Raksts

Vai ticība kompensēs domāšanas trūkumu?


Datums:
29. jūlijs, 2003


Autori

Marija Golubeva


Foto: B. Koļesņikovs © AFI

Valsts iejaukšanās, pat netieša, tādā jomā kā bērnu reliģiskā audzināšana nebūtu vēlama kaut vai tāpēc, ka valstij nevar būt tiesību lemt, kuru no daudziem reliģijas strāvojumiem piedāvāt bērnam skolā.

Turpinot diskusiju par kristīgas mācības kā obligāta izvēles priekšmeta pasniegšanu skolās un par iespējamām valsts dotācijām kristīgām privātskolām, būtu vērts paskatīties uz šo jautājumu plašākā kontekstā. Kristietības loma sabiedrībā ir Eiropā plaši diskutētā tēma, kuru skar arī diskusijas ap Eiropas Savienības konstitūciju. Kā zināms, pašreizējās ES konstitūcijas projekta teksta autori izvairījās no tiešām atsauksmēm uz kristietības īpašo vietu, preambulā pieminot tikai ‘reliģisko mantojumu’ un ‘garīgo impulsu’, tajā pašā laikā runājot par apgaismības vērtībām. Tas neapmierina daļu no Eiropas konservatīvākajiem politiskiem spēkiem, bet šo reakciju varēja prognozēt no paša sākuma. Jautājums ir, kāda loma mūsu sabiedrībā ir attiecīgi kristietības un apgaismības mantojumam, un – pat būtiskāk – kam pieder abu mantojumu interpretācijas tiesības? Valdībai? Baznīcai? Skolai?

Tas var izklausīties naivi, bet tikai pirmajā mirklī. Jau sen ir pierādīts, ka lēmumi, kurus pieņem jebkura politiska vara, atspoguļo sabiedrības vērtības. Gadījumā, ja vara kādā konkrētā brīdī pārstāv tikai vienu sabiedrības daļu – teiksim, ASV gadījumā konservatīvākos republikāņus, nevis liberālākos demokrātus, tā var pieņemt lēmumus, kas atspoguļo tikai tās atbalstītāju vērtības. Piemēram, aizliegt sniegt ASV materiālo palīdzību tām jaunattīstības valstu sabiedriskajām organizācijām, kas atbalsta sievietes izvēles tiesības reproduktīvās veselības jautājumos. Tādā veidā valdības nemitīgi piedalās sabiedrības vērtību interpretācijas procesā, un viņu iespējas ietekmēt šo procesu ir lielas. Ja abortu vai kontracepcijas aizliegums aktīvi interpretē kristietības vērtības (tieši interpretē, jo starp kristiešiem mēdz pastāvēt vairāki viedokļi par šo jautājumu), līdzīgā veidā var notikt arī apgaismības vērtību – brīvības un vienlīdzības – interpretācija. Piemēram, daļa no rietumu sabiedrības Irākas kara laikā uzskatīja, ka ASV atbrīvo vēl vienu valsti no despotiskā režīma, bet citi bija pārliecināti, ka irākiešu tiesības uz dzīvību un irākiešu tautas tiesības uz izvēli tiek apdraudētas.

No interpretāciju konflikta nevar izvairīties, bet ir svarīgi nodrošināt, lai publiskajā telpā vienmēr būtu vieta vairākām interpretācijām. Saskaņā ar liberālo politisko filozofiju, interpretācijas tiesības pēc iespējas jāatstāj indivīda ziņā. Mēs nevaram individuāli izvēlēties, vai atbrīvot Irāku no Huseina, bet mums vajadzētu būt iespējai, piemēram, pašiem lemt par ģimenes plānošanas vai dzīves partnera izvēli, pat ja rezultātā mūsu izvēle būs vairākumam nesaprotama. Valsts iejaukšanās, pat netieša, tādā jomā kā bērnu reliģiskā audzināšana nebūtu vēlama kaut vai tāpēc, ka valstij nevar būt tiesību lemt, kuru no daudziem reliģijas strāvojumiem piedāvāt bērnam skolā. Tāpat, valsts nevarētu norādīt indivīdam, ka vienīgais veids kā baudīt demokrātiskās tiesības ir caur savas etniskās identitātes apzināšanu, ja indivīds grib baudīt savas pilsoniskās tiesības, palikdams kosmopolīts. Arī apgaismības vērtību sekotājiem ir vairāki strāvojumi.

Skola kā spēcīgs socializācijas mehānisms, nedrīkst privileģēt vienu strāvojumu – citādi tā neļauj bērnam apgūt kritiskās domāšanas principus un kļūst vienkārši par indoktrinācijas iestādi. Protams, ja tā ir privāta kristīga skola, un vecāki to grib, skolotāji var mācīt bērnam tikai vienu kristietības vērtību interpretāciju, pie tam atkārtoti uzsverot, ka tā arī ir vienīgā pareiza. Bet vai valsts interesēs ir atbalstīt šādu pieeju?

Pilsoniskās sabiedrības vājums un sūdzības par politikas procesa neloģiskumu un necaurspīdīgumu pēdējā desmitgadē liecina, ka Latvijas sabiedrība varētu gūt labumu no kritiskās domāšanas pieauguma. Sabiedriskajā dzīvē tieši spēja domāt kritiski un distancēties no dogmām ļauj racionāli izvērtēt situāciju un atrast indivīdam un sabiedrībai pieņemamus risinājumus. Kritiskā domāšana ir arī aktīvas politiskās pozīcijas pamāts. Ja skolā bērnam liks apgūt ētikas principus atrauti no citām sociālām zinībām un ja skolotāja pieeja būs dogmatiska, rezultāts var būt jauna dogmatiķu paaudze. Vai mēs to vēlāmies?

Arguments, ka ‘ētiskāka’ izglītība ir nepieciešama, lai efektīvi cīnītos ar tādām parādībām kā narkomānija ir, protams, spēcīgs. Jautājums ir tikai par ‘ētiskas’ izglītības formu un saturu. Domāju, ka intelektuāli spēcīgu un patstāvīgi domājošu indivīdu audzināšana ir drošāks veids, kā izvairīties no narkomānijas pieauguma, nekā indoktrinācija. Jebkurā gadījumā, jautājums ir pārāk svarīgs, lai pieņemtu lēmumus bez plašas apspriešanas sabiedrībā.


Liesam Ose "Dzīve bez ētikas", Diena, 18.07.2003

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!