas prioritātes un sasniegtu nostādītos mērķus.

No fondiem – uz ziedojumiem

Šī problēma lielā mērā pastāv tāpēc, ka organizācijām ir grūtības līdzekļu piesaisti pārorientēt uz ziedojumu vākšanu. To apliecina arī paši respondenti – 65% aptaujāto atzina zināšanu un iemaņu trūkumu ziedojumu piesaistē. Arī pētījumā aptaujātie eksperti norāda uz šo pašu problēmu – organizācijām trūkst radošu, profesionālu un kvalitatīvu projektu, kas vērsti tieši uz uzņēmumu un privātpersonu ziedošanu.

Pēdējo desmit gadu laikā NVO ir pieradušas veikt finanšu piesaisti pēc tā sauktā ‘fondu principa’. Tas nozīmē, ka organizācijas vēršas pie finansētāja, kurš jau skaidri noteicis finansējuma mērķi un ir gatavs to piešķirt, ja organizācija parāda, kad un kā tā spēs šo konkrēto mērķi sasniegt.

Savukārt ziedot gatavās privātpersonas un bieži vien arī uzņēmumi nezina konkrētu labdarības mērķi, kuram gribētu palīdzēt, bet ir ar mieru atsaukties sabiedrības vajadzībām. Kā uzsver pētījumā aptaujātie eksperti – Latvijas sabiedrība ir gatava ziedot, taču nevalstiskās organizācijas ne vienmēr ir gatavas sabiedrību uzrunāt emocionāli un mērķtiecīgi.

Jāmācās uzrunāt sabiedrību

Mērķtiecīgi uzrunāt sabiedrību ir jāmācās un, to darot, jāpielieto tie paši instrumenti, ko pielieto komersanti. Arī eksperti pētījumā norāda, ka organizācijām arvien vairāk jāapzinās, ka būtībā NVO ikdienas darbība neatšķiras no biznesa – arī bezpeļņas organizācijām jāizmanto visi tie paši instrumenti, kas palīdz sasniegt mērķi; organizācijām jāmācās „pārdot” sava ideja, produkts, unikalitāte. Pētījuma eksperti uzsver: „Kamēr organizācijas uzskatīs, ka profesionālajā ziņā tās var saņemt atlaides, jo ir bezpeļņas organizācijas, un neievēros labas pārvaldes principus, necīnīsies par profesionāliem darbiniekiem un nepielietos sabiedrisko attiecību un marketinga paņēmienus, tikmēr būs grūti iekarot ziedotāju uzticību un lauzt stereotipu, ka NVO ir brīvprātīgo organizācijas, kas pulcējas vakaros sava prieka pēc. Organizācijām jāspēj pierādīt, ka tās ir profesionālas un to darbībai ir sabiedriski nozīmīgi rezultāti.”[2]

Lai palīdzētu organizācijām attīstīt šīs labās pārvaldības prasmes, pielietot sabiedrisko attiecību un marketinga metodes, NVO Institūts piedāvā apmācības, seminārus un individuālas konsultācijas. Kas svarīgi – sabiedriskā labuma organizācijām ar Īpašu uzdevumu ministra sabiedrības integrācijās lietās sekretariāta finansējumu valsts programmas „Pilsoniskās sabiedrības stiprināšana. 2005. – 2009. gads” ietvaros, un pateicoties Baltijas – Amerikas partnerattiecību programmas un fonda “Ziedot” finansējumam, šīs apmācības ir pieejamas bez maksas.

Labākie jāuzteic

Neskatoties uz izaicinājumiem, kuri organizācijām jāpārvar, Latvijas NVO ir liels attīstības potenciāls, un tikai no viņu profesionalitātes būs atkarīgs, vai sabiedrība ar ziedojumiem spēs pašfinansēt pilsoniskās aktivitātes. Noteikti nedrīkst par zemu novērtēt to ieguldījumu, ko organizācijas veic dienu no dienas sabiedrības labā. Arī eksperti uzsver: „(…)tieši interešu aizstāvības NVO līdztekus ar medijiem pēdējos 10 gados ir bijis tas spēks, kas ļāvis padarīt sabiedrībai atklātākus politiskos procesus, mazinājis korupcijas iespējas, kā arī pārstāvējis dažādo sociālo un etnisko grupu intereses.”[3] Īpaša nozīme ir bijusi arī mazajām lauku un mazpilsētu NVO, kuras pilsoniskās sabiedrības, līdzdalības un pašorganizēšanās jēdzienus ir ieviesušas dzīvē, pat īpaši to neapzinoties.

Pētījums „Kā trūkst Latvijas NVO?” neraksturo absolūti visa nevalstiskā sektora problēmas – cik dažāda ir sabiedrība kopumā, tik dažādas ir arī NVO. Ir daudz spilgtu un profesionālu nevalstisko organizāciju, kuras ar savu darbu kalpo par piemēru citām organizācijām. Tādēļ NVO Institūts ir izsludinājis prēmiju 1000 latu apmērā tai organizācijai, kura visveiksmīgāk darbojusies 2005.gadā. Apbalvotas tiks arī organizācijas, kuras bijušas veiksmīgākās līdzekļu piesaistē, NVO sektora atpazīstamības veicināšanā un inovāciju ieviešanā.

_____________________________________

[1] Pētījums 2005.gada nogalē tapis ar Īpašu uzdevumu ministra sabiedrības integrācijas lietās sekretariāta atbalstu Valsts programmas „Pilsoniskās sabiedrības stiprināšana. 2005. – 2009. gads” ietvaros.
[2] Rūta Dimanta, Ilze Šēfere „ Kā trūkst Latvijas NVO?”, NVO Institūts, Rīga, 2005, 7.lpp.

[3] Turpat, 13.lpp.